Mobilā versija
Brīdinājums -2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
2. augusts, 2016
Drukāt

Laikmetīgās ainavas reflektīva mozaīka

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Izstāde "Laikmetīgā ainava" tiecas reģistrēt ainavas žanra evolūciju šodienā, caur to arī ieraugot konkrētas parādības ikdienas vai arī globālo norišu kontekstā.

Cēsu mākslas festivāla ietvarā Cēsu alus brūzī līdz 14. augustam apskatāma izstāde “Laikmetīgā ainava”.

Izstādes tematiskā ietvara centrs ir ainavas jēdziens, ar kura palīdzību tiek izskatītas ainavas dažādās mūsdienu iespējas, un, kā norāda izstādes kuratore Daiga Rudzāte, tās pamatā ir vēlme apliecināt ainavas pārlaicīgumu. Izstāde, kā ik gadu, iekārtota Cēsu alus brūzī, piedāvājot skatītājiem iepazīt vienpadsmit tēmas versijas.

Izvēršot ainavas žanra potenciālu mākslā, kuratore norāda uz tā aktualitāti laika griezumā, ieskicējot 20. gs. sākuma modernisma virzienu kontekstu, kas manifestēja avangarda mākslas izteiksmes formas. Norādīts arī, ka laikmetīgās mākslas leksikā aizvien būtisku lomu ieņem atsauces un saskares punkti ainavisku, atmosfērisku motīvu lietojumā. Tomēr izstādes kontekstā ainavas nozīme un aktualitāte mākslā – tāda, kādu to piedāvā kuratore, ir tās neaptveramā emocionālā ietilpība. Izprotot laikmetīgās prakses, izstāde tiecas reģistrēt ainavas žanra evolūciju šodienā. Un šādā aspektā ekspozīcijas kopumā iezīmējas centieni pievērst skatītāja uzmanību ainavai ne tikai kā nesasniedzamam vai sapņainam tālumam, bet caur to arī ieraudzīt konkrētas parādības ikdienas vai arī globālo norišu kontekstā.

Tiecoties uztvert izstādi kā vienotu veselumu, tā iezīmējas kā reflektīva mozaīka, kur meklētas un atrastas gan tēlainas un simboliskas nozīmes, gan konkrētu procesu vērojumi, būtisko konstatējot tehnoloģijās vai zinātnē kā mūsdienu telpas raksturlielumos. Izstādes mākslinieku loks: Paula Zariņa, Ieva Epnere, Kristaps Epners, Romāns Korovins, Kristiāna Dimitere, tekstu grupa “Orbīta”, Sergejs Davidovs, Inga Meldere, Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns, Krišs Salmanis un Anna Salmane un vācu izcelsmes amerikāņu māk­slinieks Džeimss Bennings.

Džeimsa Benninga videodarbs "FAROCKI" (2014).Džeimsa Benninga videodarbs "FAROCKI" (2014).

Kā izstādes ieceres sākumpunktu ainavas pārinterpretācijās Daiga Rudzāte norāda Džeimsa Benninga videodarbu “FAROCKI” (2014), ko mākslinieks veltījis vācu kinorežisoram Harunam Faroki (1944 – 2014). Tā ir 77 minūšu filma, kurā fiksētas debesis un tajās peldoši mākoņi. Debesu ainava nemitīgi maina savu veidolu te dinamiski, te pavisam lēnām un plūstoši, un asociatīvi varam iedomāties, kam katrs mākonis līdzinās. Tās ir 77 minūtes klusuma, kurās vērojam mākoņus. Tomēr, domājot par darbu kā ainavas tēlojumu, varam atsaukt atmiņā tādu gleznotāju kā Viljama Tērnera vai Džona Konstebla atmosfēriskos debesu gleznojumus. Un šādā kontekstā Benninga darbs ir iemesls domāt par ainavu kā nezūdošu žanrisku vērtību un reizē tik dažādu tematiskajās un tēlojuma iespējās. Šāds atzinums noved pie Ingas Melderes instalācijas izstādē “Atsauce uz itāļu renesanses gleznotāja Pjēro della Frančeskas tāda paša nosaukuma gleznām”. Meldere darbā dekonstruējusi dižmeistara atsevišķas kompozīcijas, atsaucoties uz mākslinieka īpašo spēju “gleznot gaismu”. Darbs ir ilūzija par gaismu telpā, asociācija. Tas ienes gaismas motīvu industriālā, tumšā un skarbā telpā, pārradot ainavas nozīmi.

Starp izstādes darbiem, kam būtiskais naratīva pamatā tiek saistīts ar emocionālo jēgu un asociatīvo caur ainavu, spilgta ir Kristapa Epnera videoinstalācija “Logi”. Tie ir deviņi ekrāni, kuros katrā redzam citu, atšķirīgu logu, pa kuru paveras skats uz kādu nenoteiktu ainavu. Ar Epneram piemītošo kadra un attēla jutīgumu radīta idilliska sajūta, kur, attēliem ekrānos meditatīvā ritmā mainoties, nokļūstam ikdienišķu epizožu nesteidzīgā dienas plūdumā. Darba poētiskie kodi nerada pārakcentētības sajūtu, tieši pretēji – tajos nolasāmas detaļas, kas savijas ar pazīstamo, arī tuvo.

Intimitātes un personīgā caurstrāvotas ir Ievas Epneres “Albums (2002 – 2016)” fotogrāfijas. Lai arī to visu centrs ir cilvēks, tomēr skati, kas paveras aiz portretētajām personām, nav tikai vides raksturotāji fiksētajām norisēm, bet ieņem pat centrālo lomu kā patstāvīgi tēli. Pieņemot ainavu kā emocionāli piesātināmu tēlu vai kāda stāsta daļu, atzīmējams Romāna Korovina darbs “Zanes nāves diena”. Tā ir emocionālā stāvokļa rezonanse, kur ainavā meklēts metaforiskais potenciāls, iezīmējot atsevišķus stāvokļus: piedzimšana, cerība, nāve, izmisums.

Ainavas citas trajektorijas laikmetīgajā telpā piedāvā Kriša un Annas Salmaņu “Etīde”. Kopdarbs ir audio cilpa no atšķirīgu zinātnieku domāšanas laikā izdvestām “domāšanas skaņām”. Abi mākslinieki intervējuši zinātniekus no tādām nozarēm kā kibernētika, ķīmija, astrofizika, ģeogrāfija u. c. ar nolūku izvaicāt par atšķirīgiem pasaules procesiem, kas veido mūsu dzīves telpu, beigās uzdodot arī jautājumu: “Kas ir dzīves jēga?” Intervijās atklātais šķietami svarīgais destilāts līdz katra zinību vīra neartikulētai skaņai domāšanas procesā, skaņas savienojot vienā “skaņdarbā”. Rotaļājoties ar ainavas jēdzienu, izstādes kontekstā nezināmā izzināšanu nevainojami ilustrē tekstu grupas “Orbīta” instalācija “Actual Spacescape”, kas piedāvā kosmiskās ainavas izpēti. Ieejot ar aizkaru norobežotā nelielā telpā, skatītāja priekšā ir automātiskās rindas talonu printeris, uz kura ekrāna, nospiežot izvēlēto lauku, tiek izprintēts “tavs” kosmiskās ainavas apraksts. Mans L927 talons vēstīja: “Kas ir melnais un kas ir baltais? Lai to uzzinātu, jācaururbj visa kosmosa tumsa un Visuma gaisma. Vai tas ir iespējams? Vai tas ir neiespējams? Kas jautā?”

Izstādes apskate ir aizraujošs process, un tā pamat­iemesls ir visu mākslinieku radītie jaundarbi, kur katrs atrod savu fokusu laikmetīgās ainavas interpretācijās. Tomēr izstādes kopumā šķietams trūkums ir sajūta par mākslas darbu nošķirtību vienam no otra – gan scenogrāfiski, gan idejiski –, kur ainava kā sava veida mākslas fakts savienotu šo dažādo jūtu, emociju un faktu savstarpējo ķīmiju.

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+