Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
2. maijs, 2013
Drukāt

Lai vārds lokās labi. Saruna ar Guntaru Raču

Foto - Oskars LudvigsFoto - Oskars Ludvigs

Lai kaut ko pateiktu, nevajag rakstīt gari, saka neskaitāmu tautā iemīļotu dziesmu vārdu autors Guntars Račs. Viņa jaunākais veikums – dziesmu teksti Ulda Marhilēviča komponētajām dziesmām – no 7. līdz 10. maijam Ķīpsalas hallē skanēs mūzikla “Pārdotie smiekli” izrādēs. 


 

Iespējams, tieši tādēļ, ka Guntars Račs ir mūziķis, tekstu autors un izdevējs vienā personā, viņš pašlaik ir viens no redzamākajiem spēlētājiem pašmāju popmūzikas procesos. Taču ne tikai. Arī tādēļ, ka viņā mājo nerimtīga interese par jauno, svaigo mūzikā. Nav brīnums, ka pat brīvdienas vakaru viņš pavada rosīgā kņadā Latvijas 1. Rokkafejnīcā, kur mūsu sarunas laikā jaunie mūzikas censoņi pošas konkursa “Troksnis” finālam. Guntara Rača vērtējums būs no svara, lemjot, kurš saņems galveno atzinību.

“Man ir savdabīga misijas apziņa – ja šādi, ar savu vērtējumu, varu kaut kā palīdzēt,” saka Guntars.

“Pēdējos gados cenšos būt absolūti godīgs pret sevi un saku to, ko domāju, nevis to, ko kāds grib dzirdēt. Savulaik pats biju viens no jaunajiem censoņiem, kurus 80. gados bargi vērtēja cilvēki no Kultūras ministrijas un Melngaiļa mākslas centra, nosakot, vai tu spēlēsi tikai savā klubā, vai tālāk – rajonā un republikā. Šobrīd situācija mainījusies.

Žūrija tikai sniedz vērtējumu, kas jaunajam māksliniekam vai nu ir interesants, vai nav. Pasaulē mūsdienās labs viedoklis ir ļoti vērtīgs. Ir pat daudz servisu un portālu, kas piedāvā saņemt šādu viedokli par maksu. Mans amats kompānijā “Mikrofona ieraksti”, kas tikko nosvinēja 17. gadskārtu, uzliek par pienākumu sekot līdzi visam jaunajam, zināt par lietām, kas pirmajā brīdī pat šķiet neinteresantas. Mūzikas tirgus, tendences, aprite – viss mainās. Tu nezini, kas būs aktuāls rīt, kad radīsies kāda jauna tendence. Otrkārt, man patiešām patīk būt šajā procesā!”

Pat ja šobrīd mūzikas tirgū nonāk daudz nekvalitatīvas mūzikas, atgriezties pie stingrajām padomju laika mūziķu sijāšanas metodēm, pēc Guntara domām, nevajadzētu. “Par padomju laikiem neko labu nevaru teikt. Tie ir sagandējuši manu bērnību un jaunību. Tāda valsts jaukšanās radošā jomā ir bīstama. Vienīgi nebūtu slikti, ja šodien valsts iedomātos, ka arī populārā mūzika ir kultūras sastāvdaļa, kam tiktu paredzēti kaut kādi līdzekļi. Bez tā populārā mūzika kļūst diletantiska, vienīgi entuziasmā balstīta. Tādēļ mēs pasaulē negūstam panākumus, bet opernieki un nopietnās mūzikas pārstāvji gan. Viņiem, pirmkārt, ir cita bāze – valsts apmaksāta izglītība. Populārajai mūzikai paliek interešu pulciņi kultūras namos. Paldies Dievam, tagad robežas ir vaļā un jebkurš var izglītoties ārzemēs. Diemžēl lielākā daļa to nevar atļauties.”

Nav noslēpums, šis ir šovu, ātro panākumu laiks, kas kļūst par pārbaudījumu ne vienam vien. Lai gan – kurš mākslinieks gan nav pārslimojis pazīstamo zvaigzņu slimību, pasmaida mūziķis.

“Man acis aizmiglojās 1982. gadā, kad nu jau aizsaulē aizgājušais dzejnieks Imants Ziedonis paslavēja par pirmajiem dzejoļiem. Es, nezināms Liepājas puika, no ne pārāk nodrošinātas ģimenes, nonācu galvaspilsētā, epicentrā, kur lielie dzejnieki atzīst, ka mani darbi ir forši, slavē un sit uz pleca. Sajutos īpašs. Tas gan ātri pārgāja.”

Martā Guntars Račs nosvinēja 48. dzimšanas dienu. Viņš pasmaida – dzimis Čūskas gadā un ar interesi sekojot līdzi, vai tiešām šis gads nesīs ko īpašu. Bez īpašas māņticības jau tagad skaidrs, ka šis ir neticami radošs posms. Ieskaņots ap pussimts dziesmu. Tostarp ir gan teksti “Labvēlīgā tipa” orķestrim, gan vārdi Laimas Vaikules jaunajai dziesmu programmai ar Raimonda Paula melodijām. Ar Maestro melodijām rakstīto dziesmu notis aprīļa vidū iznākušas arī jaunā grāmatā. Pavisam īsā laikā tapuši arī teksti Ulda Marhilēviča jaunajam mūziklam.

Vārdu autors pasmaida, nevarot nejust – te satikušies divi Liepājas puiši. “Paši par to mazliet sabijāmies. Saliekot mūs kopā, jūtu, Uldim automātiski liekas kopā tieši tādi akordi un man – tieši tādi panti. No otras puses, kādēļ mums izlikties – esam divi Liepājas džeki, kas raksta mūziklu. Neizdomāju kaut ko sarežģītāku, sadomātāku tikai tāpēc, ka to pasūta elitāra koncertorganizācija. Cenšos pateikt visu vienkāršos vārdos – tas var patikt, var nepatikt. Paļaujamies uz izpildītājiem, kuri šos vārdus aiznesīs līdz skatītājiem.”

“Pārdotie smiekli” pirms laika izrādīti Jaunajā Rīgas teātrī – toreiz izrādē skanēja Kaspara Dimitera mūzika. Tiesa, abus iestudējumus gan vienojot tikai Džeimsa Krisa darba “Tims Tālers jeb Pārdotie smiekli” motīvi. “Grāmatu lasīju kā pirmoreiz,” stāsta Guntars.

“Pusaudža gados šis stāsts par dvēseles pārdošanu velnam šķita par smagu. Tagad mēs, dzīves pieredzējuši cilvēki, saprotam, ka tā vai citādi, bet, pārdodot velnam smieklus jeb dvēseli, nekas labs negaida. Par to arī stāsts – nedariet to, jo nav vērts! No otras puses, tā varbūt ir dzīves skola, kas neizbēgami jāiziet, jo citādi neko no dzīves nesaproti.”

Jautāts, vai ir nācies nonākt Tima Tālera situācijā, kad nelabajam jāziedo kas vērtīgs, Guntars pasmaida – tik dramatiski neesot. “Laiku pa laikam to mazo pirkstiņu jau kāds grib paņemt. Nesen piedāvāja piedalīties žūrijā konkursā, kas notika Maskavas namā. To nevarēju savienot ar savu būtību. Paldies Dievam, varu atļauties to nedarīt. Varbūt, no malas skatoties, varētu domāt, ka savu mākslinieka būtību ziedoju biznesam, taču 20 gadus, ko esmu mūzikas biznesā, neesmu pārstājis spēlēt ar “Bet bet”, plānus kaļam joprojām – pēc nedēļas tiekamies Siguldā un rakstām jaunas dziesmas. Ja es būtu tikai izdevējs, droši vien nonāktu situācijā, kad tikai ar kalkulatoru rokās rēķinātu. Kolēģe Elita Mīlgrāve šad tad pārmet, ka reizēm esmu advokāts mūziķiem, ar kuriem strādāju, bet es nevaru citādi. Tiešām zinu, cik skarba ir tā realitāte un maizīte, ko šis mūziķis pelna.”

Par mītu, ka pašmāju popmūzikas lauciņā valda Guntars Račs, mūziķis pavīpsnā – no vienas puses, varētu kliegt, ka tā nav taisnība.

“Tad man būtu jāpieder kādai radiostacijai, televīzijai, kādai bankai. No otras puses, ja šis statuss ir nopelnīts ar darbu, tas ir labi. Rietumu kolēģi, to padzirdot, saka – par šādu slavu varētu tikai priecāties. Ar lielā mūzikas bosa tēlu manā biznesā ir vieglāk stādāt nekā ar neietekmīga maza menedžera tēlu. Turklāt tiem, kas strādā ar mani, noteikti ir cits viedoklis.

Latvijā joprojām nepastāv vērā ņemams mūzikas tirgus. Diemžēl ir tāda pašdarbības līmeņa darbošanās ar dažiem labiem uzplaiksnījumiem. Bagāts ar šo nodarbi pie mums neviens nav kļuvis. Tikko bijām liecinieki Raimonda Paula autoratlīdzību kraham bankā. No otras puses, šādu summu vienā mēnesī saņem Endrū Loids Vēbers. Paula melodijas nevērtēju zemāk par Vēbera, viņam ir miljoniem pārdotu ierakstu Krievijā. Diemžēl šīs ir zemes, kur intelektuālo īpašumu sevišķi augustu neciena. Joprojām dzīvojam ar Ļeņina saukli – māksla pieder tautai. Tiem, kas atbalsta šo viedokli, iesaku ieiet kādā gleznu galerijā un paskatīties, cik tieši šī tautas māksla maksā. Pamēģiniet nopirkt vienu Rotko gleznu!”

Kā dzejnieks Guntars atzīst – pamatīgi izvērtējot, kādam projektam rakstīt vārdus. “Esmu izvēlīgs. Negribu rakstīt tekstus, piemēram, kaut kādam deju mūzikas bītam, kurā nav melodijas. Man ir svarīgi, lai šo dziesmu vienmēr varētu nospēlēt uz klavierēm, atmetot jebkādu bītu. Man ir svarīgs vārds. Svarīgi, kā šis vārds lokās, vai tam visam kopā ir kāda jēga.”

Paša rakstītos dzejoļus, ārpus dziesmu melodijām Guntars Račs šogad iecerējis apkopot dzejoļu krājumā, ko sola atvērt rudenī festivālā “Bildes”. Iepriekšējais viņa dzejas krājums tika izdots pirms 20 gadiem. “Mani dzejoļi pārsvarā ir četrrindes, katrā ziņā ne vairāk par astoņām. Kopš sāku rakstīt 80. gados, ir iekšēja sajūta, ka visu varu un gribu pateikt šajās četrās rindās. Dažreiz pietiek ar divām rindām, ja vārdi pareizi ieguļas. Ja to nevar, tad labāk nedaru vispār.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+