Foto – Timurs Subhankulovs

Lai tiktu pie ārsta prakses, jaunais dakteris pārdod mašīnu un aizņemas no ģimenes 40

Vien piecdesmit kilometri no Rīgas pa gludi asfaltētu ceļu, un esmu ģimenes ārsta Reiņa Siliņa prakses vietā Skultes pagastā. Dakterim Siliņam, vienam no jaunākajiem ģimenes ārstiem Latvijā, uzticas ne tikai vietējie cilvēki, bet arī rīdzinieki, jūrmalnieki, salacgrīvieši un citi. Kāpēc tērēt laiku, sēžot rindā pie Rīgas dakteriem, ja viens pūtiens – un esi Skultē, kur nav rindu un ir pietiekami liela uzmanība – ja esi ieradies pirmo reizi, ārsts veltīs vismaz stundu.

Reklāma
Reklāma

Vairs nav jāmēro 
garais ceļš


Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Baiba atvedusi savu dēlēnu Danielu, jo puisēns saaukstējies. “Atnācām piereģistrēties pie daktera, jo mums pastāstīja, ka te strādājot ļoti labs ģimenes ārsts,” stāsta Daniela mamma. “Pamērīsim temperatūru, actiņas tādas garas un spīdīgas,” ārsta palīdze Jolanta nāk ar termometru.

Pēc vizītes pie ārsta gaitenī uzkavējas pensionāre Maiga. Viņa priecājas, ka pagājušajā gadā te atvērts doktorāts un vairs nav jāmēro garais ceļš pie ģimenes ārsta uz pagasta otru galu. “Sēdēju uz kapsētas akmeņiem, lai atpūstos, kamēr tiku līdz vecajai ambulancei. Kad ceļš apledoja, ar lielām mokām aizkūlos,” atceras Maiga. Tagad viņu līdz doktorātam atved skolēnu autobuss, reizēm – brālis ar mašīnu, reizēm atbraucot ar satiksmes autobusu. Ik pēc trim mēnešiem Maiga brauc pie daktera Siliņa mērīt asinsspiedienu, saņemt receptes, lai nopirktu acu pilienus, zāles pret augstu asinsspiedienu un paaugstinātu holesterīnu. Viņa sūrojas, ka no savas kabatas jāpiemaksā arvien vairāk, kaut skaitās, ka zāles tiek kompensētas no valsts budžeta. Aptiekā neesot lētāko acu pilienu, ko ārsts drīkst izrakstīt. Ja pērk dārgākus, tad pašai jāpiemaksā 20 eiro, kas nav maz, ja ņem vērā, ka Maigas pensija ir tikai 154 eiro. Arī pārējās zāles nav par brīvu, un labi, ka ir meita, kura vismaz atved produktus no Rīgas.

Palīdzēja radinieki


CITI ŠOBRĪD LASA

Dakteris Siliņš atvadās no pacienta, kuru izmeklējis, sasveicinās ar mani un aicina ienākt kabinetā, kamēr viņam nav sākusies akūtā stunda. Tad vairs nekāda runāšana nesanāks.

Man gados jauns ģimenes ārsts šķiet kā tāds dabas brīnums, jo pārsvarā šajā specialitātē strādā dāmas un kungi pāri pusmūžam. Jaunie mediķi sapņo par darbu operāciju zālēs, Rīgas lielajās klīnikās, nevis laukos.

“Mācoties piektajā kursā, nolēmu kļūt par anesteziologu. Paralēli studijām strādāju ātrajā palīdzībā, un tās dežūras kļuva arvien smagākas un smagākas. Negulētās naktis ļoti apnika un nogurdināja, un es sapratu – ja strādāšu slimnīcā, man noteikti būs dežūras un līdz ar tām miega bads. Naudā nevar izmērīt to, ka vakarā esmu mājās kopā ar ģimeni, ka no rīta pamostos savā gultā. Tas nospēlēja lielu lomu ģimenes medicīnas izvēlē. Ja strādātu slimnīcā, visu noteiktu valsts – kādas telpas tā iedotu, tādās būtu jāstrādā. Bet tagad pats sev esmu noteicējs,” saka ārsts Siliņš, kurš pielicis krietnas pūles, lai varētu šeit strādāt. “Doktorātu atvēru tikai pagājušajā gadā, tāpēc pie manis pagaidām piereģistrējušies tikai 664 pacienti, bet ar katru dienu reģistrs paplašinās. Praksi izveidoju pilnīgi nezināmā vietā. Pēdējo rezidentūras gadu strādāju tepat līdzās Vidrižu pagastā pie ģimenes dakteres Edītes Vītolas. Uzzināju, ka Skultē nav pati labākā situācija ar ģimenes ār­stiem, ka cilvēki nav apmierināti, ka pagasts vēlas kaut ko mainīt. Nu tad arī devos aprunāties pie Skultes pagasta vadības. Pēc tam ar nelielu pagasta atbalstu ierados pie Limbažu novada pašvaldības. Novada vadība piekrita, ka Skultē varētu būt vēl viena ģimenes ārstu prakse, iedeva man 75 kvadrātmetrus lielas telpas. Bet bija jāveic pamatīgs remonts. Vienīgi logus nenomainījām,” atceras ģimenes ārsts.

Reklāma
Reklāma

Siliņš to varēja atļauties tikai tādēļ, ka viņš jau laikus krāja naudu un lūdza palīdzību tuvajiem cilvēkiem. R. Siliņš: “Tam gatavojos, jo nevar vienā dienā izvilkt no kabatas tūkstošiem latu. Pārdevu mašīnu, piekrāju vēl naudu un tad vēl gāju lūgt tēvam, vectēvam, sievastēvam, un katrs man piešķīra kādu daļu, lai varētu izremontēt un iekārtot doktorātu. Ja nebūtu palīdzējuši tuvākie cilvēki, šo praksi nevarētu atļauties. Tiesa, arī pašvaldība sedza 40%, pārējo jeb 15 tūkstošus eiro – pats no savas ģimenes kabatas. Arī mēbeles un aparatūru pirku par personīgo naudu. Vēl ne tik sen valsts bija parūpējusies, lai ģimenes ārstiem atmaksātu izdevumus, kas radušies, sagatavojot un iekārtojot savu darba vietu, ja pie viņa ir piereģistrējušies vismaz 600 pacientu. Diemžēl šāda iespēja vairs nepastāv.”

Vai tiešām neviens eiro no tiem 220 miljoniem, kas veselības jomai piešķirts iepriekšējos septiņos gados no Eiropas Savienības fondiem, nav ticis tādam retumam kā gados jaunam ģimenes ārstam darba uzsākšanai?

“Kad biju nolēmis atvērt doktorātu, interesējos arī par iespēju piesaistīt Eiropas fondu naudu. Bet tā nebija pieejama. Kamēr nav pacientu, nekādu finansiālu palīdzību nevarot saņemt,” ar nožēlu atzīst R. Siliņš.

Veselīgu dzīvesveidu 
nespēj atļauties


Sākums nav bijis viegls. “Līmējām reklāmas uz stabiem, metām pastkastītēs informāciju, ka atvērusies jauna ģimenes ārsta prakse, ka var atnākt aprunāties. Laukos viss notiek no mutes mutē – ja vienam palīdzēts, tad pēc kāda laika ieradīsies kaimiņš un arī lūgs palīdzību.

Pie manis pierakstījušies diezgan daudz jaunu cilvēku, arī kādi 25% bērnu, netrūkst pacientu ļoti cienījamos gados… Ir cilvēki, kas ļoti rūpējas par savu veselību, pieskata sevi, bet ir tikpat daudz tādu, kas ielaiduši savas kaites un nevēlas neko darīt. Esmu atklājis diezgan daudz pirmreizēju hronisku saslimšanu – gan asinsrites traucējumus, gan cukura diabētu un citas kaites. Skultes pagastā ir samērā daudz šādu hronisku slimnieku.

Jāatzīst, ka veselīgu dzīvesveidu cilvēki nespēj atļauties, jo viņiem nav laika. Es spēlēju ar tiem noteikumiem, ka cilvēks pats par sevi atbild, ka es varu tikai palīdzēt. Vismaz reizi gadā katrs cilvēks var ierasties pie ģimenes ārsta uz bezmaksas profilaktiskajām pārbaudēm – pārliecināties par acu gaišumu, svaru, augumu, izmērīt spiedienu… Ja uzskatu, ka pacientam ir nepieciešamas kādas analīzes, rakstu norīkojumu. Tiesa, profilaktiskās apskates neietver analīžu veikšanu, tāpēc par asins parauga noņemšanu slimniekam jāmaksā 1,42 eiro. Pārējās diezgan lielās izmaksas sedz valsts un arī ne visām analīzēm, jo ir daži analīžu veidi, ko valsts neapmaksā, tad slimniekam jāpiemaksā pašam. Viena analīze valstij vidēji izmaksā ap 20 eiro,” pastāstīja ģimenes ārsts.

Bet kā ar mājas vizītēm – cik tās laukos maksā un vai bieži jābrauc pie saviem slimniekiem? R. Siliņš: “Pateicoties Veselības ministrijai, ir izveidota pieņemama ģimenes ārstu un ātrās medicīniskās palīdzības dienesta sadarbība. Ja kāds no maniem pacientiem izsauc ātro palīdzību, bet slimnieks netiek aizvests uz stacionāru, tad dienests man par šo faktu nekavējoties ziņo e-pastā. Zvanu pacientam. Ja atbild, ka viss kārtībā un palīdzību nevajag, pie tā arī paliekam. Ja ir slikti, vienojamies, vai slimnieks brauks uz manu prakses vietu vai es – pie slimnieka. Ģimenes ārsta vizīte maksā septiņus eiro plus transporta izdevumi. Desmit eiro ir gandrīz gala cena.

Nedēļā ir kādas trīs četras mājas vizītes. Tās pārsvarā nepieciešamas gulošiem slimniekiem, arī tiem, kuri sirgst ar smagām hroniskām slimībām. Tiesa, daudzas lietas var atrisināt arī pa telefonu.”

Alga – mazāk 
nekā sētniekam


Rādu dakterim informatīvu uzskates līdzekli “Valsts veiktie maksājumi ģimenes ārsta praksei”, ko izprintēju no Veselības ministrijas mājas lapas internetā. Ar sarkanu apli īpaši izcelts: “Dodies pie sava ģimenes ārsta –valsts par to ir samaksājusi!” Vai Siliņš vēlas pateikties ministrijai par piešķirto naudu?

“Kad skatos šo tabulu, viss ir skaisti. Fiksētā piemaksa par prakses un personāla darbību lauku teritorijā – 429 eiro mēnesī. Ja šīs naudas nebūtu, es te nevarētu strādāt. Praksei ar reģistrēto pacientu skaitu līdz 1000 slimniekiem gadā tiek piešķirti 23 665 eiro. Skaista summa, vai ne? Bet izdalīsim to ar 12, tad aina vairs nav tik jauka. Neaizmirsīsim, ka ģimenes ārstam ir jāsamaksā par tālruņa izmantošanu, elektrību, internetu, ūdeni, jāsedz telpu īres izdevumi ap 100 eiro mēnesī, man pašam jānopērk receptes, veidlapas, papīri, zīmogi, tīrīšanas un dezinfekcijas līdzekļi, kas maksā ļoti dārgi, kā arī jāizmaksā alga medicīnas māsai un sev. Es neiekļaujos tajos 347 eiro, ko valsts man piešķir katru mēnesi kā fiksēto maksājumu prakses uzturēšanai. Man izdevumi sastāda pat vairāk nekā 500 eiro.

Lai tiktu galā, esmu spiests katru sestdienu veselu diennakti strādāt ātrajā palīdzībā, kas atrodas Limbažos. No mājām Zvejniekciemā tie ir 40 kilometri turp un atpakaļ. Tikai svētdiena paliek sev un ģimenei. Diezgan daudzas reizes esmu ieguldījis doktorātā savus personīgos līdzekļus, lai varētu samaksāt rēķinus. Gribu strādāt intensīvāk, tāpēc priecājos par katru pacientu, kas pie manis reģistrējas. Būs vairāk darba, būs lielāki ienākumi. Pagājušajā gadā mana alga uz rokas bija 220 latu jeb mazāk nekā sētniekam.”

Kad šķiramies, dakteris Siliņš teic, ka labprāt atvērtu vēl vienu savu praksi, diemžēl rocība neesot tik liela un arī valsts nav parūpējusies, lai jaunam enerģiskam cilvēkam dotu šādu iespēju.