Sandra Kalniete
Sandra Kalniete
Foto – Karīna Miezāja

Laika “Vienotībai” atlicis maz. Saruna ar Sandru Kalnieti 34

Politiķi mēdz rakstīt dienasgrāmatas. Bijusī diplomāte un Latvijas ārlietu ministre (2002 – 2004), šobrīd Eiropas Parlamenta (EP) deputāte un partijas “Vienotība” biedre SANDRA KALNIETE atzīst, ka viņai tādas esot pat divas – viena vairāk uz darba vajadzībām attiecināma, otra, personīgāka, kur atzīmēti viedokļi par atsevišķām personām un notikumiem.

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
Lasīt citas ziņas

“Nevainīgākie” fragmenti no tās esot izmantoti arī nupat kā iznākušajā atmiņu grāmatā “Cinītis”, ko izdevis apgāds “Jānis Roze”. “Kādreiz, pēc gadiem divdesmit trīsdesmit, tās kādam varētu noderēt, bet šobrīd tās pieder man. Nekādus memuārus aiz sevis neatstāšu. Atstāšu dienasgrāmatas viens pret vienu. Tad mani tiesā jau neviens vairs iesūdzēt nevarēs,” nosaka politiķe. Jaunajā grāmatā iekļauti pārsvarā stāsti no Latvijas agrīnās ārpolitiskās dzīves, epizodes pirms iestāšanās ES un drīz pēc tam. Kalniete nepiekrīt populārajam uzskatam, ka ārpolitiku mūsdienās veidot vieglāk nekā agrāk – tikai jāpieslejas Briseles pozīcijai. “Maldīgs priekšstats. Manā laikā Latvijas ārpolitikai bija skaidri virsuzdevumi un detaļās nebija jāiedziļinās. Šobrīd Ārlietu ministrijas uzdevumi ir daudz detalizētāki – zvejas kvotas, sankcijas pret Baltkrieviju. Katrā konkrētā gadījumā jābūt daudz skaidrākai ainai, kas atbilst un kas neatbilst Latvijas interesēm. Varbūt ārpolitika kļuvusi garlaicīgāka un grūtāk izstāstāma avīzei, tomēr no tās ir daudz vairāk atkarīgs,” viņa uzsver.

Memuārus cilvēki parasti raksta, kad grasās teikt ardievas politikai. Tiešām esat nolēmusi to darīt?

CITI ŠOBRĪD LASA

S. Kalniete: Par to pirmo reizi pateicu jau apmēram pirms gada. Vai tad ir bijuši paziņojumi, kurus neesmu pildījusi? Esmu to dziļi sevī izlēmusi. Bet “Cinīti” nerakstīju tāpēc. Man jau sen vienkārši gribējās izstāstīt spilgtākās manas diplomātiskās un politiskās dzīves epizodes, bet grāmatā minētu iemeslu dēļ viss iekavējās uz vairākiem gadiem. Tomēr man ir iesākta vēl viena grāmata, kuru rakstu patiešām kā noslēdzošo. Tā būs kā otrā daļa 2000. gada grāmatai “Es lauzu. Tu lauzi. Mēs lauzām. Viņi lūza” un stāstīs par to vienreizējo periodu starp 1990. gada 4. maija deklarāciju un 1991. gada augustu, kad Latvija atguva neatkarību “de facto”. Es toreiz biju tuvu šim procesam. Grāmatai, kuru vēl rakstu, nosaukums būs “Vienādmalu trīsstūra gūstā”, jo toreiz mums bija jāpadara trīs neiespējamas lietas – jāpanāk atzīšana “de facto”, kaut arī “de iure” jau bija, bet tie, uz kuriem bijām cerējuši, visu laiku teica, lai risinām to sarunās ar PSRS. Un vēl mums toreiz bija jāpārņem faktiskā vara Latvijā, kas arī bija neiespējams uzdevums divvaldības dēļ. Padomju Savienības varas struktūras taču turpināja darboties.

Bet tikko iznākusī atstāj iespaidu kā tāda, kurā pārsvarā vēlaties runāt par savu līdzdalību kultūras projektos, mazāk par politiku.

Tur ir puse uz pusi. Es jau rakstu arī par periodu, kad Ārlietu ministrija tikko sāka darbību, bet Latvija kā Eiropai, tā pasaulei bija pilnīgi nezināma vienība, gadu desmitiem pazudusi no eiropiešu garīgās kartes. Tāpēc viens no pamatuzdevumiem tolaik visiem vēstniekiem bija Latvijas tēla veidošana. Kultūra, īpaši lieli projekti, un zinātne ir tie, kas to dara. Taču, ja ieskatīsieties dziļāk, ieraudzīsiet, ka tur ir parādīts arī ļoti pamatīgais profesionālais darbs – no kādiem sīkumiem sastāv diplomāta dzīve, kas notika ANO Cilvēktiesību komisijā, citās ANO aģentūrās, kāds bija ceļš uz ES. Ļoti sīki grāmatā esmu dokumentējusi, kā panācām kompensāciju par pirmskara Latvijas sūtniecības ēku Parīzē, Pronī ielā 8. Tas nebija kultūras projekts. Tāpat ir anekdotisks stāsts kā, piemēram, 2001. gadā notika cīņa, kur Baltijas vizītes laikā nakšņos Francijas prezidents Žaks Širaks – Rīgā vai Tallinā.

Širaka sakarā pavīd lietas, kas parāda, ka mēs, baltieši, īstenībā savstarpēji esam konkurenti. Nāk prātā Reņģes dzelzceļš…

Reklāma
Reklāma

Jā, sāncensība pastāv, taču Eiropas un pasaules notikumu attīstības loģika spiež mūs sadarboties, un tas notiek. Ja domājat, ka starp ļoti draudzīgajām ziemeļvalstīm nepastāv tāda veida konkurence, tad tas drīzāk ir ideālistisks skatījums nekā realitāte. Reņģes dzelzceļa gadījumā gluži vienkārši aiziets par tālu un nav padomāts par sekām. Viena lieta ir EK noteiktā soda nauda, bet otra – kā šī lieta ietekmēs Latvijas un Lietuvas kaimiņattiecības, jo tas ir kaut kas, ko Latvija noteikti paturēs “nebeidzamā piemiņā”.

Priekšstati par diplomātiju ir kā par smalku nodarbošanos, bet no jūsu rakstītā izriet, ka tur ir daudz sviedru un asaru.

To jau arī vēlējos parādīt – cik daudziem cilvēkiem kopā jāstrādā, lai kaut ko sasniegtu. Sevišķi labi tas parādīts nodaļā “Kā trāpīt desmitniekā”, kurā aprakstīts Latvijas integrācijas ceļš ES. Arī Pronī ielas 8. nama piemērs. Desmit gadu laikā sarunās par to piedalījās, savu pacietību un diplomātisko sarunvešanas prasmi ieguldīja ļoti daudzi.

Esat aprakstījusi daļu no 2004. gada Latvijas Eiropas Komisijas komisāra izvirzīšanas epopejas, kad sākumā runāja par jums, tad negaidīti par kandidāti izvirzīja Ingrīdu Ūdri, bet galu galā par eirokomisāru kļuva Andris Piebalgs. Vēlāk par procesu rakstīsiet detalizētāk?

Neko vairāk par to nerakstīšu, jo esmu jau izstāstījusi, kas notika, kādas baumas cirkulēja. Man vairs nav ko piebilst. Tagad vairāk būtu jāstāsta citiem – tiem, kuru rokās es biju džokers, ko izmantot savu iekšpolitisko attiecību risināšanā un ietekmes pārdalīšanā. Tur toreiz vienlaicīgi tika likts galdā tik daudz ambīciju un “politisko veikalu”, ka droši vien tikai paši galvenie spēlētāji zināja, ko īsti gribēja. Nodaļā “Sandra, aiz jums neviens nestāv” ir visi galvenie darbojošies personāži, procesa gaita un iznākums.

Daudzi teic, ka kaunspar mūsu augstāko valstsvīru uzstāšanos starptautiskās tribīnēs – tik sliktā angļu valodā runājot! Vai neesam pārāk piekasīgi? Arī Austrumeiropas vai pat skandināvu ministri taču nemaz tik tekoši svešvalodās nerunā.

Visi pārdzīvo par savējiem. Bet valodas prasme nav galvenais kritērijs. Galvenais vienmēr ir saturs. Esmu novērojusi – ja runātājs prot labi izteikties dzimtajā valodā, tad viņam, kaut tulkotam, daudz labāk izdodas piesaistīt auditorijas uzmanību. Valstu vadītājiem starptautiskajās tribīnēs, piemēram, ANO, ir iespējas runāt dzimtajā valodā ar tulkojumu. Reizēm labāk izteikties dzimtajā valodā, nekā runāt saspringtā svešvalodā, kad zūd izteiksmes dziļums un intonācijas. Tieši intonācijas padara runu dzīvu. Palestīniešu līderis Jasirs Arafats runāja arābiski ar tik patētiskām intonācijām! Kad viņā klausījos, monotonais tulkojums nemaz netraucēja. Nenosaukšu nevienu mūsu valstsvīru vārdā, bet diemžēl arī latviešu valodā viņu runas neizceļas ar retorisku eleganci un saturisku dziļumu. Problēma ir tur, nevis valodā.