Mobilā versija
-0.8°C
Daina, Dainis, Dainida
Pirmdiena, 23. oktobris, 2017
24. jūnijs, 2017
Drukāt

“laika tik daudz, ka nekad nevar atrast savējo”. Ginta Dreimaņa dzeja (3)

Foto no personīgā arhīvaFoto no personīgā arhīva

Gints Dreimanis

Gints Dreimanis ir dzimis un audzis Rīgā, kur pašlaik studē angļu filoloģiju. Dzejoļus rakstījis jau mazotnē, taču nopietni dzejot sācis  septītās klases beigās – esot bijis kāds pazīstamais, kas arī rak­stījis un ieteicis pamēģināt. Gints pamēģinājis, ielicis darbus draugiem.lv dabūja pāris like un vairs nevarējis apstāties.

 

– Kas, tavuprāt, ir svarīgākais, rakstot dzeju? Kas palīdz un kas traucē?

G. Dreimanis: – Svarīgi, lai ir ko teikt. Un ir svarīgi, lai ir sajūta, ka nevar nerakstīt. Bez zināmas kaisles tādu īstu dzeju dabūt gatavu ir grūti. Ļoti palīdz citu (labu rakstnieku) dzejas un prozas lasīšana, internalizēšana, atspoguļošana savos darbos. Jo vairāk lasa, jo vairāk var redzēt un sajust kaut kādu iekšējo dzejas esenci, kas iet cauri visiem ģeniālajiem darbiem. Traucē aizņemtība, jo radošiem darbiem, it sevišķi dzejai, nepieciešams daudz tukšās vietas un laika, lai būtu, kur idejām augt. Dzeju ir grūti rakstīt, piemēram, katru rītu pie rakstāmmašīnas 30 minūtes.

– Kāpēc mūsdienās būtu jālasa dzeja?

– Kāpēc lai nebūtu? Diena, kad mums nebūs nepieciešamības interesēties par citu cilvēku emocijām, vēl nav pienākusi, tā ka vēl kādu laiciņu nāksies palasīt literatūru. Dzeja ir sevišķi svarīga – atšķirībā no prozas, dzeju mēs nesaprotam uzreiz, un, kad saprotam, rodam tajā nelielas vai lielākas katarses un apgaismības, kas veidojas no dzejas spējas apiet ikdienišķo valodu (un arī valodu vispār). Dzeja sniedz to, ko īsti nevar izskaidrot vārdos. Līdzīgi dzenbudisma koānām.

– Bez kā tu nevarētu iedomāties sevi? Kas tevi veido?

– Es sevi nevaru iedomāties bez postroka un pastaigām dabā. Mūzika man ir ļoti svarīga un ir iedvesmojusi daudzus darbus, dažbrīd man šķiet, ka esmu nozadzis postroka vispārējo noskaņu un nekaunīgi ielicis to savos darbos. Tāpat kā mūzika, pastaigas dabā mani iecentrē un ir tā nepieciešamā reset poga, kas noved “pirmatnējā stāvoklī” vai tuvu tam. Tad man ir vieglāk gan rakstīt, gan dzīvot.

– Cilvēce turpina radīt gan dzeju, gan gleznas, gan mūziku arī pēc lielām traģēdijām, kas, šķietami, var padarīt ikvienu mēmu aiz šausmām un šoka. Bet kas būs tas, kādēļ dzeja un viss radošais varētu apstāties?

– Viss radošais varētu apstāties tad, kad cilvēki beigs interesēties par citiem cilvēkiem. Bez klausīšanās nevar sarunāties, un, ja neviens nepatērēs mākslu, nebūs arī neviena, kas varētu to veidot.

– Ja tev būtu iespēja šeit un tagad sastapt dzīvu Raini – ko tu viņam teiktu/jautātu?

– Es viņam parādītu mūsdienu dzeju, un pajautātu, ko viņš par to domā. Ja viņš beigās nebūtu gana apjucis, palūgtu uztaisīt selfiju.

 

 

Dzejas ABC

Jūlija Dibovska, literatūrzinātniece: “Ginta dzeja nez kāpēc atgādina sajūtu, ko rada Jāņa Einfelda proza. Tā gan nav tik radikāla formas ziņā, taču saturiski aizved tikpat patīkamos neceļos. Tā, protams, ir arī muzikalitāte, ritms un tēli it kā atvedina ko episku, rāda ātru pārskrējienu pāri tumsas un gaismas sprīžiem, it kā autors radītu kādā koka dēļu būcenītī aizmirsta ezera krastā. Brīnoties, kāpēc Gints līdz šim tik maz ir publicējies, ceru, ka šī izlaušanās pie lasītāja būs motivējoša, jo viņa dzejā ir tieši tik daudz jauna spēka, lai pamatīgi balstītu autoru viņa visai nopietnajā attieksmē pret rakstīšanu.”

 

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Ginta Dreimaņa jaunākos dzejoļus

vecvectēvam

 

I

saullēkts nolīst kā ūdenskritums

noskalo

skaņu

valoda ir tikai stiga

pa kuru mēs brienam pie dieviem

 

skaties, bērns, atver acis

 

stiga plešas visos virzienos

kā kalnu strauts, kas sadalās un apasiņo līdzenumus

kā koku saknes, kuras izveido tiltus pār upēm

 

un

 

nobrāzumi uz rokām uzzied kā magones

saulriets uz debesu pieres

gadiem ejot, kļūst sirmāks

līdz iemieg

un acis, pārpilnas ar

 

redzi

 

II

ūdens viļņi kā pirātu kuģi izlaupa atmiņas

(tavas acis zem zvaigžņu aukstā

silikona

uzaust un noriet, uzaust un

noriet)

paliek tikai krasts

un pietvīkusi debess tam pāri

 

ūdens viļņi, plēsoņu ēnas

atmiņu rijēji, atmiņu gals

kurlās klintis noraso sāļas

kur man grebt tavu zūdošo

vārdu

 

stiga plešas visos virzienos

zemes grumbas kā smilšpapīrs

laiks (ko tu meklē)

ir pamosties

spindzele baltā halātā rušinās pa brūno skapīti

līdz beidzot aiziet, pa ceļam

maigi noglaudīdama tev pieri

laiks (ko tu atrodi)

ir aizmigt

ko tu atceries?

(neko)

 

***

 

pilsētele samērā nolaista

ir rīsu gadi, sāls gadi, plūdu gadi

bet mūsu gadi aiziet nebūtībā

laika tik daudz, ka nekad nevar atrast savējo

 

dažreiz debesīs lido putni

dažreiz kāds tos notriec ar lingu

nu i nevajag arī

 

ejot kājas tricina zemi

tik ļoti, ka citā pasaules malā

gāžas koki, valdības

mēness iegāžas ezerā

apšļaksta jaunavas seju

no būdām izsoļo sievietes

ogļmelnām sejām un sirdīm

cepļos rūdīti pūķi

pievaldi savu soli

mūsu laikos gāja pazemīgāk

nu tu ej tā kā ar vīrieti būtu gulējis

 

būdas balstītas akmeņu kaudzēs

bet dažas jau gatavojas laisties uz debesīm

vēlos vakaros mēs ieinteresēti runājam par vietām

kur pavasaris pienācis par agru

un nosodām tās vietas, kur pienāk arī vasara

 

bet dažreiz mēness

pēc iekrišanas ezerā atstāj sudrabainus traipus

no rīta tie saules gaismā iztvaiko

 

un zini

dažreiz / debesīs lido putni

dažreiz tik mazi, ka tos vairs nevar saredzēt

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Stiga drīzāk stiepjas, nevis plešas. Ja viņa tik ļoti plešas, tad jau tas ir kaut kāds klajums vai izcirtums. Bet Dibovska ir līmenī: “nopietni dzejot sācis septītās klases beigās”. Dibovska jau arī nopietni raksta.

  2. nav smadzeņu un zināšanu, pūļa kaisles te jau atlikulikām

Draugiem Facebook Twitter Google+