Latvijā
Politika

Laiki mainījušies. Saruna ar Mārci Bendiku 16


Mārcis Bendiks
Mārcis Bendiks
Foto – Valdis Semjonovs

“Latvijas Avīzes” redakcijā viesojas politisko notikumu vērotājs MĀRCIS BENDIKS. Kā zinātājs viņš paver priekškaru uz mūsu banku sistēmas nākotni – visiem izdzīvošanas vārdā būšot jāpārkārtojas. Savukārt rudenī gaidāmās 13. Saeimas vēlēšanas Bendiks vērtē – kā parasti, vecie negribēs atdot krēslus, jaunie viņus stipri gribēs izgrūst, un vienīgais novatorisms, ka cīniņā plaši tiks izmantotas mūsdienu tehnoloģijas.

Sākumā par finanšu lietām. Bija stabila “ABLV Banka”, plaukstošs uzņēmums, nodokļu maksātājs un darba devējs, turklāt nodarbojās ar mecenātismu. Taču ar vienu stipru papīru no ASV, apvainojot banku starpniecībā naudas atmazgāšanā, divās nedēļās biznesu nogrāva. Latvijas valdība tempā pieņēma lēmumus komercbanku sistēmai liegt sniegt pakalpojumus čaulas kompānijām un nerezidentu naudas ieguldījumu īpatsvaru mazināt līdz pieciem procentiem. Laiks negaida, pasākumus pēc amerikāņu instrukcijām vajagot īstenot zibensātri.

M. Bendiks: Taisnība. Šoreiz nav pieklājīgas aizplīvurotības, ka noticis kas cits kā Amerikas uzstādījumu izpildīšana.

…bezierunu!

Gandrīz bezierunu. Sākotnēji valdība situāciju neaptvēra līdz galam. Finanšu ministre sauca vēlamo nerezidentu līdzekļu īpatsvaru 20%, pēc tam FKTK priekšnieks prasīja 5%… Jautājums nav tik daudz finansiāls, cik politisks. Ar naudas lietām “ABLV” tiešām bija banka labā kārtībā. Kaut arī ārzemju šeit uz pieprasījumu ieguldītā nauda ir ļoti kustīga, maz ticams, ka, reaģējot uz “ABLV” darbības apturēšanu, celsies domino efekts ar nelabvēlīgām sekām citām bankām. Taču zināmas grūtības var gan būt. Politiski – mūsu banku sistēma bija labi izstrādāts transportēšanas mehānisms, apkalpojot naudas plūsmas, toskait, no Krievijas, Ķīnas, iespējams, Ziemeļkorejas. ASV un Ziemeļkorejas attiecības, maigi sakot, ir saspīlētas, un amerikāņi ir spējīgi ļoti stipri uzspiest. Ar kuģu blokādi, ekonomiskām sankcijām. Iespējams, viņi vēroja caurumus, pa kuriem korejieši dabūja elpot un varbūt kādā trešajā, piektajā pakāpē fiksēja Rīgas kredītiestāžu starpniecību aizdomīgos darījumos. Pētīja tālāk – kuras bankas sodītas par noteikumu neievērošanu, kuras nav. Kāpēc šie nav dabūjuši žagarus? Tad mēs paši viņus ieliksim “melnajā” sarakstā!

Diezgan ticami, ka amerikāņiem apnika, ka NATO valstī pie bloka galējām robežām bankas pastāvīgi pieķer naudas atmazgāšanā?

Latvija bija starp labākajām ASV sabiedrotajām, un tur nav ko pārmest. Nav izslēgts, kāds domāja, ka labo partnerattiecību dēļ no Vašingtonas uz Rīgu skatīsies mīkstāk, saudzīgāk. Bet caur Vecrīgu gāja 1% pasaulē veikto dolāru transakciju – nenormāli daudz, un Latvijas priekšstats par šādu darījumu finansiāli tehnisko kontroli nesakrita ar pašreizējo ASV politisko priekšstatu par uzraudzību. Tāpēc smagi cieta “ABLV”, un arī citām bankām nāksies pārgrupēties.

Lasām, ka nerezidentu līdzekļi aizplūstot…

Jā, bet nav daudz, kur sprukt. Viņi to naudiņu uz mājām negrib.

Lūk, sašutušie lasītāji jautā, kāpēc ASV Delaveras štatam vai ES valstij Luksemburgai ir brīv rīkoties ar nerezidentu naudu bez ierobežojumiem, kamēr Latvijā biznesu iznīcina!

Delaveras konstrukcija primāri nav banku apkalpošana, bet čaulas uzņēmumu papīru izsniegšana. Salīdzinājums ar Luksemburgu, Kipru, Maltu naudas lietās gan lielā mērā būs vietā. Es nebrīnītos, ka ASV “siltā” attieksme pret netīras naudas darījumiem kā nākamo skartu, piemēram, Maltu. Amerikāņi pret to izturas ļoti nopietni, un ir retā reize, kad piekritīšu, ka šoreiz viņiem galvenā ir ģeopolitiskā drošība, nevis iespēja nopelnīt.

Ko tad valdība nerūpējās, lai savlaicīgi bremzētu un izskaustu riskanto klientu klātbūtni mūsu komercbankās? Igaunijā, Lietuvā ir vien daži procenti nerezidentu ieplūdināto līdzekļu.

Cik tas nopietni, neizprata arī banku lobiji. Bija mēģinājumi nodalīt biznesu ar nerezidentu naudām, savā ziņā attīstīt, nevis apspiest. Jēkabielas komisijās notika baņķieru, domāju, arī nekustamā īpašuma attīstītāju cīņa par nepieciešamību piesaistīt šādu ārzemju kapitālu. Pretī darbojās norūpējušās organizācijas, kas vēlējās Latvijas uzņemšanu OECD. Un OECD norādīja uz principiālu problēmu, ka Latvijas bankām jāpārstāj iesaistīties naudas mazgāšanā. Tad uz to sāka skatīties nopietnāk, ar kritiskāku aci.

Eksministrs Belēvičs tagad saka – bet tas ir reāls bizness – paņemt naudu no Austrumiem. Cits bijušais ministrs Dombrovskis uztraucies, ka bankas zaudēs lielu naudu, nepelnot ar pārskaitījumiem.

Naivi optimistiskais scenārijs būtu, ka visi saprastu, ka pamainījušies noteikumi, ko drīkst, ko nedrīkst. Kas pasaulē notiek? Filmu producentu, miljardieri apvaino uzmācībā sievietēm, un pāris nedēļu laikā viņam jāpiedzīvo morālais un fiziskais bankrots. Kad viņš grābstījās gar aktrisēm, tas likās ne pārāk smuki un tikumīgi, tomēr ne gauži peļami. Daudziem nebija kas iebilstams. Laiki mainījušies, pasaule arī. Dāmas ar ķepām aiztikt nevarēs. Tāpat bankas profesionālu servisu varēs piedāvāt visām legālajām naudām. Būs jānoskaidro, vai drīkst sadarboties ar uzbeku uzņēmumu “Sarkanā melone” vai ne. Cik tas ir leģitīms, reāls bizness, un tas attiecas arī uz krievu komercuzņēmumiem. Mēs vedam preces uz āru, krievi sūta gāzi, Centrālāzijas valstis savu produkciju – par visu jānorēķinās. Bankām šī plūsma jāapkalpo. Tāpat varēs sadarboties ar privātpersonām, kas nav “riskanto” grupā un ir ar pierādītas izcelsmes naudu. Nu – problēma ir, ka lielākā līdzekļu masa Krievijā pieder nevis tiem, kas ražo, tirgo, bet tiem, kas tuvāk valsts budžetam. Un tur pārāk klāras lietas nenotiek.

Bijušais Igaunijas premjers Marts Lārs par vienu sekmīgas valsts ekonomiskās attīstības cēloni reiz konkrēti minēja – neielaidām iekšā krievu naudu. Tā lielā mērā nes līdzi netīra biznesa paražas.

Mūsu valstī periods, kad valdības strikti ideoloģiski zināja sasniedzamos mērķus, bija īss. Stingrākā šai ziņā bija “Latvijas ceļa” valdība, kura pateica un darīja. Viņu uzstādījums ārvalstu kapitāla piesaistīšanai bija ārkārtīgi liberāls. Tam deva priekšrocības kā reti kurā citā valstī. Vēlāk noteiktas ideoloģijas nebija, banku klientu anonimizāciju neierobežoja, nerezidentu naudas ieplūšana neskaitījās kaitīga. Tagad sācies otrāds – atklātuma process, kur ASV darbojas agresīvāk, bet ES, ejot tajā pašā īpašnieku atklāšanas virzienā, smagnējāk un lēnāk, kā tas notiek 28 valstu savienībā.

Ja valdība liegusi bankām darbības ar čaulu kompānijām – vai mākam atšķirt, identificēt, kuras ir pastkastītes pārskaitījumu īsto adresātu slēpšanai?

Likumā ir definīcija, bet tik plaša, ka to būs jāprecizē. “Čaulu” vienkāršākā pazīme ir, ka tās izliekas par uzņēmumiem, kas veic (bet patiesībā neveic) darbības. Jūs, piemēram, reģistrējat uzņēmumu brālēna dzīvoklī un kādu laiku skaldāt malku. Bet bizness aiziet latatā, un saimnieciskā darbība izbeidzas. Ar to kļūstat par čaulas uzņēmumu, jo komercdarbības nav, kantoris kādā kāpņu telpas adresē – atbilstat pazīmei, ka esat paaugstinātas bīstamības subjekts, ar ko bankām neielaisties. Tā būs jāpārbauda arī citu formātu nodibinājumi. Manā bērnībā bija populāra kazaku – razbainieku spēle. Pirmie devās pa pēdām otrajiem un atpalikušākos mūkošos noķēra. Finanšu uzraudzības un banku biznesa joma ir viens liels kazaku – razbainieku seriāls. Uzraugi ķer, baņķieri domā, kā glābties. Tā tas ir ar falšo, pusfalšo firmu apkalpošanu un arī ar caurumu meklēšanu jurisdikcijā. Bankas rāda – mums bija darīšana ar normālu holandiešu firmu. Bet tā reģistrēta kā meitas firma Amsterdamā, kam mātes uzņēmums Nīderlandes Antiļu salās, bet īpašnieki vispār Panamā. Turpmāk uzraudzība no bankām šādus līkločus prasīs atšifrēt vairāk un vairāk. Komercbankas no savas puses pastiprinājušas kontroli, taču ir fona informācija, ka paši darbinieki dažkārt izpalīdzējuši, lai ienākusī klientu nauda izskatītos labāk nekā pirms tam – attiecīgi noformējuši papīrus kārtībā.

Latvijā apkalpotās čaulas pa lielai daļai esot ar britu adresi, un vai tad ievērojamā Londonas Sitija nav lielākais naudas atmazgāšanas centrs?

Ir! Reizēm skatos Lielbritānijas parlamenta debates. Nesen premjeri kā pozīcija, tā opozīcija sveica ar saņemto solidāro atbalstu Solsberijas indēšanas lietā. Bet jautāja – ko darīsim ar ievesto krievu naudu? Vai te nav jāparakājas? Ja briti tiešām pieķertos Londonā noglabātai nerezidentu naudai, kašķis celtos vēl nopietnāk. Viņi tikuši līdz runām parlamentā – iespējams, spers tālejošus soļus. Teiksim, ka krieviem jāskaidro miljonu izcelšanās.

Pāriesim pie vietējām politiskām norisēm. Visi vēlēšanu dalībnieki jau sastājušies uz starta līnijas. Vieni veci paziņas, citi jaunākas konstrukcijas, daži apvienojušies kā dīvaini “ģenētiski modificēti” organismi. Vai ierindā ir kas pārsteidzošs, vai jums kā trūkst?

Pārsteigumi diez vai būs. Visi sapūderējušies, cik varējuši. Šais vēlēšanās atšķirīgais – jaunā situācija ar kampaņu finansēšanu un reklāmu. Iepriekš klasisko masu mediju monopolu tikai sāka šķobīt, bet tagad plašākais saziņas veids ar vēlētājiem būs sociālās platformas. Vēlēšanu iznākumu var izšķirt nepavisam ne epohālās TV partiju diskusijās. Bet izrādās, nepastāv nekāda uzraudzība aģitācijai sociālajos tīklos. Nav regulācijas, kā ierobežot dezinformācijas izplatīšanu. Vienu konceptu virzīja KNAB – atslēgt “Facebook” priekšvēlēšanu laikā. Jūtams, šo vārdu viņi nule iemācījušies. Zina – tas ir kas briesmīgs, bet nezina, kā izskatās. Turklāt citus saziņas tīklus ar lietotājiem nedraud slēgt, vai – tad jāatslēdz viss internets, nokļūstot Ziemeļkorejas līmenī.

Vai nepārspīlējat, ka cilvēki informēsies jaunajās sociālajās platformās, nevis tradicionālajos medijos, gadiem pārbaudītā, uzticības vērtā presē?

Es teicu – salauzts monopols, ka viss notiek, kā pateica “Panorāmā” vai rakstīja avīzēs.

Tviterotāji paši saskaitījuši, ka viņu tīklošanās aptver vien kādus 2% no auditorijas.

Piekrītu, sabiedrība ir sašķelta, kādu mediju telpu kurš lieto. Otrs dalījums ir starp maznodrošinātiem uz nabadzības sliekšņa un vismaz kārtu turīgākiem. Trešais – starp aktīviem daudzkanālu informācijas patērētājiem un tiem, kas aprobežojas ar “Panorāmas” noskatīšanos.

Kā tik fragmentētā vidē balsstiesīgajam saskatīt kopainu?

Lai partijas atbildīgi, profesionāli, sakarīgi izveidotu priekšvēlēšanu platformu un kampaņu, tām pietrūkst instrumentu sabiedriskās domas vērtēšanai. Vecie instrumenti, ko pazina kā aptaujas, izveidoti ap laiku, kad parādījās polittehnoloģijas – 19. gs. beigās. Tas diezgan labi strādāja līdz pēdējam laikam, bet 21. gadsimtā stratēģiju veidošanai 1000 respondentu anketēšana ir par šauru. Situācija mainās ļoti operatīvi. Tīklos “iemet” vienu ziņu, rīt citu viedokli. To tūlīt izlasa mobilajos telefonos. Tāpēc socioloģijas firmu pēc vecās metodikas vāktie dati bieži izrādās kļūdaini, jo pieaudzis informācijas patēriņa temps. It īpaši jaunpartijas grēko arī pašas, hipnotizējoties savā burbulī – cik esam ietekmīgs spēks, uzvarēsim ar 51% balsu, kamēr SKDS Kaktiņš neatdzesē ar 1,5% reitingu.

Tātad Kaktiņš un Freimanis spēja pareģot un bija uzticami Dizraeli laikā, bet kā tagad mērīt sabiedrības viedokli, prognozēt rezultātus?

Es ticamus datus skatīšos rudenī. Pieaugs nozīme nevis primitīviem cipariem, bet saskaitītā analīzei un tendencēm. Parādīsies aina par vēlētāju apņēmību balsot, dinamika par noskaņojumu – agresivitāti un dusmām vai lēnprātību. No tā varēs spriest par izredzēm, nevis kā daži jaunie, baltie, pūkainie saraksti spriež – matemātiski summēsim spēciņus, un sinerģijā tie divkāršosies.

Jautājums – kāds būs saturiskais piedāvājums?

Tai ziņā visgrūtāk būs ZZS, kam ir “pielaulāts” konservatīvs elektorāts. Uz savu daļu viņi strādā diezgan labi. Ministrs Dūklavs aizbrauc uz laukiem, sēj kompensācijas, dotācijas. Bet ZZS pirmoreiz no otrā numura pārcēlušies varas partijas pozīcijā. No tās gaida vairāk. Premjers strādā pietiekami profesionāli, bet neatstāj līdera iespaidu, aiz kura skries ar karogiem.

Nacionālā apvienība (NA) šahistu terminā spēlē uz drošu neizšķirtu. Savu līniju noturot, NA dabūs to, kas NA pienākas. Kas būs “Vienotība”, īsti nezinām. Brīžiem viņi stipri maldās un nav lāgā pozicionējušies. Jaunie piedāvājumi kārtējoreiz cer uz vēlētāju daļu, kas izveidojās 2002. gadā un nobalsoja par Repši. Taču no šī gabala citi paguvuši noprivatizēt atbalstītājus, bet atlikušie – mitoloģisko oligarhu apkarotāju grupa un racionālāk domājošie – izvēlēsies, kam liksies pieņemamāk pieslieties. Kārtis var sakrist tā, ka vienus ķer kāds skandāls, otri nepārliecina vēlētājus, “Vienotība” turpina maldīties, un tad visi iestrēgst pirms 5% barjeras. Tad dabūjam Saeimu ar trim partijām, ZZS, NA un “Saskaņu”, kādu latvieši nekad nav redzējuši!

Tad jau ZZS zvēresti, ka ar “Saskaņu” ne un ne, ir droši? Kaut gan zaļais Silenieks atkal izteicies, ka “sadarboties jau varētu”.

Politikā zvēresta lieta var būt ideoloģiska un var būt personiska. Vācijā sociāldemokrātu līderis Šulcs plēsa kreklu, ka ar Merkeli koalīcijā neies. Nu koalīcija ir, bet Šulcs – atkāpies no partijas amata. Latvijā nav tradīcijas, ka zvērestu lauzis, melojis politiķis iet prom. Es teiktu – tas ir politiskās kultūras jautājums, un, šķiet, kultūra ir otršķirīga, jo svarīgākais ir vara. Cerams, kultūras svars vismaz nedaudz pieaugs.

Vai vēlēšanu iznākumu neizšķirs galvenā balsotāju grupa – pensionāri? Daudzi darbaspējīgie ir ārzemēs, jaunieši nav aktīvi balsotāji, bet vecāka gadagājuma ļaudis modri vēro politiskās norises. Un viņu materi-ālais stāvoklis ZZS valdīšanas laikā nav uzlabojies.

Uzmesties par trūcīgo aizstāvjiem ir par seklu, lai būtiska vēlētāju daļa noticētu – jā, ar šiem būs pavisam citādi! Vācijā arī vairs nav rets pensionārs, kurš sašutis – esmu visu mūžu strādājis, un mana pensija ir 800 eiro! Lasi – esmu nabags! Protams, starpība ar vidējo Latvijas pensionāru, kurš saņem trīs simtus, ir graujoša, jo desa un maize Latvijā un Vācijā cenā ir apmēram vienāda. Bet tas nozīmē, ka ilgtermiņā šāda situācija ir grūti risināma, pensiju pielikumi nav iespējami dubultā. Latvijai ir OECD aizrādījumi par nevienlīdzību, taču sociālais budžets jau tā aizņem ārprātīgi daudz no tā, kas mums ir, un, strādājošo skaitam sarūkot, ir aizvien mazāk ko pārdalīt par labu trūcīgam pensijas saņēmējam.

LA.lv