Latvijā
Politika

Laika “Vienotībai” atlicis maz. Saruna ar Sandru Kalnieti 16


Sandra Kalniete
Sandra Kalniete
Foto – Karīna Miezāja

Politiķi mēdz rakstīt dienasgrāmatas. Bijusī diplomāte un Latvijas ārlietu ministre (2002 – 2004), šobrīd Eiropas Parlamenta (EP) deputāte un partijas “Vienotība” biedre SANDRA KALNIETE atzīst, ka viņai tādas esot pat divas – viena vairāk uz darba vajadzībām attiecināma, otra, personīgāka, kur atzīmēti viedokļi par atsevišķām personām un notikumiem.

“Nevainīgākie” fragmenti no tās esot izmantoti arī nupat kā iznākušajā atmiņu grāmatā “Cinītis”, ko izdevis apgāds “Jānis Roze”. “Kādreiz, pēc gadiem divdesmit trīsdesmit, tās kādam varētu noderēt, bet šobrīd tās pieder man. Nekādus memuārus aiz sevis neatstāšu. Atstāšu dienasgrāmatas viens pret vienu. Tad mani tiesā jau neviens vairs iesūdzēt nevarēs,” nosaka politiķe. Jaunajā grāmatā iekļauti pārsvarā stāsti no Latvijas agrīnās ārpolitiskās dzīves, epizodes pirms iestāšanās ES un drīz pēc tam. Kalniete nepiekrīt populārajam uzskatam, ka ārpolitiku mūsdienās veidot vieglāk nekā agrāk – tikai jāpieslejas Briseles pozīcijai. “Maldīgs priekšstats. Manā laikā Latvijas ārpolitikai bija skaidri virsuzdevumi un detaļās nebija jāiedziļinās. Šobrīd Ārlietu ministrijas uzdevumi ir daudz detalizētāki – zvejas kvotas, sankcijas pret Baltkrieviju. Katrā konkrētā gadījumā jābūt daudz skaidrākai ainai, kas atbilst un kas neatbilst Latvijas interesēm. Varbūt ārpolitika kļuvusi garlaicīgāka un grūtāk izstāstāma avīzei, tomēr no tās ir daudz vairāk atkarīgs,” viņa uzsver.

 

Memuārus cilvēki parasti raksta, kad grasās teikt ardievas politikai. Tiešām esat nolēmusi to darīt?

S. Kalniete: Par to pirmo reizi pateicu jau apmēram pirms gada. Vai tad ir bijuši paziņojumi, kurus neesmu pildījusi? Esmu to dziļi sevī izlēmusi. Bet “Cinīti” nerakstīju tāpēc. Man jau sen vienkārši gribējās izstāstīt spilgtākās manas diplomātiskās un politiskās dzīves epizodes, bet grāmatā minētu iemeslu dēļ viss iekavējās uz vairākiem gadiem. Tomēr man ir iesākta vēl viena grāmata, kuru rakstu patiešām kā noslēdzošo. Tā būs kā otrā daļa 2000. gada grāmatai “Es lauzu. Tu lauzi. Mēs lauzām. Viņi lūza” un stāstīs par to vienreizējo periodu starp 1990. gada 4. maija deklarāciju un 1991. gada augustu, kad Latvija atguva neatkarību “de facto”. Es toreiz biju tuvu šim procesam. Grāmatai, kuru vēl rakstu, nosaukums būs “Vienādmalu trīsstūra gūstā”, jo toreiz mums bija jāpadara trīs neiespējamas lietas – jāpanāk atzīšana “de facto”, kaut arī “de iure” jau bija, bet tie, uz kuriem bijām cerējuši, visu laiku teica, lai risinām to sarunās ar PSRS. Un vēl mums toreiz bija jāpārņem faktiskā vara Latvijā, kas arī bija neiespējams uzdevums divvaldības dēļ. Padomju Savienības varas struktūras taču turpināja darboties.

 

Bet tikko iznākusī atstāj iespaidu kā tāda, kurā pārsvarā vēlaties runāt par savu līdzdalību kultūras projektos, mazāk par politiku.

Tur ir puse uz pusi. Es jau rakstu arī par periodu, kad Ārlietu ministrija tikko sāka darbību, bet Latvija kā Eiropai, tā pasaulei bija pilnīgi nezināma vienība, gadu desmitiem pazudusi no eiropiešu garīgās kartes. Tāpēc viens no pamatuzdevumiem tolaik visiem vēstniekiem bija Latvijas tēla veidošana. Kultūra, īpaši lieli projekti, un zinātne ir tie, kas to dara. Taču, ja ieskatīsieties dziļāk, ieraudzīsiet, ka tur ir parādīts arī ļoti pamatīgais profesionālais darbs – no kādiem sīkumiem sastāv diplomāta dzīve, kas notika ANO Cilvēktiesību komisijā, citās ANO aģentūrās, kāds bija ceļš uz ES. Ļoti sīki grāmatā esmu dokumentējusi, kā panācām kompensāciju par pirmskara Latvijas sūtniecības ēku Parīzē, Pronī ielā 8. Tas nebija kultūras projekts. Tāpat ir anekdotisks stāsts kā, piemēram, 2001. gadā notika cīņa, kur Baltijas vizītes laikā nakšņos Francijas prezidents Žaks Širaks – Rīgā vai Tallinā.

 

Širaka sakarā pavīd lietas, kas parāda, ka mēs, baltieši, īstenībā savstarpēji esam konkurenti. Nāk prātā Reņģes dzelzceļš…

Jā, sāncensība pastāv, taču Eiropas un pasaules notikumu attīstības loģika spiež mūs sadarboties, un tas notiek. Ja domājat, ka starp ļoti draudzīgajām ziemeļvalstīm nepastāv tāda veida konkurence, tad tas drīzāk ir ideālistisks skatījums nekā realitāte. Reņģes dzelzceļa gadījumā gluži vienkārši aiziets par tālu un nav padomāts par sekām. Viena lieta ir EK noteiktā soda nauda, bet otra – kā šī lieta ietekmēs Latvijas un Lietuvas kaimiņattiecības, jo tas ir kaut kas, ko Latvija noteikti paturēs “nebeidzamā piemiņā”.

 

Priekšstati par diplomātiju ir kā par smalku nodarbošanos, bet no jūsu rakstītā izriet, ka tur ir daudz sviedru un asaru.

To jau arī vēlējos parādīt – cik daudziem cilvēkiem kopā jāstrādā, lai kaut ko sasniegtu. Sevišķi labi tas parādīts nodaļā “Kā trāpīt desmitniekā”, kurā aprakstīts Latvijas integrācijas ceļš ES. Arī Pronī ielas 8. nama piemērs. Desmit gadu laikā sarunās par to piedalījās, savu pacietību un diplomātisko sarunvešanas prasmi ieguldīja ļoti daudzi.

 

Esat aprakstījusi daļu no 2004. gada Latvijas Eiropas Komisijas komisāra izvirzīšanas epopejas, kad sākumā runāja par jums, tad negaidīti par kandidāti izvirzīja Ingrīdu Ūdri, bet galu galā par eirokomisāru kļuva Andris Piebalgs. Vēlāk par procesu rakstīsiet detalizētāk?

Neko vairāk par to nerakstīšu, jo esmu jau izstāstījusi, kas notika, kādas baumas cirkulēja. Man vairs nav ko piebilst. Tagad vairāk būtu jāstāsta citiem – tiem, kuru rokās es biju džokers, ko izmantot savu iekšpolitisko attiecību risināšanā un ietekmes pārdalīšanā. Tur toreiz vienlaicīgi tika likts galdā tik daudz ambīciju un “politisko veikalu”, ka droši vien tikai paši galvenie spēlētāji zināja, ko īsti gribēja. Nodaļā “Sandra, aiz jums neviens nestāv” ir visi galvenie darbojošies personāži, procesa gaita un iznākums.

 

Daudzi teic, ka kaunspar mūsu augstāko valstsvīru uzstāšanos starptautiskās tribīnēs – tik sliktā angļu valodā runājot! Vai neesam pārāk piekasīgi? Arī Austrumeiropas vai pat skandināvu ministri taču nemaz tik tekoši svešvalodās nerunā.

Visi pārdzīvo par savējiem. Bet valodas prasme nav galvenais kritērijs. Galvenais vienmēr ir saturs. Esmu novērojusi – ja runātājs prot labi izteikties dzimtajā valodā, tad viņam, kaut tulkotam, daudz labāk izdodas piesaistīt auditorijas uzmanību. Valstu vadītājiem starptautiskajās tribīnēs, piemēram, ANO, ir iespējas runāt dzimtajā valodā ar tulkojumu. Reizēm labāk izteikties dzimtajā valodā, nekā runāt saspringtā svešvalodā, kad zūd izteiksmes dziļums un intonācijas. Tieši intonācijas padara runu dzīvu. Palestīniešu līderis Jasirs Arafats runāja arābiski ar tik patētiskām intonācijām! Kad viņā klausījos, monotonais tulkojums nemaz netraucēja. Nenosaukšu nevienu mūsu valstsvīru vārdā, bet diemžēl arī latviešu valodā viņu runas neizceļas ar retorisku eleganci un saturisku dziļumu. Problēma ir tur, nevis valodā.

 

2004. gadā daudzi rietumnieki bija šausmās par jūsu runu Leipcigas grāmatu tirgus atvēršanā, kurā norādījāt uz nacisma un komunisma līdzībām. Tagad gan šo domu, šķiet, visi ir pieņēmuši.

Uzskatu maiņai ir divi iemesli. Pirmkārt, Austrum­eiropai un baltiešiem pēc ES paplašināšanas ir izdevies mainīt Rietumos pēc Otrā pasaules kara valdošo psiholoģisko uzstādījumu, ka ļaunums bijis tikai viens – nacisms. Protams, ir jautājums, cik lielā mērā atskārsme par diviem ļaunumiem sasniegusi rietumeiropiešu apziņu. Es teiktu, ka vēl nepietiekami. Otrs faktors ir zaudētās ilūzijas par Krieviju. 2008. gada iebrukumu Gruzijā vēl uzskatīja par “nejaušību”. Bet tad nāca Ukraina. Es esmu EP Eiropas Tautas partijas (ETP) frakcijas vicepriekšsēdētāja, atbildīga par austrumu partnerības valstīm, bet kopš janvāra arī par frakcijas ārējo sakaru pozīcijas saskaņošanu. Redzu, kā mainās attieksme un izpratne. 2014. un 2015. gadā vēl bija pietiekami daudz tādu, kas uzsvēra, ka Krievija ir “stratēģisks partneris”. Mēģinājumi izveidot frakcijā vienotu pozīciju attiecībās ar Krieviju noslāpa kā mīkstā vatē. Bet šogad mēs tādu pozīciju esam pieņēmuši. Turklāt vienprātīgi! Iepriekšējā EP ziņojumā par Krieviju bija daudz “sarkano līniju”, kurām nevarēja tikt pāri, tēzes, kuras ravēja ārā. Ceru, ka ziņojumā par ES un Krievijas attiecībām, ko man tikko uzticēja izstrādāt, tā vairs nenotiks. Iepriekšējā parlamenta sasaukumā mēs ar Vītautu Landsberģi gribējām panākt rezolūciju saistībā ar PSRS sabrukuma 20. gadadienu. Mums neizdevās panākt jautājuma iekļaušanu darba kārtībā. Toties tagad pēc mana ierosinājuma ETP atbalstīja parlamenta novembra dienaskārtībā jautājumu par boļševiku totalitārās revolūcijas simt gadu mantojumu Eiropā. Domāju, tas ir vēl viens pierādījums, kā izpratne par vēstures notikumiem un to ietekmi uz mūsdienām mainās.

 

Kādas noskaņas Eiropas Parlamentā valda Katalonijas jautājumā?

Varu teikt tikai to, ka EP esam ļoti noraizējušies. Spānija ir viena no lielākajām ES valstīm, turklāt Katalonijas krīze nozīmē arī ekonomisku satricinājumu. Pārējā Spānijā ekonomiskā izaugsme turpinās, bet Katalonijā tā šobrīd iet uz leju. No turienes aizgājušas trīs lielas bankas, aiziet simtiem uzņēmumu. Arī Lielbritānijā “Brexit” dēļ ekonomika stagnē. Plus vēl tas, ka Lielbritānija ir viena no lielākajām maksātājām ES budžetā. Tā dod ap 10%. Kādu iespaidu tas viss atstās uz Eiropas ekonomisko izaugsmi, tajā skaitā uz Latviju, kuras eksporta tirgi ir Eiropā? Konkrēti Katalonijā iedzīvotāju noskaņojums par un pret neatkarību ir puse uz pusi. Pārējā Spānijā noskaņojums nav labvēlīgs kataloniešiem, un stingrās līnijas piekritēji uzskata, ka pašreizējais valsts premjers Marjano Rahojs ir pārāk mīksts. Kas attiecas uz salīdzinājumiem ar Baltijas valstīm, tad tie ir nepamatoti. Baltiju bija okupējusi totalitāra valsts. Mēs atguvām neatkarību, jo mums uz to bija tiesības. Katalonija atsaucas uz nez cik gadsimtu senām tiesībām. Tādā gadījumā iedomājieties, kāds haoss iestātos Eiropā, kur tautas staigājušas un robežas mainījušās krustām šķērsām, ja tur sāktos šāda reģionalizācija. Mēs vērsāmies pret totalitārās PSRS režīmu. Spānija ir demokrātiska valsts. Katalonijai jau ir savs parlaments un pietiekami augsta līmeņa autonomija. Kāds būtu risinājums? Tikai sarunu un dialoga ceļā, izsludinot jaunas vēlēšanas. Tāds nemiera perēklis valstī nav iespējams ilgstoši.

 

Aukstā kara laikā Eiropa bija vienota, jo juta ārējo apdraudējumu. Par ko liecina tagadējā reģionalizācija?

Miera kultūra, kas pēc Otrā pasaules kara attīstījās Rietumeiropā, ir tik dziļi iesakņojusies! Nu jau trīs paaudzes nav pieredzējušas karu. Tām nav nekādas draudu izjūtas. Viņiem lielākais izaicinājums, nedaudz vulgarizējot, ir izlemt, kur pavadīt atvaļinājumu. Dzīvojot tādā atmosfērā, zūd izpratne, kas ir pamatu pamats viņu ekonomiskajai labklājībai un stabilitātei.

 

Par “Vienotību”…

Un es jau domāju, ka bez tā iztiks!

 

Tas ir būtisks jautājums: kāpēc izirst partijas?

Man šķiet, tas šobrīd jānoliek malā. “Vienotība” ir pāršķīruši lapu. Mums ir jauns apņēmīgs partijas vadītājs – Arvils Ašeradens. Viņš ir pietiekami pieredzējis, izgājis cauri arī šim ļoti grūtajam posmam un labi saprot, kāpēc tā notika un kas ir tas, no kā jāizvairās. Viņam ir nepateicīgs uzdevums ļoti īsā laikā, jo līdz Saeimas vēlēšanām atlicis mazāk par gadu, tomēr panākt, lai daļa cilvēku, kas atbalstīja “Vienotību”, notic mums atkal. Es tiešām aicinātu tos vēlētājus, kam ir izpratne par politikas struktūru, kas spēj pārskatīt Latvijas politisko ainavu, mūs atkal atbalstīt. Jā, “Vienotībai” bija daudz kļūdu…

 

Kurā brīdī šīs kļūdas sākās?

Es to gribētu atstāt vēlākam laikam, kad varēsim atskatīties ar laika distanci. Tagad jākoncentrējas uz realitāti un to, ko vēl varam izdarīt. “Vienotība” ir vienīgā Latvijas partija, kurai starp nacionālo un ekonomisko ir arī izpratne par ES lietu nozīmīgumu. Protams, vidusmēra Latvijas pilsonim grūti saskatīt saistību starp to, kas notiek viņa dzīvē, un to, kas notiek saistībā ar citām ES dalībvalstīm. Bet sasaiste ir liela. Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) ir Latvijas iekšpolitisko procesu partija, kas vairāk koncentrējas uz pašvaldībām un konservatīvajiem vēlētājiem. Taču Latvija šobrīd ieiet ārkārtīgi nozīmīgā posmā. Pēc “Brexit” Eiropai jādomā, kā stiprināt iekšējo vienotību. Šī diskusija ļoti drīz būs uz ES sarunu galda, un tur būs arī nepatīkamas lietas. Latvijai ar to nāksies saskarties laikā, kad gatavosimies Saeimas vēlēšanām. Latvijas uzdevums ir palikt ES valstu “cietajā kodolā” vai kā nu to sauks. Nevaram palikt procesu perifērijā, jo mēs jau ģeogrāfiski esam perifērijā un mums ir robeža ar agresīvu kaimiņvalsti. Nedomāju, ka ZZS ir pieredze šādā procesā. “Vienotība” ir vienīgā partija, kam tāda ir. Tāpēc partijas palikšana Saeimā ir tik svarīga. Visā Eiropas politikā notiek paaudžu maiņa. Arī Latvijā tā notiks. Nesen ievēlētajā “Vienotības” valdē arī šī paaudžu maiņa jūtama. Nacionālā apvienība, starp citu, ir vienīgā, kur tā jau notikusi. Tāpat pārējām partijām jādomā, kā veidot sev maiņu. Citādi izveidosies tukšums – vecos vēlētājs vairs negribēs, jauno vietā nebūs.

 

Tomēr uz “Vienotības” nišu pretendē arī Jaunā konservatīvā partija un “Kustība Par”.

Personīgi domāju, ka Bordāna, Pavļuta un Ašeradena kungiem jāsēžas pie sarunu galda. Fragmentācijā vienmēr zaudē visi. Ja izveidosim vēlēšanu apvienību, arī ieguvēji būs visi. Lai kur mēs politikā paskatītos, ik reizi, kad veidojas vēlēšanu apvienības, tās gūst lielāku atbalstu, nekā startējot individuāli. Francija ir klasisks piemērs. Fransuā Miterāns kandidēja prezidenta vēlēšanās vairākas reizes, bet uzvarēja tad, kad apvienoja kreisos spēkus. Kas viņam par to bija jādod pretim, to gan zināja tikai viņš pats.

LA.lv