Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
10. decembris, 2015
Drukāt

Laiks atklāt Kambodžu!

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Kad šķiet, ka pasaule kļuvusi pārāk rietumnieciska un vienāda, ir īstais laiks doties uz Kambodžu, kas pārsteigs ar seno Ankorvatas tempļu kompleksu, tradicionālo zvejnieku dzīvesveidu pie Tonlēsābas ezera un khmeru viesmīlību. Protams, ir jāapmeklē arī sarkano khemru genocīda vietas, lai labāk izprastu Kambodžas jaunāko laiku smago vēsturi un tās saistību ar mūsdienām.

 

Vai vēlies “gun shooting”?

Ir vērts pavadīt teju diennakti pārlidojumos, lai nokļūtu Kambodžā, – parasti tās ir divas pārsēšanās, lai nonāktu Pnompeņā. Lai dotos uz Kambodžu, nepieciešama vīza. Vislabākais risinājums ir izmantot e-vīzas pakalpojumu, un vēlākais pēc trim dienām jums uz rokas jau būs vīza, par kuru ar bankas pārskaitījumu jāmaksā 40 dolāri. Vīzu iespējams nopirkt arī lidostā un robežpārejas punktos.

Pnompeņā ierodos no rīta, ātri nokārtoju vīzas formalitātes un atdodu muitniekam imigrācijas formu. Kad izeju no lidostas, ir kādi plus 30 grādi, jūtos patīkami. Par klientiem pie lidostas sacenšas tuktuku, motociklu un taksometru vadītāji. Izvēlos tuktuku, lai būtu interesantāk, cena līdz Pnompeņas centra viesnīcām ir fiksēta – deviņi ASV dolāri. Jāatceras, ka Kambodžā galvenā valūta ir ASV dolārs, bet vietējos rielus bieži izdod kā sīknaudu. Pirms brauciena ieteicams apbruņoties ar lielu skaitu maza nomināla ASV dolāru naudaszīmēm.

Pnompeņas ielas, kaut arī lielākoties asfaltētas, ir putekļainas, transportīdzekļa kulba dod aizvēju no saules, taču ne no putekļiem. Tuktuka vadītājs Džebs ved cauri nabadzīgiem rajoniem uz manu viesnīcu – braucam arī garām neskaitāmiem motoservisiem. Motocikli un mopēdi ir vietējo iedzīvotāju iecienītākais pārvietošanās līdzeklis. Sabiedriskā transporta Rietumu izpratnē nav, nesen atvērta autobusa līnija, bet ārzemju donori pēc vairākiem gadiem Pnompeņai sola tramvaju. Satiksmes plūsmā piedalās arī automašīnas, starp kurām ir daudz džipu. Auto arī šeit ir statusa apliecinājums, un ar tiem lielākoties brauc valdības vīri un sievas, kuri tiek uzskatīti par bagātnieku slāni Kambodžā.

Džebs piedāvā aizbraukt uz tā sauktajiem Nogalināšanas laukiem, kas atrodas 15 kilometrus no Pnompeņas, – tas ir viens no sarkano khmeru terora upuru masu kapiem. Tomēr atsakos, jo vēlos atvilkt elpu viesnīcā. Tālāk seko nākamais piedāvājums – vai vēlos “a little bit of gun shooting?” * Arī šo piedāvājumu noraidu. Vēlāk uzzinu, ka kopš sarkano khmeru laikiem un Kambodžas–Vjetnamas militārā konflikta valstī ir palicis liels skaits šaujamieroču un to vietējie mēģina likt apritē. Piedāvājums ir gana plašs – iespējams arī par 300 dolāriem izšaut no rokas prettanku granātmetēja, kam par mērķi būs kāda nabaga cūka. Džebs paspēj pastāstīt, ka viņam ir divi bērni un tuktuks dod ienākumus divu bērnu skološanai kādā starptautiskā skolā.

 

Saprast skarbo vēsturi

Vairākas dienas esot Kambodžā, esmu redzējis frizētavas, masāžas salonus, neskaitāmas motodarbnīcas, kafejnīcas, viesnīcas. Uzzinu, ka lielākā daļa banku pieder ķīniešiem, kuri kreditē valsti. Pilsētas centrā pamanu kādu universitāti. Bet kur ir baltās apkaklītes, kas pēc darba sēž krogā un apspriež darījumus biznesā? Nav arī sajūtas, ka šeit būtu lielu nacionālā kapitāla uzņēmumu. Atbildi uz šo jautājumu saņemu vēlāk, kad apmeklēju Toulslengas cietumu jeb tā saukto kompleksu “SL-21”, kurā sarkano khmeru valdīšanas laika septiņdesmito gadu beigās spīdzināja cilvēkus. Par upuriem krita sabiedrības izglītotākie cilvēki, inteliģence un tie, kas varētu nāciju vest uz priekšu.

Cietuma apmeklējums ir tikpat nozīmīgs kā jebkuram ārzemniekam Latvijā Okupācijas muzeja apskate. Cilvēkus, kurus režīms uzskatīja par naidīgiem, “SL-21” kompleksā sarkanie khmeri nopratināja, izmantojot elektrošoku. Viens no pratinātāju mērķiem bija iegūt atzīšanos par sadarbību ar CIP vai VDK. Lielākoties moku kambaros nokļuva izglītotākie khmeri, pret kuriem vērsās Pola Pota režīms, kura terora izpausmes bija tuvas Ķīnas vadītājam Mao un staļinismam.

Ieslodzītie nezināja, ka “SL-21” ir viņu priekšpēdējā pieturvieta. Kad ar spīdzināšanām bija panāktas atzīšanās, cilvēkus veda iznīcināt uz tā sauktajiem Nogalināšanas laukiem, kuros varasdarbi tika veikti bez lodēm.

Tiek lēsts, ka sarkano khmeru režīms ir prasījis trīs miljonu cilvēku dzīvību. Kambodžas teritorijā ir atrodami ap 20 000 masu kapu. Daži no sarkano ­khmeru līderiem vēl tiek tiesāti, sēdes iespējams brīvi apmeklēt.

 

Zvejnieku mājas

Dodos arī uz Sīemrīebu, kas ir četrdesmit minūšu ilga lidojuma attālumā no Pnompeņas. Tā ir iecienīta tūristu vieta, tādēļ ielas šajā pilsētā ir tīrākas un sakoptākas nekā galvaspilsētā. Sīemrīebas apkārtnē dodamies uz Tonlēsābas ezeru, kas nodrošina valsti ar trešdaļu pārtikas. Vispirms gan ir jānonāk pie kanāliem, kas ved uz to, un jāiekāpj kādā no laivām, ko vada vietējie zvejnieki, piepelnoties ar tūristu izvadāšanu. Ceļā uz ezeru var iepazīt vietējo zvejnieku dzīvesveidu – viņi dzīvo krāsainās mājās uz augstiem koka pāļiem, lai tās neapplūstu lietus sezonas laikā.

Braucot pa kanāliem, manāms budistu templis jeb vats, kā arī skola. Zvejnieki pie mājām audzē zaļumus un atraduši arī vietu cūkām. Turpat pie kanāla viņi šķiro un pārdod tālāk uzpircējiem sazvejotās zivis – zveja ezerā parasti ilgst 14 stundas skarbos apstākļos. Ar ieturēšanos vietējās zvejnieku kopienas restorānā brauciens prasa trīs stundas.

 

Gaidot saullēktu Ankorvatā

Sīemrīebā ir senās khmeru civilizācijas centrs – 12. gadsimtā celtais Ankorvata komplekss, kas sastāv no pilīm, tempļiem, ūdenskrātuvēm un kanāliem. Tas tika uzcelts par godu karalim Surjavamanam II. Mūsdienās komplekss ir attēlots uz Kambodžas karoga.

Pie kasēm manāmi ļaužu pūļi. Biļete vienai dienai maksā 20 dolārus, bet trijām – 60 dolārus. Pie ieejas sapulcējies paprāvs ļaužu pūlis, kas gaida, līdz saule uzlēks pār Ankorvata ­torņiem.

Kompleksa iekšienē skatam paveras baseini un tronis, kur sēdējuši senās khmeru civilizācijas valdnieki. Centrālajā ēkā uz sienām redzami Budas atveidi un rūpīgi veidoti ornamenti, par kuru tapšanas gaitu arī iegrimstam pārdomās. Komplekss ir liels, un pāris stundās visus pārējos tempļus, kas ir ap Ankorvata centru, nevar pagūt apskatīt.

Kambodža kļūst aizvien populārāka. Laiks to iepazīt arī latviešiem. Secinu, ka ir vērts šeit atgriezties – nopirkt motociklu un iekļaut to Dienvidaustrumāzijas piedzīvojumā tuvākajā nākotnē. Turklāt Kambodža tūristiem ir samērā droša, jo khmeri ir viesmīlīgi. Pirms braukšanas uz Kambodžu ir vērts izlasīt blogu wwww.onkulis.com/kambodza, ko rakstījis Miks Latvis, kurš kopā ar sievu vairākus gadus dzīvoja Kambodžā.

* Mazliet pašaudīties ar šaujamieroci (angļu val.).

 

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+