Kultūra
Teātris un kino

Laika skulptūra, kas prasa slīpēšanu 0


Kadrs no Ilonas Brūveres dokumentālās filmas “Ievainotais jātnieks”. Galvenajā lomā – Imants Strads.
Kadrs no Ilonas Brūveres dokumentālās filmas “Ievainotais jātnieks”. Galvenajā lomā – Imants Strads.
Publicitātes foto

Pagājušajā nedēļā pirmizrādi piedzīvoja Nacionālā kino centra programmas “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” otrā filma “Ievainotais jātnieks” – dokumentāls tēlojums par Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu autoru tēlnieku Kārli Zāli. To savā spilgtajā autorstilā veidojusi režisore un producente Ilona Brūvere. Kārļa Zāles lomā – aktieris Imants Strads. Filmas uzstādījums ir gandrīz tikpat monumentāls kā tās varoņa devums Latvijas mākslā un vēsturē – kā preses konferencē minēja mākslas zinātniece Ingrīda Burāne, kas piedalījusies filmas tapšanā, filma iecerēta trīs līmeņos – tā ir filma par tēlnieku, par laiku un Brīvības pieminekļa vēsturi, un arī par to, kā mēs esam nonākuši līdz savas valsts šīs dienas brīvībai. Režisore Ilona Brūvere piebilda, ka viņai būtiski bijis stāstīt par Kārli Zāli kā cilvēku ar visām viņa labajām īpašībām un vājībām, izvairoties no stīvuma un mākslinieka celšanas uz pjedestāla.

Ilonas Brūveres režisores rokraksts ir acumirklī atpazīstams. Strādājot pasaulē visai populārajā doku-drāmas jeb dokumentālas spēlfilmas žanrā, kas ietver vēsturisku notikumu inscenējumu, vairāk vai mazāk cieši turoties pie faktiem, Brūvere ir izstrādājusi savu oriģinālu pieeju, ko konsekventi attīstījusi savās iepriekšējās filmās. Miksējot arhīvu kadrus un jaunradītu materiālu, kas bieži ir tikai stilizēti vēsturisks, attēlu vizuāli apstrādājot un papildinot ar skaņas partitūru, spēlējoties ar stāsta hronoloģiju, ļaujot pagātnei un tagadnei, realitātei un atmiņām eksistēt uz ekrāna līdzās – Brūveres filmas nekad nav tikai vēsturisku notikumu atstāsts, tās vēsturiskajām personām ļauj izkāpt no sava laika un viņu atstātajam mantojumam un ietekmei uz tagadni materializēties.

“Ievainotais jātnieks” ir trešā filma, kurā režisore šādā manierē pievēršas kultūras personībām, tāpēc gribot negribot rodas vēlme jauno filmu vērtēt iepriekšējo divu radītajā kontekstā. Pirmā no tām bija “Versija Vera” (2010), kuras varonei tēlniecei Verai Muhinai savulaik bija izšķiroša loma Brīvības pieminekļa saglabāšanā; otrā – “Tapieris” (2014) par tango karali komponistu Oskaru Stroku, kura dzīvi režisore attēlo detalizēti un iejūtīgi, nenoklusējot viņa kritienus un klupienus, un tādu pašu uzdevumu autore izvirza arī “Ievainotajā jātniekā”. Tomēr, jo īpaši atminoties “Tapiera” niansēto klusināto toņu paleti un smalko darbu ar attēlu, neizdodas atsvabināties no sajūtas, ka tad, ja kinofilmu varētu dēvēt par laika skulptūru, tad “Ievainotajam jātniekam” pietrūkst patiesas trīsdimensionalitātes. Šajā ziņā filmas labā nenostrādā visai plakanā brūni dzeltenā sēpijas toņa izvēle attēla pamatkrāsai – lietojot šo tonalitāti mūsdienās, ir grūti izvairīties no banalitātes iespaida, jo tieši šo filtru visplašāk izmanto amatieru kino un foto, lai radītu māk­slinieciskuma iespaidu. Vēl viens režisores iecienīts paņēmiens ir modernā attēla digitāla novecināšana ar švīkām un citiem trokšņiem, kas “Ievainotajā jātniekā” brīžiem “uzkaisīti” attēlam uzkrītošā veidā un rada iespaidu drīzāk par paviršību nekā apzinātu radošu izvēli.

Kā personību Kārli Zāli ir viegli sasaistīt ar mūsu laiku ne tikai viņa monumentālo darbu dēļ, kas uz visiem laikiem ierakstījuši tēlnieka vārdu Latvijas vēsturē un rīdzinieku ikdienā. Viņa pieredze – ceļojot, gūstot izglītību un atzinību ārzemēs, bet pēc tam atgriežoties Latvijā un saskaroties ar grūtībām iekļauties vietējā kultūras vidē, tāpat arī, piemēram, nepieciešamība bezgalīgi iet cauri dažādām komisijām un konkursiem, lai īstenotu savas ieceres, – šķiet visai mūsdienīga. Tēlnieka lomu režisore uzticējusi aktierim Imantam Stradam, kura vizuālā līdzība ar Kārli Zāli ir nenoliedzama, un viņš šķiet lomā omulīgi iejuties. Tomēr gandrīz visu filmas gaitu distanci no varoņa rada aizkadra balss, kas informē gan par vēstures faktiem, gan Kārļa Zāles rīcību un sajūtām. Pat ja tas nebūtu Brūveres māk­sliniecisks paņēmiens, līdzīgu atteikšanos no dialogiem filmā “Versija Vera” varētu attaisnot neprofesionālās aktrises izvēle (Veru Muhinu atveido māksliniece Kristiana Dimitere), tomēr aizkadra balss “Versijā Vera” pieder varonei pašai – tā ir “tēlnieces dienasgrāmata”. “Ievainotajā jātniekā” tā arī netop skaidrs, kas ir šis bezķermeniskais un bezkaislīgais hronists. Skatoties ne reizi vien pieķēru sevi pie domas, cik ļoti vēlētos, kaut režisore vienu vai otru ainu būtu ļāvusi aktierim parādīt un izdzīvot pašam pilnā viņa izteiksmes līdzekļu spektrā, neatņemot balsi. Šajā ziņā stingrā turēšanās pie formālajiem izteiksmes līdzekļiem, manuprāt, traucējusi sasniegt iecerēto emocionālo mērķi – atklāt Kārli Zāli kā cilvēku. Līdzīgi filmas fināla daļā, kurā Brīvības piemineklis no ieceres beidzot pārtapis realitātē un simbolā, Kārlis Zāle kā persona pamazām pagaist – viņa vietā stājas viņa darbs, kas paliks arī ilgi pēc tam, kad autora vārds būs aizmirsts. Lai gan idejiski cēla, noskaņas ziņā šī filmas pēdējā trešdaļa ir izteikti atšķirīga, diemžēl zaudējot unikālo skatījumu un monolīto struktūru, kas piemitusi Ilonas Brūveres iepriekšējām divām filmām par kultūras vēstures personībām.

 

“Ievainotais jātnieks”, dokumentāla spēlfilma

* Režisore, scenāriste, producente, montāžas režisore: Ilona Brūvere, operatore Elīna Bandēna, mākslinieks Artis Rutks, komponists Ēriks Ešenvalds.

* Lomās: Imants Strads, Dārta Daneviča, Mārtiņš Brūveris, Ieva Aleksandrova-Eklone, Marta Grase, Dainis Gaidelis, Lauris Subatnieks un citi.

* Rīgā filmu var noskatīties k/t “Splendid Palace”, novembrī tās seansi plānoti visos Latvijas novados.

LA.lv