Viedokļi
Komentāri

Vija Beinerte: Lai upe mani nes 16

Foto – Valts Kleins, © 2016

Man ļoti nepatīk steigties. Un kavēt nepatīk. Tāpēc man ir plānotājs, kur ierakstu visu, kas jāpagūst. Protams, tas nenozīmē, ka nekad nesteidzos, tomēr plāns palīdz. Un tad man patīk uzzīmēt zvaigznīti (tieši tā – uzzīmēt zvaigznīti jeb sniegpārsliņu nevis ievilkt ķeksīti) pie katra īstenotā punkta.

Pagājušajā nedēļā darbu bija sakritis īpaši daudz, turklāt tādu, kas veicami nevis vienatnē, bet ar vairākām iesaistītām personām un sarežģītu loģistiku. Atviegloti uzelpoju, kad visu izdevās saskaņot un salikt secīgi. Un tad pēkšņi kāda svarīga tikšanās tika atcelta. Labi, ka ne pēdējā brīdī. Un labi, ka man bija rezerves plāns. Izstāstu situāciju, vienojamies. Uzelpoju vēlreiz. No rīta īsziņa: tikšanās iespējama, tikai nevis pirmdien, bet trešdien, un nevis šajā, bet nākamajā nedēļā. Kad stundas laikā izjuka vēl viens rezerves plāns, sapratu, ka man ir trīs iespējas: sākt drudžaini rosīties, krist izmisumā vai censties elpot pēc iespējas dziļi. Un atcerēties ezīti, kas, apmaldījies miglā, plunkš! – iekrita upē.

“Esmu upē!” ar šausmām atskārta Ezītis. Un sāka kulties ar ķepām. Iznirstot joprojām bija tumšs un Ezītis pat nezināja, kur ir krasts. “Lai upe pati mani nes!” viņš nolēma, cik vien var dziļi ievilka elpu un ļāvās straumei nesams. Upe čabināja niedres, burbuļoja krāces, un Ezītis juta, ka ir caurcaurēm izmircis un tūlīt noslīks. Pēkšņi kāds pieskārās viņa pakaļējai ķepai. – Atvainojiet, – kāds teica bez skaņas, – kas jūs esat un kā šeit nokļuvāt? – Es esmu Ezītis, – Ezītis arī atbildēja bez skaņas. – Es iekritu upē. – Tad sēdieties man mugurā, – bez skaņas teica kāds. – Es izvedīšu jūs krastā. Ezītis uzsēdās kādam šaurajā un slidenajā mugurā un pēc brīža jau bija krastā. – Paldies! – viņš skaļi pateica. – Nav par ko! – kāds, ko Ezītis pat neredzēja, bez skaņas atbildēja un pazuda viļņos. “Re, kāds gadījums,” nopurinoties domāja Ezītis, “vai tad kāds ticēs?!” Un aizsteberēja miglā.

Lai upe mani nes, nodomāju. Un pēkšņi atcerējos, ka ir vēl kāds variants, plāns “D”, teiksim. Maz ticams, bet tomēr. Piezvanīju. Jā! – skanēja atbilde. Kad satikāmies, sapratu, ka nejaušību nav. Mana sarunu biedra stāsts nedrīkstēja palikt neizstāstīts. Taču, nenobrukuši pirmie trīs, es nebūtu viņam piezvanījusi.

Tomēr arī tas vēl nav viss. Pagājušajā nedēļā izjuka arī cita mana darba trīs plānotie varianti. Es nejautāju, vai nav tā kā par daudz vienai nedēļai, vienkārši ievilku elpu un ļāvos upei nesama. Un notika tas, par ko varu vien apbrīnā un pateicība teikt: re, kāds gadījums, gandrīz neticams.

Vai tas nozīmē, ka darbi nav jāplāno? Nebūt ne. Tikai nav jākrīt panikā, ja kas nenotiek, kā gribēts. Ir jābūt mērķim un jābūt paļāvībai.

Saistītie raksti

Bailes, panika, depresija iestājas brīdī, kad zūd paļāvība uz To, kas visu redz. Bet ja tu pieņem to, ko nespēj grozīt, un saki: esmu darījis visu, kas manos spēkos, pārējais – tava vaļa un ziņa, – iestājas miers. Un – rodas risinājums. It kā pats no sevis.

Šīs nedēļas nogalē astoņi cilvēki kāps Monblānā, lai uzveiktu vēzi. Ne jau retinātais kalnu gaiss viņus dziedinās, kaut gan tas arī. Bailes, slimības, nāve – tas viss ir mūsu prātā. Ticība, spēks un dzīvība – mūsu sirdī.

LA.lv