×
Mobilā versija
+15°C
Mirta, Ziedīte
Piektdiena, 20. aprīlis, 2018
10. janvāris, 2018
Drukāt

Egils Līcītis: Lai zibeņo! Kučinskis un Vējonis runās skaļāk un dūšīgāk

Foto - Edijs Pālens/LETAFoto - Edijs Pālens/LETA

Raimonds Vējonis

Sagaidot Latvijas simtgadi, valsts pirmajām personām nāksies ne reizi vien uzstāties daudzgalvainas auditorijas priekšā, slavējot tēvutēvu drosmi un varonību, iezīmējot rītdien sasniedzamos mērķus. Līdz 18. novembrim strīpām brauks augsti ārzemju viesi lakkurpēs, tālienes preses pārstāvji, uz pieņemšanām ieradīsies švītīgi Saeimā ievēlētie, un mazus uzmanības pierādījumus jāsniedz arī vietējo darbaļaužu un žurnālistu kontingentam.

Svētku dēļ jāsapucējas un jāpapildina garderobe. Saeimas priekšsēdētāja kleitēm parasti izvēlas no baltā toņa gammas, prezidentu salonu stilisti ģērbj un iestērķelē no frakas līdz sporta biksītēm, bet premjera drēbju skapī “Armani” uzvalkam, kas godam būs nokalpojis trīs gadus, jāatrod vieta maināmai kārtai.

Bet neskatīsim valstsvīrus pēc cepures fasona. Galvenais, ka gan svešzemnieki, gan smalkā un vienkāršā tauta gribēs uzklausīt augstam līmenim atbilstīgas, saturīgas, pacilājošas uzrunas par godu lielajam notikumam un ar attiecīgu ideoloģisko komponenti.

Kas attiecas uz Mūrnieces kundzi, viņas panākumus šajā jomā apskaustu ikviens oratormākslas lauva. Ināra no tribīnes izpilda solopartijas, kas liek iešņākties daudzos odžu midzeņos (ko nacionāliste atkal iedrošinājusies!), bet rod atsaucību patriotiski noskaņotu cilvēku sirdīs un vietu latviešiem domātās avīzēs, kaut vai uzruna aizņemtu platību, tik lielu kā bura.

Toties Valsts un Ministru prezidentu gadskārtējais uznāciens TV ekrānā Jaungada naktī daudziem licis salēkties, vai nederētu iemitrināt pasausās runas. Vai tām jubilejas priekšvakarā nav jātop iebiezinātākām un uzlādējošākām, nevis dežūrpaziņojumiem.

Lai vēršanās pie nācijas (pie “Latvijas iedzīvotājiem”) būtu enkurojošāka un stabilizējošāka, Vējonim un Kučinskim jāatbrīvojas no vecajiem, savu laiku nohaltūrējušiem runu vērpējiem. Prezidenta kancelejā pie rakstu darbiem aizķēries relikts no perioda, kad priekšlasījumu sāka ar – biedri, galvenais uzdevums ir nosargāt lielā oktobra iekarojumus! Mūsdienu apstākļos vecmeistars iepelējušos lozungus nomaina ar pareizā virziena saukļiem, lirismam pievieno Ārijas Elksnes dzejas izlasītākās rindas un tad šauj ar dakšām ūdenī, lai izvilktu prezidenta teksta krelles ar izteiktu dūņu garšu, bet bez dziļākas jēgas un atklāsmes. Premjers runas sagatavošanai laiku pavisam nešķiež. Kučinska līdzautors acīmredzami atrasts tepat Vērmanīša apstādījumos vai apkārtējos literātu iemīļotos vīnūžos, kur Rakstnieku savienības biedri ar sarkani iekrāsojušos degunu pēc pasūtījuma par 3 eiro gabalā izgatavo jebkādu sakāmo – tostu, atvadvārdus sēru namā vai veļas pulvera reklāmu. Šeņķī nokāpušam Ministru prezidenta izsūtāmajam zēnam roku iesitušie spalvas cilātāji vēlmes elementāri nolasa no acīm un stundas laikā garadarbs gatavs – ar uzcenojumu pāris eiro vairāk nekā pēc tarifa. Nolasāms tiklab kartupeļu audzētāju asociācijā, tiklab klausītājiem 18. novembra sarīkojumā. Un tā arī pēc uzstāšanās izteiksmes un manieres prezidentu bieži var vērtēt kā Malēnijas patētiskā stila piekritēju, kamēr premjeru kā svina smagu runātāju bez pieturzīmju lietošanas un žestikulācijas.

Tomēr simtgadē ļaudis vēlētos paspilgtinātāku pirmo personu komunikāciju. Nacionālāku, lai paceltu latviešu lepnumu un spītu un runas aizskanētu līdz pat Urāliem. Asāk teiktu, ar kritizējošo elementu un kreftīgiem vārdiem, kurus televīzijā aizstāj ar pī-pī. Tiek gaidītas runas, kuras vērts atcerēties. Kā, piemēram, arhibīskaps Vanags katru reizi teicis ko izjustu un atmiņā paliekošu. Vai nu, ka šis ir laiks, kad jārunā patiesība, nevis politkorektas lietas, vai – ka pār valsts nozadzējiem nāks Dieva sods un atriebība.

Tāpēc no svinēšanai dotiem līdzekļiem ar skubu pa pārsimt tūkstošiem jānovirza, lai algotu runu rakstītājus, kas prot ielikt tekstos būtiskāko, un uztrenētu pirmo personu skopās oratoru dāvanas daudz meistariskākas un spektakulārākas. Un piedzīvosim, kā Vējonis un Kučinskis zibeņo no svētkiem pušķotām kancelēm!

Pievienot komentāru

Lasītāju aptauja
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Likumprojekts “LELB – vienīgie īstie luterāņi”

Vairāki Saeimas deputāti iesnieguši likuma labojumus, lai noteiktu, ka valsts atzīst Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) darbības nepārtrauktību Latvijā un ka LELB ir vienīgā tiesību pārmantotāja luteriskajai baznīcai, kas darbojās Latvijā līdz 1940. gadam.

Pašlaik spēkā esošo LELB likumu plānots papildināt ar preambulu, kurā būtu noteikts gan augstāk minētais, gan tas, ka LELB izveidojusies luteriskās reformācijas kustības ietvaros 16. gadsimtā, darbību sākusi pirms Latvijas dibināšanas un nepārtraukti darbojusies Latvijā arī okupāciju laikā. Grozījumi likumā paredz vēl vairākas citas izmaiņas. Likumprojektu sagatavojusi LELB Tiesību komisija un apstiprinājusi baznīcas Bīskapu kolēģija. LELB pārstāvji vērsušies pie 12. Saeimas deputātiem ar lūgumu parakstīt šo likumprojektu.

Taču Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas (LELBĀL) pauž uzskatu, ka piedāvātie grozījumi nepamatoti ierobežo baznīcas draudžu pašnoteikšanās tiesības. Likumprojekts esot izstrādāts bez konsultācijām ar citām luterāņu baznīcām Latvijā. LELBĀL norādīja, ka patlaban Latvijas teritorijā un ārpus tās darbojas trīs luterāņu baznīcas un to draudzes kā tās LELB pēcteces, kuras darbību pārtrauca Otrais pasaules karš un sekojošā okupācija. Līdz ar to būtu pareizi vienoties par baznīcu līdzvērtīgu sadarbību, nevis netaisni izcelt vienas absolūtu prioritāti, uzskata LELBĀL.

Vai ir pareizi Likteņdārza zemi nodot valsts īpašumā?
Draugiem Facebook Twitter Google+