Mobilā versija
-2.8°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
12. jūlijs, 2012
Drukāt

Laiks pieņemt izšķirošus lēmumus. Saruna ar Inesi Boķi

Foto - Valdis IlzēnsFoto - Valdis Ilzēns

“Latvijas Avīzes” žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis viesojās Valmierā pie pilsētas domes ilggadējā priekšsēdētāja Ineša Boķa. Boķa kungs ir ilggadējs pašvaldību politiķis, un “LA” ir interesanti uzzināt pieredzējuša cilvēka vērtējumus pirms 2013. g. pašvaldību vēlēšanām.

 

V. Krustiņš: – Boķa kungs, kā ar savu pieredzi pašvaldībā vērtējat pašreizējo iekšpolitisko situāciju Latvijā? Nākamgad būs municipālās vēlēšanas, tas, kas notiks tur, nevarēs neatstāt iespaidu uz Saeimas vēlēšanām 2014. gadā. Vidzeme vienmēr bijis aktīvs sabiedrisko rūgumu radīšanas centrs, un Valmiera ir Vidzemes centrs, tagad saka “attīstības centrs”, pilsēta, kurai lielā politika nevar “pabraukt garām”. Vidzemē spēcīgas pozīcijas bija Tautas partijai, un vai tā vienkārši pazudīs, kā nebūtu bijusi? Tautpartijieši taču nebija tie dumjākie cilvēki, un, lai organizācija sabrukusi, vīri spēka gados palikuši un rosās, mēģinot aizpildīt tukšo vietu.

I. Boķis: – No virsmežziņa amata politikā ienācu apmēram no 1993. gada. Valmierā tajā laikā spēcīga noteikšana un labas tradīcijas bija uzņēmēju klubam “Ozols”, kas noturējās pretī visādiem noziedzīgiem un politiskiem reketiem. Taču tad sekoja periods, ka arī uz pašvaldību vēlēšanām jātaisa vai jāpievienojas partijām, lai tiktu iekšā domē. Es toreiz izvēlējos Latvijas Zemnieku savienību, kandidēju vēlēšanās uz Saeimu, uz vienu otru augstāku amatu, taču, kopš Māris Kučinskis pirms gadiem desmit pārcēlās no Valmieras mēra amata par Saeimas deputātu, esmu šai vietā. Divdesmit gadus no Valmieras esmu vērojis situāciju, kas notiek Rīgā, varbūt tā kā nomaļus, taču ne bez saviem pārstāvjiem – deputātiem…

E. Līcītis: – Esot bijis pat “Valmieras grupējums”!

– Tas labi skan, un mūs reklamē, kaut šāda grupējuma darbošanos neesmu jutis, taču politikā pamatlieta ir tā, ka nekad neesam varējuši vienoties par valstij nozīmīgām problēmām. Nespēja izšķirties mūs raksturo, jo daudzās citās valstīs tomēr spējuši pieņemt un pildīt lēmumus, lai cik tie smagi. Pie mums, kuru samilzušu problēmvietu ņemsi – medicīnu, izglītību, pašvaldību sistēmu, kur mazā valstiņā gadiem ilgi bija pāri 500 vietējām varām –, arvien atradušās partijas, kas bijušas “pret”, un tamdēļ reformas strēgušas.

 

“Koalīcija nevienojās par kardinālu lēmumu” – tā tas izskan, bet nozīmē, ka nesekoja nedz materiālie uzlabojumi budžetā un makroekonomikā, nedz mūsu pašapziņas celšanās, saprašanas padziļināšanās.

 

Par to pārliecinos aizvien vairāk gan kā Valmieras mērs, gan Lielo pilsētu asociācijā darbojoties un varu vērojot. Daži saka – trūkst stiprās rokas, kas saliktu visu pa vietām. Es tam neesmu piekritējs un domāju, ka parlamentārā sistēmā arī var izdarīt to, kas nepieciešams. Kaut, par slimnīcām runājot, valdībai bija jāizšķiras, cik un kādas slimnīcas Latvijā būs. Valmierā pirmie eksperimentālā kārtā apvienojam vietējo un Valkas slimnīcu. Tagad tur atkal iekārtošot pirmās palīdzības punktu. Varbūt to vajag valcēniešiem, tomēr vajag arī centralizāciju, neizkliedējot līdzekļus pa tukšo, ņemot vērā valsts teritoriju un atlikušo iedzīvotāju skaitu. Bet cik grūti nāk šī apzināšanās – cik ir naudas, cik ir iespēju un kas tādos apstākļos darāms! Vai “mazās skoliņas” – cik “mazas” tās būs, cik paliks, cik slēgs? Viens vadonis saka vienu, otrs runā citu – skaidrības nav. Problēmu zinām – skolēnu kļuvis divreiz mazāk, skolotāju ir tikpat, cik bija. Valsts nerīkojoties it kā netieši risina sociālo pusi, lai skolotājs laukos kaut 0,3 slodzes strādā, bet lai pilda pienākumus, iet uz darbu un saņem nelielu atlīdzību. Vai no tā neiegūst vai cieš mācību process – nerunā. Teicu Ķīlim, ka viņa atbalsts arodskolām ir ļoti pareizs. Tas maina nievājošo attieksmi pret “profenēm”, rada kompetences centrus, kur vismaz kaut ko iemācās, nevis atsēž laiku skolas solā. Taču liela vaina ir, ka pie varas bijušas nez cik partijas, un, kolīdz viens ministrs sekmīgi ko aizsācis, nācis cits viņa vietā un to slāpējis. Nodibinot “Valmierai un Vidzemei”, esam partija ar 60. kārtas numuru. Vai tas ir normāli? Bet tas ir mūsu mentalitātē.

– Jāmeklē šķelšanās un nevienprātības iemesls. Bet kāds būtu tas piedāvājums, par kuru daudzmaz visiem, kaut Vidzemē, skaidrs – tur jāķeras klāt un jādara.

– Viena nevienprātība, ko visi atzīst, – Rīga un perifērija.

 

Tomēr tās būs un paliks divas dažādas lietas un vietas, turklāt Rīga jāatzīst par vilcējspēku, bez kura galā netikt. Tas ir ekonomikā, bet politikā visi vadoņi par daudz gaida nākamās Saeimas vēlēšanas. Pat īsākā ciklā – arī municipālvēlēšanas, un tādēļ viņi vienmēr baidījušies pieņemt sakarīgus, striktus, dibinātus lēmumus.

 

Bijusi TP ar ļoti lielu svaru, taču allaž koalīcijā ar diviem trim mazākiem “atsvariem”. Un nez kāpēc domāja – ja pieņems kardinālu lēmumu, tad uzlūkos kā diktātu un par izlēmīgajiem vairs nebalsos. Tā notika pat straujā saimniecības augšupejas periodā. Svārstījās – darīsim, nedarīsim, bija liela baile rīkoties vienalga kur – izglītībā, medicīnā, transportā. Domāju, ka vēlētāju masa, īpaši laukos, pieņemtu nozīmīgus, kaut nepopulārus lēmumus, un izprastu valdības rīcību. Savukārt uz rīdziniekiem daudzas problēmas vispār neattiecas – transports iet, bezdarba tikpat kā nav…

– Vai jūsu minētais neceļas no tā, ka partiju spices lielā mērā ir atrautas no reālās dzīves? Arī pozitīvi vērtētais Valdis Dombrovskis, tā pati S. Āboltiņas kundze bijuši ierēdņi. Bijuši tādi premjeri, kuriem pēc amata atstāšanas visai grūti sameklēt darbu, un politiskie cilvēki palaikam nav neatkarīgi savā politiskajā vērtējumā – jums ir taisnība.

– Banāli jau teikt, bet tautas politiskā atmiņa reti mēdz būt gara, turklāt izsvērts lēmums pēc sešiem mēnešiem nes augļus, ir redzami uzlabojumi, un tad sāk uzticēties politiķiem, lai kā iepriekš kritizētiem. Taču izšķirīgie lēmumi jāpieņem, kad ekonomika iet uz augšu, tāpēc diezgan cerīgi raugos – varbūt tagadējā situācijā izdosies nolikt uz pareizām sliedēm to, ko neizdevās 22 gadus. Zināšanas ir, pie varas ir pieredzējušāki cilvēki un nāk iekšā jauni.

– No kā sagaidīt pareizo virzību un kustību? Šajā laikā vērojama centrbēdze, kad aumaļām dibina novadu, pilsētu partijas, un tās pieslienas vai turas savrup no lielajām. Acīmredzot neizbēgami būs mēģinājumi apvienoties kādā “Reģionu asociācijā”, lai lauztu ceļu saviem pārstāvjiem pie varas.

– Tas būtu pieņemams risinājums, bet vai tā nav “neiespējamā opera”, kad Reģionu partijā apvienojas teritoriālās partijas no viena Latvijas gala līdz otram?

– Es pieļauju, ka jūs varētu saprasties.

– Par to domā daudzi cilvēki, un diezin vai lielās partijas būtu laimīgas, šādai savienībai izveidojoties.

 

Ja vidzemnieki vieni sametas kopā, tikai kādas četras piecas partijas, tad vēl ne, bet, ja sanāk vismaz desmit reģionālo partiju apvienība, tad tas ir spēks! Ap Rīgu novadi mēģinājuši savilkties spēkā, rast kopējas intereses – pagaidām tie ir mēģinājumi.

 

E. Līcītis: – Lielās partijas labprāt piesaistītu lauku politiķus sev, taču viņi neiet pa puspavērtajām durtiņām. Kāpēc?

– Ir skaidrs, kāpēc dibinājām autonomu Valmieras partiju. Jau Kučinska laikā sāka veidoties komanda, kurai laika gaitā pievienojušies jauni cilvēki, citi atkrituši. Tā pastāvējusi ar TP šilti, bet, partijai krītot, vietējie tāpat būtu cīnījušies, kaut principa pēc, par palikšanu. Tāds bija mūsu noskaņojums. Tagadējā izšķiršanās bija daudz pārrunāta, taču valdošā partija – neviena – nebija gatava Valmieras komandu pieņemt. Tā viņiem vienkārši par lielu. TP bija pāris tūkstoši “galvu”, no tiem ap 30 – valmierieši. Bet mūsu komandā darbojās arī daudzi bezpartijiskie, līdz ar to nevaru aiziet, teiksim, pie “Vienotības” un rosināt – Boķis un vēl kādi trīs vīri labprāt pārceltos pie jums, bet pārējie ne. Protams, varas partijām ir visai tukšas perifērās nišas, un var diskutēt, cik pareiza būs bijusi mūsu rīcība pēc definīcijas – bet to redzēs pēc laika. Jo no otras puses, vismaz pilsētās lielajām partijām arī ir savi cilvēki, kuri grib būt priekšā sarakstos, viņus neklātos pastumt malā, izkonkurēt bez iepriekšējiem nopelniem attiecīgās organizācijas labā. Šiem pragmatiskajiem iemesliem summējoties un attālinoties no teorijām, ka partijām jākonsolidējas, jāaug stiprām, vienotākām, nodibinājām savu “Valmierai un Vidzemei” partiju. Tā būs bijis arī daudz kur citur.

V. Krustiņš: – Sakiet, vai Valmierā ir pretrunas starp partijām vai saprašanos? Vai – starp “personālijām”?

– Pašreizējā deputātu sastāvā vispār nav lielu nesaprašanos, lemjot par saimniekošanu.

– Un kas tad varētu kļūt sāpīgākais, kontrastējošais Valmierā?

– Domāju, cilvēku ambīcijas. Teiksim, ja viņš dibinājis “Jauno laiku” vai gadiem turējies ar tēvzemiešiem un atkal gribētu kandidēt kā 3. nr. listē, būs sāpīgi, ja vecajā vietā ieradīsies liela grupa jaunu cilvēku. “Vienotībai” jau tā būs grūti samērot sarakstā pārstāvjus no trim pusēm, kuras te pašas par sevi pastāvējušas. Valmierā daudzi cilvēki uzskata par godu aktīvi piedalīties domes vēlēšanās, atdot balsi par konkrētu spēku un arī pašiem kandidēt par deputātiem. Te nav nekādas nabadzības ar spējīgiem ļaudīm.

 

Bet arī Valmierā ir paradokss tāpat kā Latvijā, ka uzņēmējiem, bagātiem cilvēkiem grūti iekļūt domē. Visu cieņu radošai inteliģencei, par kuru labprāt vēlē, tādu profesiju pārstāvjiem, kuru Saeimā ir desmitiem, taču arī tiem, kas naudu pelna, derētu tikt pārstāvētiem.

 

– Tāpēc šie uzņēmēji kļuvuši rosīgāki un kustīgāki, prasa pēc mērķu nospraušanas, platformas, ideoloģijas – lai valdība tur kaut ko darot. Runā pat par ideoloģiju…

– Neesmu politologs un varbūt runāju šķērsām, taču mans uzskats ir – esot Eiropas Savienībā, ko vairs tur runāt par ideoloģiju? Kopumā tā ir viena! Pats piedalos pašvaldību pārstāvībā Briselē, un vai no tribīnes runā rumānis, latvietis vai portugālis, pamatā tas ir par ekonomiku, par labklājības celšanu – viens un tas pats. Nav ideoloģiskas pretī stāvēšanas, visur ir naudas interese. Arī Latvijā sakām – vajag Nacionālās attīstības plānu, politiskas izšķiršanās dokumentu, ideoloģisku vaduguni. Praktiski apakšā domājam: NAP 14 – 20 Eiropas fondu dalīšanu septiņos gados. Bail teikt, bet, manuprāt, 80% fondu jāliek ceļos un dzelzceļos, bet atlikumu – ostās un citur, kur ir atdeve. Pirmkārt, mums jāiemācās dzīvot bez Eiropas naudas, otrkārt, jāuztur tas, ko jau esam sabūvējuši. Par laukiem – tas ir atsevišķs stāsts, jo galu galā visi esam no zemniekiem cēlušies.

E. Līcītis: – NAP izstrādātājs Krieviņa kungs, šķiet, arī paredz, ka nauda jāiegulda ģenerāli, konkrēti, tur, kur ir atdeve, bet vai jums šķiet, ka šis attīstības plāns būs mazcerīgs pasākums, tiklīdz to sāks apspriest ministrijās, valdībā, Saeimā, kur visi to gribēs izraustīt?

– Visiem vienādi nekad nebūs. Jārēķinās, ka ir attīstības centri ar vilkmi un potenciālu, un mums dotie miljardi ir jāgulda saprātīgi, nevis jāizsēj sīkos projektos. Bet NAP ir vajadzīgs – kā kaut kas uz papīra fiksēts. Jāizlasa arī iepriekš rakstītie plāni. Tā jau nebūs, ka nekas no iecerēm nav izpildīts, bet tās ir drumslas. Ja sadrumstalos arī Nacionālās attīstības plānu, tad virzības nebūs. Pārspīlēti, kā daži ministri prasot, šim plānam jābūt uz divām lapām, taču vairāk kā uz 10 – 20 lapām šai ceļa kartei nevajadzētu plesties.

V. Krustiņš: – Jūs ieminējāties par arodskolas nozīmi, ka jaunieši uz turieni jāorientē un jāatdod prestižs strādnieka – speciālista arodam. Kas ir tas, kas elementāri jāiemāca, lai šodien atrastu darbu un pelnītu naudu?

– Vispirms jaunajos cilvēkos jāieaudzina darba prieks un liela daļa jāradina atpakaļ pie darba. Nerunāju par lauku bērniem un ne par visiem pilsētas bērniem, taču apkārt uzbūvēta vesela aizsardzības sistēma, lai tikai skolēnus pasargātu no strādāšanas.

 

Darba tikums zūd, vecāki negrib, ka atvases mācās arodskolā profesiju – ir citāda attieksme, ka ar pēc iespējas vieglāko piepūli jānopelna, cik tik iespējams. Tāpēc tagad trūkst šoferu autokombinātā ar 500 latu algu uz papīra, nevaram atrast skursteņslauķi, bet uz baltās apkaklītes amatvietu piesakās 15 – 20 pretendentu.

 

Viena daļa jaunatnes negrib un nevar mācīties profesiju, citi kļūst bezdarbnieki, jo viņu arodā ir pārpalikums. Tā ir plānošanas lieta. Padomju laikā plānoja, tiesa gan, nereti arī tukšā vietā, kā tagad gribētu pārņemt daži mani kolēģi un attīstītāji. Lūk, cels jaunas rūpnīcas, attīstīs ražošanu katrā novadā – kur nekā nav un nezin par kādu naudu.

– Nu jā, sociālismā sauca, ka darbs ir goda lieta, skolā slavināja darba tikumu, bet tagad glancētos žurnālos mudina atpūsties, izpriecāties, izklaidēties, izklaidēties un izklaidēties.

– Tā uzsvari tiek likti, un viens jauns spēka mitriķis vasarā labāk izsvīst sporta zālē nekā piepelnās – kaut vai iedams par zvejnieku piejūras miestos. Un tā ir vēl labākā jaunatnes daļa, jo citi nav neko vairāk ar mieru darīt kā pasēdēt parkā ar aliņu un pēc tam salauzt solu. Es piekrītu, ka darba tikums cieš, kad pārāk popularizē atpūtu un “vieglo dzīvi”. Žurnālu bildēs redzami sportisti, mākslinieki, turīgi uzņēmēji, taču zem bildes reti kad pastāsta, cik un ko viņiem maksājuši panākumi.

– Tās ir t. s. smalkās aprindas ar šo aprindu dzīvesveidu. Kā jūs raugāties uz ministra Sprūdža daudzināto – apcirpt pašvaldību deputātu skaitu?

– Valmierā ir 13 deputāti, un tas ir pietiekami kā pēc skaita, tā pārstāvniecības. Novados lai viņi paši lemj, esmu dzirdējis piekrītam – jā, varētu iztikt ar mazāk deputātiem. Pat Rīgā vadītāji neizklausās uztraukušies par samazinājumiem. Par pašvaldību otro līmeni – to gan uzskatu par nevajadzīgu. Ja gribam vēl vienu kašķa vietu, nedod Dievs, vēl piešķirt naudu plānošanas reģionam, kur katram pie dalīšanas viena balss – nevēlos piedzīvot to brīdi. Pietiek, ka Rīgā dala un kaulē. Godīgi, negodīgi – ir cits jautājums, bet starp 26 Vidzemes reģiona pašvaldībām izšķirt, kur būs un kur nebūs ceļš, man liekas vēl briesmīgāk. Mēs sanīstos ar kolēģiem vienā setā un uz mūžu. Esam maza valsts, pat ne Berlīnes priekšpilsētas līmenī pēc iedzīvotāju skaita, un es uzskatu, ka agri vai vēlu, bet jānonāk līdz 30 – 35 pašvaldībām Latvijā.

E. Līcītis: – Tam jānotiek administratīvi, piespiedu kārtā?

– Jā, obligāti kā administratīvi teritoriālās reformas otrā kārta. Nesaukšu vārdu, bet viens no lielajiem reformas pretiniekiem valstī, dabūjis vadīt apvienotu novadu ar piecām sešām pašvaldībām, atzinās – Inesi, cita lieta! Vismaz jūtu, ka te ir ko darīt, ka griežas cita nauda, lai tikvien kā nosacīti bagātākie salikti kopā ar nabagākiem – bet tu citādi domā un elpo.

V. Krustiņš: – Tātad piemērotākais pārvaldes variants, jūsuprāt, ir ar 35 un ne vairāk pašvaldībām. Mēs jau runājām, ka jābūt kādai idejiskai bāzei uz nākamajām vēlēšanām un vai tā nav iespēja kaut ko sākt, vienojoties vietējām partijām? Un ko atbalsta Jaunsleiņa kungs?

– Cepuri nost, citāds cilvēks kā Andris Jaunsleinis nemaz nevarētu vadīt visu pašvaldību savienību. Visu laiku jāmeklē kompromisi, jo tur sasēd lielpilsētas un mazpilsētas, novadi un novadiņi un šie viedokļi pārstāvēti arī valdē. Tā ir Andra meistarība panākt kopējo, kaut dažas lietas šķiet neiespējami pavirzīt uz priekšu. Strīda bāze ir 
30 – 40% kardinālo jautājumu, kur domas šķiet neiespējami pavirzīt uz priekšu, kur domas nesakrīt, kur nesakritīs vilcējiem un tiem, kas nedaudz atpaliek.

 

Izlīdzināt vienmēr vajadzēs, un novadiem jāpalīdz. Bet tas jādara valstij, ļaujot bagātākām pašvaldībām ar pašu naudu attīstīties, ciktāl tās spēj. Bet tādam lēmumam politiskas ietekmes patiešām trūkst.

 

Jūs iesakāt vienoties Reģionu partijā, un par to tiks domāts, bet neesmu pārliecināts, vai it kā līdzīgas ievirzes un interešu vietējas organizācijas (un to līderi) spēs vienoties. Tikai negribas, lai valmieriešus jūs noturat par pesimistiem. Taisni otrādi, pie mums brauc prezidents, Saeimas priekšsēdētāja, brauc ministri un ir pārsteigti, ka ne par ko nesūdzamies. Uzņēmējdarbība, rūpniecība iet kalnā, arī krīzi labi pārdzīvojām, un pilsēta attīstās.

– Tikām redzam, ka pa valsti gan rīko aptaujas ar visai bezcerīgiem rezultātiem – padomju laikos klājies labāk, te neesot gaidāma necik spoža nākotne.

– Šaubos, vai valda tāda bezcerība. Varbūt daudziem sevi aiz matiem negribas pavilkt ārā, varbūt jautājumi nepareizi uzdoti, bet ticamākais ir, ka ne mazums cilvēkiem nākas dzīvot no rokas mutē. Tas rada nedrošības sajūtu, un nauda, iztikas līdzekļu esamība bijusi galvenais faktors jebkuros laikos. Ja ņemam pašvaldībās – ar ko, teiksim, zemnieks ir bezcerīgs? Viņš cer uz lielākiem platībmaksājumiem, viņš tagad iemācījies no zemes dabūt ārā lielākas ražas, par kurām pieklājīgi samaksā. Varbūt mazās fermiņās ir pamats runāt par sliktām izredzēm, bet lielākoties nemaz negrib strādāt un gaida, kad un ko pienesīs par velti. Jūs rakstāt savā avīzē, ka ar tik noregulētu sociālo palīdzību daudziem zūd motivācija no lieka piepūlēties un strādāt, un esam runājuši atkal ar daudziem ministriem, ka jāsavelk groži. Bet tomēr laikam ir izdevīgāk nesavilkt. Tad atgriežamies pie manis sākumā teiktā, ka ir laiks pieņemt izšķirošus lēmumus. Vai to var izpildīt vecie spēki, vai jauniem jānāk – vēlētājiem ir jāsaņem solījumi, kas un kā tiks pildīts. Ja koalīcijā sākas atrunas, tad tā jājauc ārā, jāiesaista citi, kuri spējīgi veikt pārmaiņas un izpildīt solījumus, kuri pēc 22 gadiem gandrīz vai izklausās revolucionāri.

– Ko mēs lasītājiem teiksim? Ka Valmierā nesamierināsies ar nekā nedarīšanu, pieprasīs patiesu solījumu izpildi, radīs īstu reformu koalīciju?

– Varu solīt, ka nepaliksim ārpusē arī uz parlamenta vēlēšanām. Gan Vidzemē, gan Latgalē un citur radušies spēki pieskatīs, kas tur, “augšā”, notiek un var notikt. Domāju, ka tuvā nākotnē reģionālo partiju loma var pieaugt.

– Boķa kungs, jūs esat labi pazīstams ar prezidentu Bērziņu. Kāds jums ir iespaids par viņu?

– Pazīstu Andri Bērziņu kā pietiekami pieredzējušu vīru, kurš zina, ko dara. Arī cilvēki to ievērojuši, līdz ar to nostiprinājies viņa reitings un iespaids. Tādā pašā veidā jāiet uz priekšu – ar savu pieredzi, ar cilvēku uzklausīšanu. Plus Bērziņš ir ar savu viedokli, neatkarīgs no tā, kur kādi gribētu viņu iepīt.

– Tas tāds labs vērtējums, un patīkami, ka sarunu varam noslēgt optimistiskākā gaisotnē.

– Jā, Valmiera attīstās, mēs esam unikāla pašvaldība ar to, ka šeit nav dzīvokļu rindas, lai gan pastāvam kā priekšpēdējais sūklis un robeža vismaz pārtūkstoš cilvēkiem, pirms tie izšķiras doties uz Rīgu vai meklēt laimi ārzemēs. Arī krietnas valmieriešu ģimenes ir devušās prom, taču ir arī mājās atgriezušies, juzdami, ka te būs ko darīt. Nevaru līdz galam apsolīt, bet cerams, ka izdosies projekts par Valmieras gaļas kombināta atjaunošanu un ir citas labas iestrādes.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+