Latvijā
Izglītība

Lai tiktu uz augšu, vajag zinātniekus un naudu. Saruna ar LU rektora amata kandidātiem0


Latvijas Universitātes rektors Indriķis Muižnieks (no kreisās) un Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns Gundars Bērziņš sacentīsies par to, kurš vadīs LU nākamos piecus gadus.
Latvijas Universitātes rektors Indriķis Muižnieks (no kreisās) un Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns Gundars Bērziņš sacentīsies par to, kurš vadīs LU nākamos piecus gadus.
Foto: Evija Trifanova/LETA un Zane Bitere/LETA

24. maijā pievakarē taps zināms, kurš vadīs Latvijas Universitāti (LU) turpmākos četrus gadus: vai tas būs līdzšinējais LU rektors Indriķis Muižnieks vai arī bijušais LU kanclers, šobrīd Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns Gundars Bērziņš.

I. Muižnieks ir mikrobioloģijas profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) īstenais loceklis, viņu rektora amatam izvirzījušas trīs LU fakultātes, kā arī seši institūti un LU Botāniskais dārzs. G. Bērziņam ir doktora grāds vadībzinātnē, un viņš ir LZA korespondētājloceklis. Viņu rektora amatā grib redzēt piecas fakultātes, tostarp tā, kuru G. Bērziņš vada. 21. maijā gaidāmas abu kandidātu debates.

Abi kandidāti iesnieguši gana koncentrētas iecerētās darbības programmas: tas tāpēc, ka LU noteikts, ka šī programma nedrīkst būt garāka par divām lapām.

 

Ko sola abi kandidāti

Daļa solījumu abiem rektora amata kandidātiem saskan. Piemēram, abi sola LU vadīt tā, lai prestižākajā augstskolu reitingā “Times Higher Education” tā iekļūtu starp 500 labākajām pasaules augstskolām. Tas saskan ar valdības deklarācijā solīto: piešķirot papildfinansējumu, gādāt, lai vismaz viena no Latvijas augstskolām iekļūst TOP 500.

Patlaban LU iekļauta augstskolu grupā, kas ieņem no 801. līdz 1000. vietai. I. Muižnieks teica: mērķa sasniegšanai nepieciešams lielāks valsts finansējums.

Arī G. Bērziņš norāda uz Tartu Universitātes daudz lielāko finansējumu, kas “dod tai ievērojamas priekšrocības, kādas radījusi Igaunijas valsts”.

Abi sola ieviest LU motivējošu atalgojuma sistēmu, lai finansiāli tiktu atalgota personāla publikāciju un studiju materiālu kvalitāte. Kaut I. Muižnieks lepojas, ka LU jau ieviesta bonusu sistēma darba samaksā, G. Bērziņš norāda, ka motivējošo elementu tieši mācībspēku ikdienas darba novērtēšanā nav: reizi gadā visi pretendējot uz vienu centralizētu bonusu, kura ieguves nosacījumi izstrādāti tā, ka cerēt to saņemt var tikai dabaszinātņu jomā strādājošie.

LU mācībspēki un pētnieki nesaņemot finansiālus bonusus, ja raksta rakstus vai kā citādi popularizē LU un veido tās saikni ar sabiedrību. G. Bērziņa ieskatā šādas darbības jau būtu jāierēķina LU darbinieku darba slodzē.

Abi rektora amata kandidāti gatavi samazināt birokrātiju LU darbā.

 

Ko sola Muižnieks

Savu programmu esošais rektors sāk ar lepošanos par jau paveikto pirmajos četros darbības gados. Piemēram, viņš panācis, ka pieaug LU studentu un darbinieku skaits. Šobrīd LU akadēmiskais personāls ir ap 1300 cilvēku, bet, kad I. Muižnieks uzsāka savu darbību, viņu bija ap 700. Protams, nozīme ir arī tam, ka LU pievienotas citas institūcijas, piemēram, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola (RPIVA). Palielinājusies studiju sasaiste ar zinātni.

Piemēram, studentu pētnieciskos darbus biežāk vada zinātnieki, kuri strādā LU pievienotos institūtos.

Samazinājies darbinieku vidējais vecums vidēji par pieciem gadiem, kas saistīts ar to, ka pieaudzis jauno zinātnieku skaits. LU zinātnieki vairāk publicējušies prestižākajos zinātnes žurnālos. Tāpat I. Muižnieks lepojas, ka viņa darbības laikā attīstījusies LU studentu pilsētiņa Torņakalnā: nu pabeigtas jau divas ēkas.

Jautāts, vai pārvēlēšanas gadījumā mainīs savu komandu, viņš ļauj noprast, ka prorektore izglītības un humanitāro zinātņu jomā Ina Druviete turpinās darbu, ja vēlēsies, bet Valdis Segliņš, kurš ir prorektors eksakto, dzīvības un medicīnas zinātņu jomā, varēs darbu turpināt, ja tiesā pierādīs, ka nav sadarbojies ar Valsts drošības komiteju, kuras publiskotajā kartotēkā ir kartīte arī uz V. Segliņa vārda. I. Druviete varētu uzņemties arī sociālo zinātņu jomas pārraudzību. Iepriekšējais sociālo zinātņu prorektors Jānis Ikstens nu ir Sociālo zinātņu fakultātes dekāns.

Nākotnē I. Muižnieks sola aktīvāk darboties, lai aizstāvētu LU intereses gan Latvijā, gan Eiropā. Piemēram, viņš lobēšot, lai “Rail Baltica” dzelzceļš tiktu veidots tā, lai labumu justu arī LU akadēmiskais centrs Torņakalnā, proti, lai tas būtu pieejamāks, izmantojot sabiedrisko transportu.

Viņš arī gādāšot, lai universitātē top jaunas studiju programmas, kas veidotas kopā ar ārvalstu augstskolām, kā arī palielinās LU filiāļu lomu, tās varētu būt kā koordinācijas centrs novadiem nepieciešamiem pētījumiem. Tāpat filiālēs tikšot piedāvāts lielāks studiju programmu skaits: tradicionālajām pedagoģijas studiju programmām nāks klāt sporta treneru un darba drošības speciālistu apmācība.

 

Ko sola Bērziņš

G. Bērziņa solījumi ir ļoti ambiciozi. Piemēram, LU lomu Latvijas valsts un sabiedrības attīstībā viņš redz šādu: “LU ir vieds skolotājs, neatkarīgs eksperts un uzticams padomdevējs, sarežģītu procesu tulkotājs un jēgpilnu risinājumu radītājs.” V

iņš sola gādāt, lai LU kļūtu par labāko studiju un pētniecības vietu Baltijā.

Zinot, cik ļoti LU minētajā reitingā atpaliek no Tartu Universitātes, kas reitingā ir augstskolu grupā, kuras ieņem 301. līdz 500. vietu, un tiek uzskatīta par prestižāko Baltijas augstskolu, šāds plāns šķiet gana utopisks. G. Bērziņš toties uzskata: ja LU izdosies iekļūt TOP 500, tad jau faktiski Tartu Universitāte būšot noķerta. Turklāt ir zinātņu un studiju jomas, piemēram, informācijas tehnoloģijas un fizika, kur LU jau šobrīd esot stiprāka nekā Tartu Universitāte.

LU, tā kā tā atrodas Rīgā, esot vieglāk piesaistīt mācībspēkus un zinātniekus no ārvalstīm nekā Tartu universitātei – kaut vai tāpēc, ka šajā pilsētā nav lidostas. Tāpēc G. Bērziņa vadībā LU vismaz dubultošot ārvalstu viesprofesoru skaitu. Šobrīd tādu ir nepilni pieci procenti no visa akadēmiskā personāla, bet būšot vismaz desmit procenti. Vismaz piektdaļa mācībspēku būšot nozarē strādājoši praktiķi.

Cik šādu praktiķu LU strādā šobrīd, G. Bērziņš nevar pateikt, jo šādi dati nav apkopoti. Taču viņš zina, ka LU mācībspēku vidū ir daudz praktizējošu juristu un mediķu. Vairāk praktiķu darbam LU jāpiesaista ne tikai tādēļ, lai celtu studiju kvalitāti, bet arī lai stiprinātu universitātes un sabiedrības saikni.

Aktīvāk nekā līdz šim tikšot gādāts par talantīgo studentu iesaisti pētniecībā jau studiju laikā.

G. Bērziņš secinājis, ka ļoti aktīvi jaunie tiek iesaistīti pētniecībā dabaszinātņu fakultātēs, taču sociālo un humanitāro zinātņu pētījumos studenti iekļaujas daudz retāk. “Protams, tas saistīts arī ar to, ka lieli pētniecības projekti sociālajās un humanitārajās jomās top mazāk. Tas arī ir tas lielais izaicinājums, kā šos projektus radīt,” teic G. Bērziņš.

Ja jauniešiem ir darba iespējas jomā, ko viņi studē, viņi darba laikā gūst arī studijām noderīgas zināšanas un viņiem nav jādodas strādāt veikalā vai kafejnīcā. Ciktāl G. Bērziņa vadītajā fakultātē pētniecībā izdevies iesaistīt studentus, rezultāti bijuši ļoti labi: daļa studentu aizrāvušies ar pētniecību un turpinājuši ceļu zinātnē, bet citiem darbs pētniecībā devis pievienoto vērtību studiju kvalitātei.

G. Bērziņa vadībā tikšot modernizēta mācībspēka darba apjoma plānošanas sistēma, lai izlīdzinātu darbinieku slodzes starp dažādām fakultātēm, kaut rektora amata kandidāts apzinās: pilnībā tas nav iespējams dažādu studiju programmu specifikas dēļ: “Vienā programmā ir lauku darbi, citā laboratorijas darbi, bet citur nekā tāda nav. Citur pasniedzējs strādā ar dažiem studentiem, citur lasa lekcijas vienlaikus simt studentiem. Tomēr ir jāmēģina slodzes izlīdzsvarot. Sistēma jāpadara tāda, lai tā būtu motivējoša un vienlaikus šķistu visiem taisnīga. Es zinu, ka tas nav viegli panākams.”

Attiecībā uz filiālēm G. Bērziņš sola tās attīstīt kā “nozīmīgas tālākizglītības un mūžizglītības platformas”.

G. Bērziņš grasās arī mainīt I. Muižnieka ieviesto sistēmu, ka ir trīs prorektori, no kuriem katrs atbild par savu studiju un savu zinātņu jomu. G. Bērziņš uzskata, ka jābūt vienam prorektoram, kas atbild par visu LU zinātni, un vienam, kurš pārrauga studijas.

 

 

“Latvijas Avīzes” jautājumi abiem kandidātiem

Kas, jūsuprāt, LU visvairāk traucē iekļūt 500 pasaules labāko universitāšu pulkā?

Indriķis Muižnieks
Foto: Karīna Miezāja

I. Muižnieks: Pirmkārt, zinātniskā kapacitāte. Mums vajag daudz jaunu, spējīgu zinātnieku, jo “Times Higher Education” reitingā lielāka nozīme ir augstskolas darbībai zinātnē. Iespējams, tas ir tāpēc, ka zinātni ir vieglāk novērtēt nekā studiju kvalitāti.

Tāpēc ir vajadzīgi jauni zinātnieki, kuri ir spējīgi radīt spožas, daudz citētas publikācijas.

Nepieciešams piesaistīt arī pētniekus no ārvalstīm, ja ar savējiem nepietiek. ai izaugtu savi zinātnieki, nepieciešams celt doktorantūras kvalitāti. Doktorantiem pinu laiku vajadzētu veltīt studijām un pētniecībai, nevis studēt nepilnā laikā un strādāt, piemēram, ministrijā.

Otra ieta ir finansējums. Jo studiju kvalitāti savukārt vērtē, skatoties, cik naudas ir uz vienu studentu un cik studentu ir uz vienu pasniedzēju. Jo vairāk naudas, jo labāk, jo mazāk studentu uz pasniedzēju, jo arī labāk. Ja vadība vēlas, ai nokļūstam TOP 500, tad ir jāpiešķir papildfinansējums un tas nav jāizdala uz visu augstākās izglītības lauku, bet jādod tiem, kas šajā TOP 500 var tikt.

Kopā ar Rīgas Tehnisko universitāti esam rēķinājuši, ka mums katru gadu kāt būtu vajadzīgi 30 miljoni eiro. Nepieciešama valsts TOP 500 atbalsta programma. Tartu Universitāte mums priekšā ir ne tikai tāpēc, ka tur ir vairāk ārvalstu pasniedzēju un divreiz vairāk zinātnisko publikāciju, bet arī tāpēc, ka tur ir divreiz vairāk naudas uz vienu studentu.

G. Bērziņš: Pietrūkst zinātniskās komponentes. Zinātne LU ir, bet katra fakultāte un institūts cīnās par sevi, katrs, kā saprot, tā arī dara, kaut tas būtu jādara daudz organizētāk un koordinētāk. Reitingā tieši zinātnes komponents dod pat 70 procentus vērtējuma un studiju kapacitātei nav tik lielas lomas.

 

Vai LU vajadzētu pievienot vēl kādu augstskolu, koledžu vai citu izglītības vai zinātnisku iestādi? Ja jā, vai esat gatavi šādu lobēšanu aktīvi lobēt?

I. Muižnieks: Spriežot pēc iepriekšējās pieredzes, LU abi tiek galā ar šādiem izaicinājumiem: šovasar priekšā vēl Rīgas 1. Medicīnas koledžas pievienošana. Īstermiņā šādas pievienošanas pat nenāk par labu, piemēram, pēc RPIVA pievienošanas kritās LU vieta reitingā. Taču, ja pievienošana nāk par labu ilgtermiņā, mēs neturēsimies pretī. Bet nekādā ziņā negribam būt agresīvi šajā ziņā.

Mūsu uzdevums ir turpināt sakārtot universitātes iekšējo vidi, lai nevis mūs kādam uzspiestu, bet paši gribētu nākt.

Gundars Bērziņš
Foto: Paula Čurkste/LETA

G. Bērziņš: No vienas puses, redzam, ka ar RPIVA pievienošanu pasliktinājām mūsu situāciju reitingos, kas nav pozitīvi. Labi būtu pievienot institūciju ar augstu zinātnisko kapacitāti. Ja būtu politisks piedāvājums LU pievienot kādu citu institūciju, ļoti nopietni izvērtētu, kā tas ietekmētu mērķu sasniegšanu un cik daudz resursu prasītu. Lai nav tā, ka mēģinām visu ķert un grābt. No otras puses: ja būs politiska vēlme mums ko pievienot, mums nebūs daudz iespēju šos lēmumus ietekmēt.

 

Kā vērtējat augstākās izglītības prestižu? Vai viegli pieejamo studiju, arī maksas studiju plašo iespēju dēļ tas nav degradēts?

I. Muižnieks: Tā tendence diemžēl ir – ja tu maksā, tad… Tas apgrūtina lielā mērā arī augstskolu darbu, studentu grupas kļūst ļoti neviendabīgas. Es negribētu teikt, ka mēs vidējā mērā kļūstam dumjāki, tomēr tā ir – agrāk bija ļoti daudz vidusmēra studentu, kas mācījās vidēji uz 7, bet nedaudz bija tādu, kas mācās uz 3, un tādu, kas uz 10. Tagad to, kas mācās uz 3 un 10, skaits ir pieaudzis, bet, kas mācās uz 7, ir samazinājies. Augstskolām jāceļ prasību latiņa uz augšu, pat ja īstermiņā tas nozīmē zaudēt kādu potenciālo studentu.

G. Bērziņš: Šobrīd visā pasaulē ir atzīts termins: augstākās izglītības inflācija. Agrāk bakalaura grāds bija ļoti albi, taču tagad jau daudz kur prasa maģistra grādu. Tas saistīts gan ar augstskolu, gan online izglītības pieejamību. Svarīgi panākt, lai studenti būtu motivēti, tad viņu studiju sasniegumi būs augstāki. Motivāciju var panākt ar studentcentrētu pieeju. Studentiem jāļauj brīvāk izvēlēties apgūstamos kursus, tad viņi varēs veidot tieši sev piemērotu studiju programmu un mācīties ar lielāku interesi.

Augstākās izglītības prestižu var celt arī ar studentu iesaisti pētniecībā.

Mūsu demogrāfiskā situācija neļauj veikt stingru studentu atlasi. Ja uzstādīsim augstu latiņu uzņemšanai, uzņemsim pārāk maz studentu studiju programmu īstenošanai.

 

Vai LU prestižu negrauj tas, ka rektora vārds ir čekas maisos?

I. Muižnieks: Man atrašanās šajos čekas maisos bija liels pārsteigums. To uzzināju jau tad, kad pirmoreiz kandidēju uz rektora amatu. Uzzinot to, darīju visas standarta darbības, gāju uz tiesu. Tiesa atzina, ka sadarbība nav pierādīta. Tā ka ir tikai šī kartiņa. Tā varētu būt sastādīta laikā, kad Rīgā bija starptautiska zinātniska izstāde un mani uzaicināja par tulku, taču ar mani neviens pat nerunāja par sadarbību. Neesmu piekritis sadarboties. Tā kā ir tiesas spriedums, par čekistu mani saukt nevar.

G. Bērziņš: Es domāju, ka tas nav labi, kaut negribu komentēt tieši šo konkrēto situāciju. Tiesas spriedums ir, bet ieta tomēr neskaidra.

 

Vai LU prestižu negraus rektors, kurš vada padomi skandalozā uzņēmumā, kurš šobrīd pazīstams ar īpašnieku savstarpējām cīņām?

Saistītie raksti

I. Muižnieks: Gundars ir teicis, ka šis darbs prasa maz laika un nav interešu konflikta, tomēr domāju, ka šī situācija nevairo universitātes slavu. Protams, ir jāsadarbojas ar sabiedrību un var strādāt visādās padomēs, bet ne šādā gadījumā, kur ir tik daudz risku, ka viņš pats varbūt neapzinās, kur iekūlies. Var jau būt, ka Gundars ir brīnišķīgs krīzes menedžeris un var novērst šos riskus, bet tad tas nesaskan ar to, ka viņš saka, ka tur nekas nav jādara. Es būtu ļoti piesardzīgs.

G. Bērziņš: Esmu visiem fakultātes darbiniekiem teicis, ka ir jāsadarbojas ar industriju. Viens no veidiem, kā sadarboties, ir būt uzņēmumu padomē. Runājot par konkrēto situāciju “Olainfarm”, veselam jau zāles nevajag. Ja redzēšu, ka man nav iespējas labvēlīgi ietekmēt procesus uzņēmumā, es no amata padomē atteikšos. Šobrīd ticu, ka varam uzņēmumu uzraudzīt tā, lai neatkarīgi no īpašnieka uzņēmums attīstītos normāli. Mans amats “Olainfarm” nav tieši saistīts ar uzņēmuma ikdienas pārvaldību, padome tikai pārrauga uzņēmuma darbību.

LA.lv