Laiks, ko neizvēlamies 0
Mūžībā aizgājusi literatūrkritiķe Ildze Kronta (īstajā vārdā Ildze Anete Krontāle).
Nelaiķes vienistabas dzīvoklī iebūvēta apjomīga mēbele, piepildīta ar latviešu un cittautu autoru sacerēto. Turpat trīs pašas grāmatas: “Gadi. Darbi. Personības” (1986), “Darbi. Personības. Viedokļi” (2003) un “Laiks, ko neizvēlamies” (2012).
Ildze bija prasīga. Pret sevi pat vairāk nekā pret autoriem, kurus, apgādā “Liesma” strādājot (1975 – 1994), rediģēja. Kolēģe dzīvoja viena. Tēvs Roberts Krontāls (1910 – 1953) palika Noriļskā vai Krasnojarskā, kapavieta nezināma. Māte Austra (1914 – 1987) pēc Sibīrijas pat pieredzēja Ildzes pirmo grāmatu, tomēr mira agri. Mazmeitu no izsūtījuma paglāba vecmāmiņa. Ildze 1964. gadā beidza Vēstures un filoloģijas fakultāti, ieguva filologa un bibliotēku zinātnieka kvalifikāciju. Iepazina kursabiedrus, draugus uz mūžu. Viņa strādājusi ne tikai “Liesmā”. Arī Dobeles rajona bibliotēkā (1964 – 1965), Grāmatu palātā (1966 – 1970), Latvijas Valsts bibliotēkā (1971 – 1974), līdz aiziešanai pensijā – LNB Bibliogrāfijas institūtā. Par nozīmīgāko pašas rediģēto Ildze uzskatīja “Kritikas gadagrāmatu”, A. Kurcija, Ē. Vilka un O. Vācieša Kopotus rakstus. Gada slogs – pārskata sapulces. Katram jāstāsta par paša veikto, jāpeļ vai jācildina autori. Ildzei tas nepatika. Kolēģe lietišķi pateica sakāmo, tad apsēdās un pievērsās logam. Viņa nebija sapulču runātāja. Ildze bija Lasītāja un Rakstītāja.
Slimnīcas mītne drīz pārtapa lasāmā krātuvē. Kad dakteri atļāva padzīvot mājās, Ildze sacīja: “Man pietiek ar grāmatām…” Slimniece par daudz ko bija informētāka nekā tie, kas steidza pavēstīt jaunumus. Viņa necieta logus bez aizkariem. Vāzēs nācās mainīt ūdeni, puķēm apgriezt kātiņus. Sīkumi? Protams.
Paldies Tev par sīkumiem, paldies par lielajām lietām! Paldies par visu! Ja varonību varētu iemācīties, mēs skolotos pie Tevis. Bet diez vai tas ir iespējams.
