Mobilā versija
Brīdinājums -2.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
2. aprīlis, 2014
Drukāt

Anna Seile: Lai vēsture neatkārtotos (8)

Foto-LETAFoto-LETA

Gandrīz katrā ģimenē Latvijā ir radies sa­traukums sakarā ar notikumiem Kijevā un Krimā. Klausāmies ziņas, vērojam notikumu attīstību un velkam paralēles ar notikumiem 1991. gada janvārī un augustā. Vai tagad būtu jābaidās, ka Ukrainas notikumu scenārijs varētu atkārtoties arī Latvijā un Baltijā? Manuprāt, ne. Kamēr mūs sargā ES un NATO “ugunsmūris”, stabila valdība un parlaments, vējš no austrumiem nevar kļūt par draudošu taifūnu.

Bet 2014. gads Latvijai būs sarežģīts. Latvijas val­stisko stabilitāti nekas nevarēs sapluinīt, ja mūsu jaunā paaudze, kas nav piedzīvojusi kara šausmas, citu svarīgu pasākumu starplaikā atradīs laiku arī piedalīties vēlēšanās un nobalsot par sev uzticamākajām personībām. Ja naturalizētie jaunie pilsoņi, kuri solījuši uzticību Latvijas kultūras un ekonomikas pamatvērtībām, arī valsts valodai, vēlēšanās neatdos savas balsis par partijām, kas ir neizlēmīgas attieksmē pret pēdējo nedēļu notikumiem Ukrainā, kurā svešas kaimiņvalsts kareivji uzvedas kā vilki jēru ādās, tad arī nākamajos gados Latvijas neatkarību nekas nevarēs apdraudēt.

Tomēr pasaules vēsture ir dažādiem notikumiem pārbagāta, tā māca mūs neaizmirst traģiskos notikumus pavisam vēl nesenajā pagātnē. Uz rak­stāmgalda man priekšā ir Latvijā pagājušajā gadsimtā pazīstamā sabiedriskā darbinieka, publicista un bibliogrāfa Stepona Seiļa dienasgrāmatas – 12 biezas mapes, kurās neizskaistinātā attēlojumā ir aprakstīta politiski neatkarīga, bet savam darbam ar sirdi un dvēseli nodarbināta cilvēka dzīve Latvijas brīvvalsts laikos, ulmaņlaikos, vācu un krievu okupācijas laikos. Šī pagātnes notikumu dokumentācija aptver laika posmu no 1932. lidz 1979. gadam. Citēšu dažus fragmentus no tām.

“Šķirstu avīzi “Jaunais Vārds”, meklēdams materiālus latgaļu kalendāram. 1940. gada 29. numurā ievietotas Latvijas darba tautas bloka Saeimas vēlēšanu Latgales apgabala kandidātu fotogrāfijas un biogrāfijas. Redzu pirmos kandidātus – Juri Pabērzu, Vikentiju Latkovski, tālāk – Tomass Strupovičs, Pīters Šadurskis, Broņislavs Trubiņš, Alfons Noviks u. c. 
Viņi 1940. g. 14. un 15. jūlijā Saeimas vēlēšanās kļuva par deputātiem, kuriem vajadzēja pacelt rokas, kad pieņēma deklarācijas par Padomju sociālistiskās republikas nodibināšanu un par Latvijas iestāšanos Padomju Savienībā. Kandidātus izraudzīja pēc Maskavas norādījuma, un, tā kā vēlēšanās bija tikai viens pats bloks, tad visi kandidāti arī tika ievēlēti. Bet ko domāja atsevišķi deputāti, piemēram, P. Šadurskis, kuru ar visu ģimeni 1941. g. jūnijā izveda uz Sibīriju, kaut arī viņš bija augstā nama loceklis?”

1966. gada 13. jūnijā St. Seiļs raksta: “1941. gada jūnijā redzēju Rēzeknes apriņķa vecāko mērnieku Fr. Jerumānu, kuru kā kādu sakārni Rēzeknes 2. stacijā iesvieduši vagonā, tā man stāstīja Alberts Sprūdžs, kurš bija atgriezies no izsūtījuma uz Sibīriju. Jerumāns licis kādu pagali kā klausuli pie auss un runājis “pa telefonu” ar Ulmaņa kungu, lūgdams glābiņu. Prātu zaudējušais cilvēks vairs neapjēdzis, kā te visnežēlīgākie kungi izrīkojas ar cilvēku likteņiem. Tur, tālumā (Sibīrijā), kāds Daugavpilī pazīstams Latvijas armijas ģenerālis ar katliņu rokās rakņājies pa atkritumu čupu, meklēdams kartupeļu miziņas, ar ko glābties no bada. Ieraugot pazīstamo, viņam katliņš izkritis no rokām. Ģenerālis pēc tam drīz vien nomiris.”

1964. gada 31. decembrī: “1964. gada priekšpēdējā dienā avīzē “Cīņa” ievietots rakstnieces Annas Sakses raksts “Cik ilgi var auklēt naidu?” Runa ir par rakstniekiem emigrantiem. A. Sakse viņus iedrošina, ka nav no čekas un Staļina laika nelikumībām jāsalūst, ka naidu tik ilgi nevajag auklēt. “Dzimtenes apciemojumus tad nu emigrācijas spalvas bruņinieki sauc par provokācijām vai naivitāti, biedē ar čeku un atgādina Staļina laika nelikumības. Nevar būt, ka viņi nezina, ka komunistu partija šo laika posmu ir nosodījusi un darījusi visu, lai traģiskas kļūdas un nelikumības nekad vairs nevarētu atkārtoties,” tā teikts publikācijā. Bet St. Seiļs savā dienasgrāmatā raksta: “Vai jūs, Anna Sakse, un daudzi citi jums līdzīgi rakstnieki Staļina laikā bijāt akli, pavisam akli, ka neko neredzējāt un nesapratāt?… Nē, jums bija jāzina, jo pat mazi bērni šīs šausmas izjuta. Bet jūs taču tam nolādētajam kultam kalpojāt, jūs Staļinu slavējāt… līdz vemšanai dievinot! Lai Dievs dod, ka tādas traģiskas kļūdas un nelikumības nekad vairs nevarētu atkārtoties!”

Dienasgrāmatas autors par savu aizrautību ar literātu rokrakstu un reto grāmatu kolekcionēšanu latgaļu valodas drukas aizlieguma laikā bija cietis no visām varām, arī vācu okupācijas laikā regulāri pratināts un zaudējis skolotāja darbu. Tomēr arī padomju varas gados viņa darbība tika uzskatīta par pretval­stisku, pratināts gan Rēzeknē, gan Rīgā, Stabu ielā, kur pratinātājs Jūlijs Naļivaiko draudēja ar astoņu gadu ieslodzījumu cietumā par it kā pretvalstiskiem dzejoļiem un saraksti ar rakstniekiem emigrācijā. Nozīmīgs ir ieraksts 1960./61. mācību gada ziemas brīvdienās, kad, ierodoties Izglītības ministrijas kadru daļā, viņu koridorā sagaidīja divi jauni vīrieši un grasījās vest uz Drošības komiteju. “Pirms iziešanas no ministrijas es, kā pienākas, palūdzu atļauju iegriezties “mazajā mājiņā”. Varbūt mani kratīs, pārbaudīs portfelī visus manus papīriņus?! Uztraucos, un adrešu grāmatiņa, līdzi paņemto dzejoļu noraksti, Jāņa Cibuļska (Andrieva Jurdža mazdēla) man rakstītās pāris vēstules sakarā ar viņa sastādāmo latgaliešu literārās valodas vārdnīcu pazuda atejas caurumā.

“Dēlam Pēterim, kurš mani gaidīja viesnīcā, jo bija jāgatavojas operācijai, par pratināšanu “stūra mājā” neko neteicu, par to man piekodināja pratinātājs. Ierodoties viesnīcā, vajadzēja briesmīgi lielu savaldīšanos, lai neko nemanītu Pēterītis.” Tomēr vislielāko satraukumu St. Seiļs piedzīvoja savā dzimtajā sētā Kļavos, kad 1974. gadā no 1. līdz 3. jūlijam LPSR sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs Kaķītis, pieaicināti liecinieki un milicijas darbinieki veica kratīšanu un uz Rīgu aizveda 14 maisus ar rokrakstiem, 73 avīžu komplektus, retas un unikālas grāmatas. Pēc gada daļa no tam nonāca Valsts bibliotēkas specfondā, daļa, pateicoties bibliotēkas darbinieku rūpēm un goda prātam, tika atvestas uz Seiļa grāmatu krātuvi laukos, bet daļa vienkārši pazuda.

1974. gada 4. jūlijā ieraksts dienasgrāmatā:

“Vakar no Klāviem aizveda mana mūža krājumus. Esmu tik uztraukts, ka iedomājos par vistraģiskāko, bet jābūt stipram, jāsaturas! Neesmu strādājis velti, bet, kā saka – tautai. Vēl nespēju aptvert un konstatēt visu, kas ir aizvests. Tikko izgriezu vienu A. Vējāna dzejoli no “Rīgas Balss”, bet ieraudzīju, ka nav vairs vāku ar dzejnieka vēstulēm. Tas pats ar citu rakstnieku vēstulēm. Arī no Jāņa Soma lietas aizvestas vēstules, raksti, monogrāfija par Franci Trasunu. Vai arī Somu sauks uz pratināšanu? Nav arī Albīna Mendrika un H. Sausa lietu! Paceļu Broņislava Spūļa vēstuli no slimnīcas, bet nezinu, kas būs, ja slimu cilvēku sāks tramdīt, jo viņa lieta ir aizvesta ar visiem rokrakstiem…”

Tādi bija tie padomju laiki, kurus mums atveda “varenā” Krievzemes valsts, kuros ar cilvēka darbu, domām un vēlmēm okupanti negribēja rēķināties.

Stepons Seiļs nesagaidīja atmodu un neuzzināja, ka tagad Latvijā ir spēkā Valsts valodas likums, kura 3. panta 4. daļā ir noteikts, ka “Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību”.

Es ceru, ka šīs lappuses uzrunās arī tos, kas vēl neapzinās, cik svarīgi ir saglabāt savas valsts neatkarību, valsts valodu un vārda brīvību. Rakstnieks Valeriāns Viļčuks vēl 1971. g. 26. decembrī savam domu biedram Steponam rakstīja: “Ilgus gadus sevī esmu iznēsājis domu par savas paaudzes likteņiem, bet parādīt patiesību šodien nav iespējams.”

Tāpēc nepievilsim ne aizgājušās, ne nākamās paaudzes un nelaidīsim pie varas šajā vēlēšanu gadā tos, kas varu valstī grib nopirkt par tramvaja biļeti.

Pievienot komentāru

Komentāri (8)

  1. Šie “zināmie noteikumi”,par nožēlu,ir zināmi tikai tev vienīgajam!

  2. NEESMU dzimusi brīvās Latvijas laikā, tādēļ daudz lasu un interesējos par tiem laikiem, jo mums par to NEKO vēsturē nemācīja. PALDIES SEILES KUNDZEI PAR RAKSTU, kad izlasot atkal guvu jaunas atziņas. Ir labi, ka cilvēki raksta dienasgrāmatas, kas ir NEAPGĀŽĀMI FAKTI UN PIERĀDĪJUMI… Esmu daudz ko uzzinājusi par LATGALI un tās ļaužu likteni, tā rodot atbildes uz sev uzdotiem jautājumiem, bet daudz vēl būtu jautājumu, kur atbildes neesmu atradusi…Viens piemērs: kāpēc Latgalē, kur ir tik skaista daba, tik viesmīlīgi un pasakaini laipni cilvēki, ir tik liela nabadzība, kaut arī kolhozi, sovhozi, rūpnicas savā laikā caurmērā attīstījās un tika noturēti uz kaut cik līdzīga līmeņa visā LATVIJAS PSR ? (TAGAD neņemos spriest, jo neviens no tuviniekiem uz turieni nav bijis ne komandējumos, ne darba jautājumos!)

  3. lai uzvar veselais saprāts!

  4. Latgale apvienojāa ar pārējo Latviju uz zināmiem noteikumiem, viens no tiem bija divas valodas. tagad ir tikai paveids, kaut gan latviešu kā tādu nebija, kad jau bija latgaļi (=latvīši). Tagad arī ir divas valodas, proti, latviešu un krievu un valsts rūpējas par krievu skolām, ne jau par latgaļu skolām.

  5. Paldies, Seiles kundze!
    Tādi cilvēki kā Stepons Seiļs ir bijuši visos laikus, tikai diemžēl mazāk nekā to, kuriem vienmēr līka muguriņa…

  6. Visu cienu, labs raksts!

  7. Nu kai tod – nelaidīsim pie varas tos “nekrietneļus”, bet balsosim par pareizajiem nacionālistiem, lai tie turpina latgaļu valodas, kultūras un tradīciju genocīdu!!!! lai atkal Eiropas naudu atdot pierīgas kungiem, bet nabaga latgaliešiem atmet tikai pabiras….

Draugiem Facebook Twitter Google+