Pasaulē
Eiropa

ES un Ukrainas attiecības: Asociācijas līguma galīgā ratifikācija un bezvīzu režīma ieviešana 1


Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto – Juris Lorencs

Divi svarīgi notikumi ES un Ukrainas attiecībās – asociācijas līguma galīgā ratifikācija un bezvīzu režīma ieviešana.

Vispirms maija priekšpēdējā dienā Nīderlandes Senāts beidzot apstiprināja ES un Ukrainas Asociācijas līguma ratifikāciju. Lai gan pagājušā gada pavasarī šīs valsts iedzīvotāji referendumā šo līgumu noraidīja, balsojumam bija tikai konsultatīvs raksturs. Tomēr, lai tautas viedoklis tiktu kaut nedaudz ievērots, Nīderlandes valdība no pārējām ES valstīm panāca vienošanos par īpašām garantijām. Svarīgākā no tām, ka ES un Ukrainas Asociācijas līgums vēl nenozīmē, ka Ukraina nākotnē varētu iestāties ES. Tāpat Eiropai nav pienākuma sniegt Ukrainai militāru atbalstu vai palīdzēt ar ES fondu līdzekļiem, Ukrainas pilsoņi bez īpašas atļaujas nedrīkst pastāvīgi dzīvot un strādāt ES. Tas viss līgumā faktiski jau bija, vien tagad, lai nomierinātu satrauktos Nīderlandes pilsoņus, tiek akcentēts par jaunu.

Otrais notikums – no 11. jūnija stājas spēkā bezvīzu režīms starp Ukrainu un Šengenas zonas valstīm, tātad arī ar Latviju. Mērķis, uz kuru šī valsts tiecās pēdējos trīs gadus kopš Maidana revolūcijas. Tiesa, tā gan vairāk uzskatāma par politisku un psiholoģisku uzvaru. Tie ukraiņi, kuri to vēlējās un kuriem bija nauda, bez grūtībām varēja saņemt Šengenas vīzu arī līdz šim. Šo rindu autors aizvadītos piecus gadus bieži ir viesojies Ukrainā. No savas pieredzes varu apgalvot – tas, kas interesē vienkāršos ierindas pilsoņus, ir ne jau tūrisms, bet gan cerība strādāt un pelnīt – nu kaut vai kaimiņvalstīs Polijā, Slovākijā, Ungārijā vai Rumānijā, kaut vai “pa melno”.

 

Eiropai jāgaida ukraiņu viesstrādnieki

Vai Eiropa jutīs būtisku Ukrainas viesstrādnieku pieplūdumu? Visticamāk, jā. Trīs gados, kopš bezvīzu režīmu ar ES jau bauda Moldova, darba meklējumos uz Rietumiem devies ievērojams skaits moldāvu, it īpaši jaunieši. Iespējams, tieši rietumnieciski orientētās jaunatnes aizbraukšana bija viens no iemesliem, kāpēc aizvadītā gada nogalē Moldovas prezidenta vēlēšanās ar nelielu balsu vairākumu uzvarēja Kremlim labvēlīgais Igors Dodons. Bet iedzīvotāju Ukrainā ir divpadsmit reižu vairāk nekā Moldovā!

Tomēr Asociācijas līgums arī neparedz, ka Ukraina nekad un nekādos apstākļos nekļūs par ES dalībvalsti. Tieši ar to sevi šodien uzmundrina ukraiņu politiķi, par to daudz raksta šīs valsts mediji. Bet vai tas notiks, vai Ukraina tiešām reiz iestāsies ES? Ja nekas nemainīsies – gan Eiropā, gan vispirms jau pašā Ukrainā, tad diezin vai. Eiropa nav vienota, tās dezintegrācijas procesi gan nobremzēti, bet vēl nav pagriezti pretējā virzienā. Nevar noliegt, ka līdz ar breksitu un Trampa ievēlēšanu “vecais kontinents” vismaz daļēji zaudējis agrāko politisko svaru. Vienlaikus reformas Ukrainā, maigi izsakoties, buksē.

 

Dažādās orbītās ap Briseli

ES kaimiņattiecību politikas komisārs Johanness Hāns nupat uzsvēris, ka Ukrainai palicis pavisam maz laika, tikai apmēram gads, lai iedzīvinātu reformas veselības aprūpes un pensiju sistēmas jomās, veiktu privatizāciju un zemes reformu, sāktu ieviest ES tehniskos standartus un, pats svarīgākais, apkarot korupciju. Kāpēc tikai gads? Pavisam vienkārši – pēc gada sāksies Ukrainas parlamenta priekšvēlēšanu kampaņa, par kuras populistisko gaisotni komisāram nav nekādu ilūziju.

Meklējot analoģijas fizikā, pašreizējā Eiropas politiskā konstrukcija atgādina planetārās sistēmas modeli, kurā planētu kopas (valstis) riņķo ap kopēju zvaigzni jeb gravitācijas centru – nosacīto Eiropas galvaspilsētu Briseli. Īpaši “pietuvinātās”, kā Latvija, pamanījušās iestāties visās iespējamās “biedrībās” – NATO, ES, eirozona, Šengenas zona. Tiesa, daļa Eiropas valstu dažādu iemeslu dēļ nav vēlējušās atrasties vismaz vienā no šiem “klubiņiem” – Skandināvijas zemes, Lielbritānija, Šveice, Islande, Austrija, Čehija, Polija, Ungārija, sarakstu vēl var turpināt. Turklāt kontinenta pašos austrumos atrodas cits, arī visai ietekmīgs politiskās gravitācijas centrs – Maskava, orbītā ap kuru riņķo Baltkrievija.

Bet ir virkne valstu, kas ģeogrāfiski varbūt pat neatrodas Eiropā, tomēr kādā īpašā veidā izjūt “Briseles zvaigznes” gravitācijas lauka ietekmi. Tās ir ES asociētās valstis. Publika te raibu raibā – sākot ar Moldovu, Ukrainu, Gruziju un beidzot ar eksotiskajām Turciju, Tunisiju vai Maroku.

Asociācijas līgums negarantē iestāšanos ES

Vai asociācijas līgums ar ES nozīmē arī garantētu dalību organizācijā? Gan jā, gan nē, viss atkarīgs no tā, kas ierakstīts līgumā un kā norit iestāšanās sarunas – ja tādas vispār ir paredzētas. Vismaz Latvijas un citu Austrumeiropas valstu kļūšana par ES asociētām valstīm jau 2004. gadā tām pavēra ceļu uz pilntiesīgu dalību ES. Īpašus Stabilizācijas un asociācijas līgumus ES noslēgusi ar Albāniju un bijušās Dienvidslāvijas republikām, no kurām gan pagaidām vien Horvātija tikusi uzņemta ES (Slovēnija iestājās ES agrāk, vienlaikus ar Latviju). Tāpat asociācijas līgumi tikuši slēgti ar Vidusjūras baseina valstīm – Libānu, Izraēlu, Jordāniju, Tunisiju, Maroku, Alžīriju un Ēģipti, kurām gan nekad nav tikusi solīta dalība ES.

Citāda ir situācija ar Turciju. Asociācijas līgumu ar ES šī valsts noslēdza jau tālajā 1963. gadā, bet tikai 2005. gadā sākās Turcijas oficiālās iestāšanās sarunas ES. Tolaik uzskatīja, ka sarunu process ilgs apmēram 15 gadu. Šodien gan nekas neliecina, ka 2020. gadā Turcija varētu kļūt par ES dalībvalsti. Eiropa aizvien biežāk un skaļāk kritizē Turciju par demokrātijas principu neievērošanu, pat draudot pilnībā apturēt iestāšanās sarunas. Savukārt aprīļa nogalē Turcijas prezidents Erdogans paziņoja, ka viņa vadītā valsts varot “atteikties no mērķa iestāties Eiropas Savienībā”. “Mums apnicis gaidīt jau 54 gadus,” tā rezumēja Erdogans.

Pieklājības dēļ varbūt nesauksim to par attiecību krīzi, bet par grūtībām. Savā ziņā Turcija ir visai vilinošs kumoss Eiropai – tā ir liela zeme (82 miljoni iedzīvotāju) ar dinamisku ekonomiku. Turcijas iekšzemes kopprodukts, rēķinot uz vienu cilvēku, ir lielāks nekā ES dalībvalstīm Rumānijai un Bulgārijai – ap 25 000 ASV dolāru gadā, tā ir politiski ietekmīga valsts (otrā lielākā armija NATO, tūlīt aiz ASV), kas kontrolē vārtus uz Melno jūru – Bosfora šaurumu. Bet ir viens milzīgs “bet” – Turcija ir musulmaņu zeme. Visticamāk, pārmetumi Turcijai patlaban tiek raidīti tāpēc, lai nebūtu skaidrā tekstā jāpasaka – jūs mums nederat, jo esat musulmaņi. Saduroties ar islāma fundamentālismu un mēģinot par jaunu formulēt izplūdušo, neskaidro identitāti, modernā Eiropa aizvien biežāk sāk atcerēties kontinenta kristīgās saknes. Tas gan vēl nenozīmē, ka vidējais eiropietis biežāk apmeklē dievkalpojumus, vismaz Eiropas rietumos baznīcas ar katru gadu kļūst aizvien tukšākas.

Un te mēs sastopamies ar paradoksu – lai arī iestāšanās sarunas ar Turciju velkas gliemeža gaitā, vismaz formāli eiroskeptiskā, musulmaņu apdzīvotā Turcija šobrīd ir tuvāk ES nekā kristīgā, izteikti proeiropeiskā Ukraina. Laikā, kad Turcijā un pašā Eiropā pieaug eiroskeptiskie noskaņojumi, simtiem tūkstošiem demonstrantu Kijevas centrā vicina zvaigžņotos ES karogus un skandē mantru – “Украина – цэ Европа”, kas nozīmē – “Ukraina ir Eiropa”. Kas var būt vēl labāka reklāma vienotajai Eiropai! Ne velti Maidana revolūcijas laikā Kijeva kļuva par Eiropas politiķu svētceļojumu vietu. Cerēsim, ka Asociācijas līgums un bezvīzu režīms kalpos par impulsu, kas liks Ukrainai beidzot saņemties un no lozungiem pāriet pie reāliem darbiem.

LA.lv