Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
22. augusts, 2014
Drukāt

Laika smiltis birst caur pirkstiem (1)

Foto - LETAFoto - LETA

Atceroties “Baltijas ceļu” pirms 25 gadiem .

Kas tas bija par laiku! Visi Latvijas iedzīvotāji bija atmodušies no ilgā miega un vēlējās darboties, rīkoties. Nezinu, bet ļoti vēlētos uzzināt, kas bija tie, kuru galvās radās šī ģeniālā doma izveidot šo vienādi domājošo cilvēku ķēdi cauri trim Baltijas valstīm.

Un tā mēs, tūkstoši, gan kājām, gan braukšus piepaceltā noskaņā devāmies uz mums ierādīto vietu (tātad kāds bija to izskaitļojis, lai, sadodoties rokās, varētu aizpildīt tukšo vietu). Kas tas bija par garīgu pacēlumu, redzot kopskatu – dzīvā cilvēku ķēde cauri trim valstīm! Nekad netika tik daudz dziedāts, un tieši uzmundrinošas dziesmas, kā šajā kopējā mirklī, kad redzi, tu neesi viens, ar tevi kopā ir tavējie, ar tevi kopā svešie un visiem sejās tāds laimīgs, bezbēdīgs smaids kā bērnībā, darot blēņas.

Vai kāds domāja, ka par šādu piedalīšanos būs jāatbild valsts uzraudzības iestādēs? Diez vai! Nu un ko tad izdarīs? Mēs esam simti tūkstošu!

Ceļa nomalēs deg ugunskuri, vējš svaida kodīgus dūmus. Kāds steidzīgi atbrīvo roku no blakus stāvošā, ar delnas virspusi pārvelk acīm, kurās parādījušās asaras, un atkal, uzsmaidot blakus stāvētājam, iekļauj roku viņa plauk­stā. Jo spēcīgāk skan kopējā dziesma. Tajā nav sērīgu melodiju “par pelavmaizes ēšanu”, tās ir patriotiskas, pat drastiskas sevis un citu uzmundrināšanai.

Un tad klāt gaidītā stunda. Visi saspringst, pārbaudot, vai tik nav kur roku saskarsmē pārrāvuma. Mums garām pabrauc žigulītis, caur kura atvērto logu izsliets karogs. Mūsu tik ilgi neredzētais sarkanbaltsarkanais karogs! Tas brīvi viļņo vējā, un tā gribas, lai tas uz mirkli pieskaras manai sejai. Uzviļņo augšup paceltās rokas un urrā sauciens, kas iesākas pirms mums, tiek pārtverts un aizskan tālāk līdzi aizbraucošajai mašīnai. Ir bijusi liktenīga stunda. Bezgala īss mirklis.

Laika minūtes aizsteigušās, laika smiltis izbirušas. Ar ciešu spiedienu rokas atvadās no nezināmā, bet tik tuvā – kā drauga, kā ģimenes locekļa. Laiks, nepielūdzamais laiks iztecējis, jādodas atceļā. Bet saviļņojums palika, palika arī ciešais rokas spiediens jau 25 gadus.

Kas biji tu, nepazīstamais? Ceru, ka tevī nav mainījušās domas par šī mirkļa mūžību. Ticēsim tam.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Loti labs raksts, paldies! Kaut kur taja dzivaja kede tolaik staveja ari mani vecaki. Tagad, kaa daudzi citi stavetaji, jau aizsaulee. Vecas fotografijas un filmas atdzivina atminas un liek mums parejiem sanemties, lai nosargatu Baltijas celu. Es ticu, ka, jauna paaudze pievienotos un aizpilditu tuksas vietas, ja vajadzetu atkal celties un sadoties rokas…

Draugiem Facebook Twitter Google+