Mobilā versija
+0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
4. oktobris, 2016
Drukāt

Laikmetīgas un jau pārbaudītas vērtības

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Izstāde ir iespēja izprast, kā tiek radīts jauns muzejs, kā arī aicina domāt par to, ar kādām grūtībām jāsastopas māksliniekiem un kuratoriem laikā, kad māksla top, izmantojot jaunos medijus.

Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā līdz 18. oktobrim norisinās izstāde “Gaisma kabeļa galā. Latvijas māksla digitālajā laikmetā”. Par izstādes nosaukumu izraudzīts izstādē apskatāmā Antas Pences un Ditas Pences darba nosaukums. Kinētiskā instalācija, kurā gaismas apli telpā rada mobilā telefona radītā gaisma, tapusi pirms septiņiem gadiem, taču darba vēstījums šodien kļuvis vēl nolasāmāks un aktuālāks – tas reflektē par mūsu atkarību no tehnoloģijām, kuras mēs apkalpojam arvien vairāk un biežāk (nevis tās apkalpo mūs, kā bijām utopiski iecerējuši). Ar digitālo laikmetu ir saistīti visi izstādē redzamie darbi – daļa reflektē par mums šī laikmeta izaicinājumos un problēmās, bet daļa paši radīti, izmantojot digitālās tehnoloģijas.

“Gaisma kabeļa galā” ir iespēja redzēt nelielu daļu no topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja krājuma, precīzāk – krājuma daļas, kuru veido valsts un kurā pašlaik ir 267 darbi. Izstādē ir redzama izlase – 25 mākslinieku darbi. Daļa no tiem, iespējams, redzēta nesen – Cēsu mākslas festivālā, festivālā “Survival Kit” un citur, savukārt daļa apskatei nav bijusi pieejama ilgāku laiku.

Šobrīd esam liecinieki jauna mākslas muzeja veidošanas procesam – nodomu protokols par Laikmetīgās mākslas muzeja tapšanu parakstīts 2014. gadā, bet pavisam nesen starptautiskā konkursā izraudzīts muzeja ēkas projekts. Iecerēts, ka durvis tas vērs 2021. gadā. Jau vienpadsmito gadu norisinās sistemātisks darbs pie satura – muzeja kolekcijas izveides. Darbus topošajam muzejam ik gadu izraugās starptautiska ekspertu komisija. Muzejos pastāvīgi eksponēta tiek neliela kolekcijas daļa, kamēr vairākums darbu atrodas krātuvēs, kurās nonāk arvien jauni papildinājumi, un darbi gaida brīdi, kad uz laiku tiks padarīti pieejami apskatei. Kaut arī Laikmetīgās mākslas muzejs vēl fiziski neeksistē, arī tam jau ir kolekcija – pietiekami plaša un daudzveidīga, lai no tās veidotu tematiskas un konceptuālas izstādes. Šī ir trešā lielā izstāde – 2012. gadā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notika izstāde “Tests”, savukārt 2013. gadā Rīgas Mākslas telpā bija skatāma ekspozīcija “Lai gadījums kļūtu par notikumu…”.

Šībrīža izstāde ir nozīmīga ne vien tādēļ, ka piedāvā redzēt izcilus darbus, bet arī tāpēc, ka muzeja veidošanās process tiek padarīts atklātāks un saprotamāks sabiedrībai. Tā ir iespēja izprast, kā tiek radīts muzejs, kā arī aicina domāt par to, ar kādiem izaicinājumiem jāsastopas māksliniekiem, kuratoriem un dažādām institūcijām laikā, kad māksla top, izmantojot jaunos medijus. Tos savukārt nomaina arvien jaunāki mediji, iepriekšējiem liekot strauji novecot, bet mākslas darbiem, kas radīti, tos izmantojot, taču ir jābūt eksponējamiem ne tikai šodien, bet arī nākotnē. Kā saglabāt funkcionālus tos darbus, kuru izrādīšanai nepieciešami projektori, digitālie datu nesēji un dažādas citas ierīces, kuras strauji nomaina jaunākas to versijas? Šādu darbu saglabāšana ir šodienas realitāte, kas nākotnē pieprasīs ne mazāku profesionalitāti kā, piemēram, vecmeistaru glezniecības restaurācija.

Viens no izstādes emocionāli iedarbīgākajiem darbiem ir Kristapa Ģelža fluorescējošo gleznu sērija “Vakara pasaciņa”. Ultravioletās gaismas izgaismotās gleznas aptumšotajā telpā saasina urbānu vientulības izjūtu. Laikmetā, kad īsti nekur neesi viens – jo tevi vēro –, iestājas cita veida vientulība.

Izstādē pārstāvētie mākslinieki ir ļoti atšķirīgi, tāpat kā viņu rokraksti un iespaids, ko rada viņu darbi. To vēstījumi ir konvertējami dažādos veidos, un tādēļ izstāde ir interesanta – darbi necenšas apliecināt vienu un to pašu. Monikas Pormales gaismas kastes ar krāsu fotogrāfijām “Mis pasaules” arī ir par vientulību, tikai pavisam citādu. Darbs, kurā krāšņi lietotas populārās kultūras klišejas un modificēti vienveidīgā skaistuma kanoni, atmodina ļoti personīgas pārdomas par identitāti, par cenšanos, par identificēšanos ar vēlamo un paša gribēto. Savukārt Kriša Salmaņa “Duša” – darbs, kas skatāms caur šauru šķirbu izstādes uzbūves sienā, būdams pilnīgi citāds, ironiskāk turpina domas par to pašu identitāti, būšanu pašam un centieniem būt ideālam. Ēriks Božis lakoniskajā instalācijā “Spied! Spied! Spied!” cilvēciskas vajadzības un eksistenciālas alkas ietilpinājis datora klaviatūras taustiņu simbolos, atklājot šo utilitāro elementu līdzību kristīgās kultūras jēdzieniem.

Līdzās jau minētajiem autoriem izstādē skatāmi lieliski darbi, ko radījuši Evelīna Deičmane, Dace Džeriņa, Kristaps Epners, mākslinieku grupa “F5”, Jānis Garančs, Miks Mitrēvics, Rasa Šmite, Raitis Šmits, Mārtiņš Ratniks, Ģirts Korps, Kristīne Kursiša, Maija Kurševa, Alise Tīfentāle, Ļevs Manovičs, Merdads Jazdani, Džejs Čovs, Armands Zelčs, Vilnis Vītoliņš.

Runājot līdzībās ar mūsdienu tehnoloģijām, visi redzamie darbi ir izgājuši vairākas kvalitātes testa fāzes – vispirms jau katra mākslinieka iekšējo pašcenzūru. Mākslas darbi ir tikuši izstādīti starptautiskās izstādēs, saņēmuši kritikas atzinību, izvērtēti un nokļuvuši kolekcijā. Tās ir laikmetīgas un jau pārbaudītas vērtības.

 

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+