Mobilā versija
Brīdinājums +4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
1. novembris, 2012
Drukāt

Laiks, kad apzināties laiku

fons

Novembris: pēc senču tradīcijām – veļu laiks, bet vienlaikus – brīdis, kad savu valsti atskāršam dziļāk nekā ikdienā.

 

36,6°C viešņa Inta Poudžiunas, klīniskā psiholoģe, psihoterapeite.

Apzinoties sevi, jēdzieni, kas saistīti ar mantojumu, kļūst aizvien svarīgāki, jo savijušies ar jautājumu par izcelsmi, par saknēm: kas esam, no kurienes nākam, uz kurieni ejam un ko nesam sev līdzi? Arī – kā nesam visu, kas ticis no senčiem?

To var darīt atšķirīgi. Lepni dižoties – kā ar rotas lietām. Vai vilkt kā nepatīkamu pienākumu: uzkrauts ir, un nav, kur likties.

 

Taču pienākums var būt arī citāds. Kā Dziesmu svētkos nest sava kora karogu. Vai krusta gājienā krustu. Šis gods jāizpelnās. Bet tāds uzdevums nav viegls un tiek vien tam, kuram spēka pietiek. Fiziskā un dvēseles spēka. Bez tā ne krustu, ne karogu panest nevar. Jautājums: kad mēs savu mantojumu nesam ar lepnumu un kad – mokoties?

 

Psihoterapijā laikam ir konceptuāla nozīme – tas raksturo cilvēku kā personību, atklāj viņa pasaules uztveri un vērtību izpratni. Tikai tad, ja laiks ir nepārtraukts – no pagātnes caur tagadni uz nākotni –, cilvēks kā personība ir vesels un nobriedis. Veselības un veseluma nozīmē.

 

Nenobriedušajiem laiks ir sadalīts. Ja gadu vecam bērnam mamma iziet no istabas, mazajam to pašu brīdi viņas vienkārši nav. Ja mammu ievajagas, viņa jāsasauc. Tā uzrodas – no kaut kurienes, no ārienes. Vēl mazākam bērniņam nav pat ārienes un iekšienes jēdziena. Ja gribas ēst, jāraud, un ēdiens ir mutē. Nav vai ir.

Sadalīts, fragmentārs laika jēdziens ir arī smagu pārdzīvojumu upuriem. Ja vardarbībā cietušajam jautā, kad pāridarījums noticis, viņš bieži to precīzi neatceras. Nu tā – rudenī vai ziemā. Jo laiks izplūdis un tā tecējumā vairs nav veseluma un secības.

 

Ir cilvēki, kuri iestieg pagātnē. Viņi sevī pārgremo notikumus, kas bijuši. Taču netiek no tiem laukā, notikušais iestrēgst iekšpusē. Laiks šajos cilvēkos ir apstājies.

Daži tāpat dara ar nākotni: cik skaisti būs, kad piepildīsies tas, ko es vēlētos. Bet vai tā tiešām arī būs? Vai izsapņotā nākotne sakņojas jau esošajā realitātē?

Tas savā ziņā līdzinās tējas dzeršanai, kad, to malkojot, var spriedelēt, ka traukus mazgāt ļoti nepatīk, bet krūzīte tomēr būs jādabū tīra; labāk nemaz nebūtu dzēris. Vai gluži pretēja rūpe: viņreiz atstāju krūzīti neizmazgātu, biezumi bija iekaltuši; man atkal jāsteidzas – kaut tikai paspētu šoreiz izmazgāt.

Tāds neuztver: neatkarīgi no tā, kas bija un kā varbūt būs, šobrīd krūzītē ir tēja. Tai ir smarža un garša – ar cukuru vai medu, vai bez salduma. Ja domas ir citur un cilvēks neizjūt šeit un tagad brīdi, viņa laikā ir pārrāvums. Viņš ir ārpus nepārtrauktas laika plūsmas.

 

Studenti mēdz sacīt: sākšu mācīties no rītdienas. Bet tādas rītdienas nemaz nav, jo katra diena ir šodiena. Tas nenozīmē, ka plānot un sapņot ir bezjēdzīgi, bet atgādina: vērtība ir tikai tam, kam piesaiste tagadnei. Ja apzinos, ko vēlos, varu sākt domāt, kā to īstenot. Ja saprotu, ko un kā darīju iepriekš, varu izvērtēt savu pieredzi un ņemt to vērā, veidojot nākotni. Ja laika nepārtrauktība nav personības iekšējā daļa un sajūta, par cilvēku nevar teikt – vesels.

 

Tieši tāpat ir ar tautu. Pat absolūti daudznacionālajā Amerikā cilvēki uzsver: esmu amerikānis, bet mani priekšteči atbrauca uz šejieni no Francijas vai Skotijas, vai citas vietas. Manējie atbrauca ar Mayflower*. Sīksti turas pie savu senču uzvārdiem. Amerika ir spēcīga, jo tās pilsoņi zina savu sākotni.

Kāpēc britiem svarīga monarhija? Tās ir saknes.

Mūsu sākotne ierakstīta mūsu valodā un mūsu zemē.

Ja šodienā nav senču mantojuma un tradīciju šo bagātību saglabāšanai, nav arī vīzijas, kā dzīvot tālāk. Tāda tauta nav vesela, tai draud izmiršana. Tāpēc arī tik svarīgi sajust tos ritmus, kas nāk no saknēm: tautasdziesmas, ticējumus, tradīcijas, tautastērpu. Arī tiem, kuri uz laiku aizbraukuši, saglabāt valodu un izjūtu: esmu no Latvijas.

Valsts var pastāvēt vienīgi tad, ja visi pilsoņi, lai kādai tautībai piederīgi, zina un tur godā savu pagātni un ar lepnumu nes atbildību par šodienu, no kuras veidojas nākotne.

 

Kamēr laiks ir nepārtraukts, neviens nelatvietis nevar atņemt latvietim viņa latvietību un neviens latvietis nevar novārdzināt cittautieša piederību viņa saknēm. Kamēr čigāni čigānu bērēs dzied, bet latviešiem dzimtas neprecētā meita aizmīda taku, pa kuru nelaiķis nests līdz kapam, ar laiku viss kārtībā.

 

Velim nepiedienas nākt atpakaļ, kad tam iegribas, bet tikai īsajā brīdī, kad tas tiek gaidīts godināšanai un padomam. Var ticēt vai neticēt viņa klātbūtnei noliktajā mielastā, bet sajūtu, ka mūsu senči joprojām ar mums un mēs esam saistībā ar viņiem, pazaudēt nevajadzētu. Jo tajā ir liels spēks.

Ja ne citādi, tad aiziet uz kapiem, apsēsties uz soliņa un izstāstīt tāspuses savējam visu, kas palicis nepateikts šīssaules gaitās. Pajautāt to, kas tikai tagad apzināts par svarīgu. Lai cik neticami, bet uz šādiem taujājumiem nāk atbildes, kaut arī nav ierakstītas ne smiltīs, ne liesmotiem burtiem deg debesīs. Jo katrs var ticēt citādāk. Ne velti Kristus teicis: mana Tēva mājā ir daudz istabu. Un – lai notiek pēc jūsu ticības.

 

Novembris ir laiks, kad apzināties laiku. Šā vārda visplašākajā nozīmē. Laika tam pietiek – vakari gari.

 

Pēc rudens lietiem ceļi bieži slideni, tāpēc daudzkārt nākas strauji bremzēt – te sermulis skrien pāri ceļam, te lapsa vai stirna. Kad mirklis garām un var situāciju novērtēt, gribas atviegloti uzelpot: ir vērts pasargāt – gan sevi, gan to, kas šoreiz bija neuzmanīgs. Kamēr sargā sevi un citus, pasaule ir pareiza. Tajā viss kārtībā. Kaut arī mākoņi, vēja triekti, skrien pa debesīm kā bezsaimnieka suņi un kokiem zari jau kaili. Un sniega gaidās dažbrīd gribas īdēt: atkal tas drēgnums un migla, un pelēkums.

Bet vienlaikus tā ir iespēja pa īstam izbaudīt īso dienu gaismas brīžus. Tādos var vislabāk sajust, ka migla ir gudra, bet pelēkums sudrabains. Un tieši vētrā karogi pland lepnāk.

 

* Mayflower – kuģis, ar kuru 1620. gadā Amerikā ieradās vieni no pirmajiem ieceļotājiem no Anglijas.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+