Laikmeta atmosfēras un rotaļas ar brīvību 0
“London Sinfonietta” koncerts Jūrmalā, Dzintaru atjaunotajā zālē, protams, kļuva par notikumu. Gan tāpēc, ka Latvijā viesojās pasaules mēroga un nozīmes interpreti, laikmetīgās mūzikas procesa aktīvi veidotāji, gan tāpēc, ka koncerts turpināja tendenci vilināt klausītājus uz jaunām, kvalitatīvām koncertu norises vietām. Ne mazāk nozīmīgs arī konteksts – koncerts noslēdza Borisa un Ināras Teterevu fonda mākslas programmu TÊTE-À-TÊTE 2015.
Minimālisma estētika nebūt ne visiem modernajā skaņumākslā iesvaidītajiem Latvijā šķiet pietiekami dziļa un izsmalcināta, lai to bez skepses noliktu blakus tā sauktajai jaunajai sarežģītībai. Bet šī nu bija reize, kad klausītājiem tika dota iespēja baudīt minimālisma kvintesenci – estētiski tīru, profesionāli pārliecinošu virziena manifestāciju, kuras centrā likti amerikāņa Stīva Reiha (1936) trīs skaņdarbi, reprezentējot dažādus komponista daiļrades periodus – no 1987. (“Electric Counterpoint”) līdz 2013. (“Radio Rewrite”) gadam.
Britu komponista Maikla Naimena (1944) skaņdarbs “In C Interlude” (2005) ievadīja programmu. Naimens ir pirmais, kurš vispār sāka lietot terminu “minimālisms” attiecībā uz mūziku jau 1968. gadā, domājot par Ņujorkā notiekošajiem eksperimentiem, to stilu un tehniku, kas paredz pakāpeniskas mūzikas auduma izmaiņas un procesualitāti, balstītu uz nelielu tematisko graudu fāžveida izmaiņām. Katras sīkākās izmaiņas šai kontekstā top ievērības cienīgas, tāpat kā spēles ar laikmeta populāro žanru un stilu valodas elementiem un instrumentāriju. Ne vēsts no akadēmiskas distancētības. Tā vietā – laikmeta atmosfēra, kuru caurauž skaņu veidojumi no visa, kas apkārt. Naimens, kurš ir pazīstams kā mūziķis, fotogrāfs, kinorežisors, rakstījis arī kinomūziku (lai atceramies Džeinas Kempiones “Klavieres” (1992) vai Pītera Grīneveja kinodarbus). Skaņdarbs “In C Interlude” ir radies kā amatiermūziķu organizācijas COMA pasūtinājuma darbs un balstās uz filmas “Izvirtulis” (2014) tēmu. Atsauce uz Terija Reilija ikonisko darbu “in C” ir visai tipiska minimālistiem – gan citu citēšana un pašcitēšana, gan alūzijas diskutablajā postmodernisma telpā ir viena no iemīļotākajām spēlēm. Ansamblī, uzslāņojoties instrumentu balsīm un rotaļājoties ar savu brīvību, “Sinfonietta” radīja gaišu, dinamisku matēriju ar pievilcīgi klamzīgu instrumentāciju.
Savukārt Tensijas Deivīsas (1973) “neon”, kas pirmatskaņots 2004. gadā Lielbritānijā, ieveda kinematogrāfiskā, neona gaismu pielietā ainavā – autore ir aizrāvusies ar pilsētvides ekoakustiskās problemātikas aspektiem un rada dzīvu, grūva caurstrāvotu urbānu ainavu ar cilvēku tajā. Mūzika šeit glezno, fotografē, modelē sava laikmeta bildes – šķiet, tuvākas pašai dzīvei nekā mūzikai. Skaņdarbā “2×5” (2009) Stīvs Reihs rada kamermūziku roka instrumentiem – spēlē pieci (vai 2×5) mūziķi. Tradīciju robežas tiek pārkāptas – elektriskās ģitāras spēlējas ar skanējumu, kas piederīgs neba akadēmiskajai videi, mūziķi rada poētiskas ritmizētās atmosfēras (saspēlē ar klavierēm, sitaminstrumentiem), vienlaikus izmantojot arī elektroniska ieraksta iespējas. Minimālismam raksturīgie shēmu mehāniskie atkārtojumi “Sinfonietta” interpretu versijā nepārvērtās, kā dažkārt gadās dzirdēt, automātiskā, ļoti precīzā un visu citu apēdošā pulsā. Tā bija dzīva skaņu plūsma, kurā precizitāte sadzīvoja ar Reiha projektēto un skaņdarbā jūtamo cilvēcisko pasaules izjūtu.
Reiha “Electric Counterpoint” atskaņoja zviedru elektroģitārists Matss Bergstrēms, kurš brīvi jūtas cross-over robežpārkāpēju telpā un stilistikā no Baha līdz Legrānam. Skaņdarba iecere – izmantot jau iepriekš ierakstītus ģitāras materiālus, paver interpretam plašas pašizteiksmes iespējas, veidojot dialogus ar iepriekš ieskaņoto. Centrālāfrikas ragu melodija, kas tiek nemitīgi variēta un polifoniski apspēlēta, Bergstrēma aizraujošajā versijā kļuva lai arī par motorisku, bet rāmu, nesasteigtu, personīgas attieksmes un pievilcības ieskautu muzikālo izpausmi.
Edmunds Finiss (1984) skaņdarbā “in situ” (2013) ar pirmsklasicima komponistu alūziju sēriju (after Perotin, after Locke, after Josquin des Prez, after Brummel, after Rameau) radījis citādu pasauli – niansētu kamermuzicēšanas stikla pērlīšu spēli. Izvēlēto izteiksmes līdzekļu lakonisms, katras detaļas uzsvērtais nozīmīgums demonstrēja mūziķu izcili izkopto ansambļa saspēli. Jaunā komponista īpašā rakstības tehnika, kas balstās uz amerikāņu mākslinieka minimālista Džona Makrekena darbiem ar spoguļa virsmas novietojuma un priekšmetu atspoguļošanās izpēti, ļāvusi arī mūzikā spoguļoties pagātnes meistaru darbu transformācijām, kuras Jūrmalā klātienē vēroja arī komponists pats.
Stīva Reiha “Radio Rewrite” (2013) fiksē pārmaiņas komponista rakstības stilā, kas nu ir plašāks formas līnijās, ne tik dinamisks procesualitātē, kaut arī spēle ar mikroformulām joprojām ir aktuāla. Kas paliek – tas ir atsauču izvērsums, jo darba pamatā Reihs izmanto divas dziesmas no britu alternatīvās grupas “Radiohead” repertuāra.
Diriģents Endrū Gorlejs (starp citu, krievu izcelsmes mūziķis, kura vectēvs 20. gs. sākumā bijis Pēterburgas pilsētas galva, vēlāk emigrants) ir jauns mākslinieks, kuram jau salīdzinoši bagāta pieredze darbā ar izciliem orķestriem un kurā jaušams perspektīvs orķestra vadītājs, apveltīts ar manuālās tehnikas precizitāti, dinamismu un ekspresivitāti.
