Laiks rakstīt vēsturi . “Sibīrijas bērnu” ceļojuma pēdējais stāsts 5
Nobeigums. Rakstu sērijas 1. daļa “Kapaplāksne stepē latvietim” “LA” 13. jūnija, 2. daļa “Sargs šauj bez brīdinājuma” – 19. jūnija, 3. daļa “Brīvība zem kāpurķēdēm” – 27. jūnija, 4. daļa “Spēle ar galvaskausiem” – 3. jūlija numurā.
Līdzās piemiņas vietām, muzeju ekspozīcijām un ieslodzīto atmiņām vēl brīva vieta Latvijas vēsturnieku grāmatai par latviešiem Kazahstānas nometnēs .
“Spaskas nometnē ieslodzītajiem nevajadzēja izdzīvot – viņi bija lemti nāvei,” “Sibīrijas bērnu” ekspedīciju uz drūmāko “Karlaga” ieslodzījuma vietu, sauktu par mogiļņiku (latviski – kapsētu), kas atrodas 30 km attālumā no Karagandas, pavada Lietuvas goda konsuls Kazahstānā. Deviņdesmitajos gados šeit ierīkots armijas poligons – tanki diendienā ar kāpurķēdēm maluši stepes zemi, kur bija apbedīti nošautie vai citādi bojā gājušie ieslodzītie – vairāk nekā 700 tūkstoši cilvēku.
Šodien Spaskā izveidots memoriālais komplekss – līdzās 21 dažādu valstu izveidotajai piemiņas vietai atrodas arī pērn atklātais piemineklis represētajiem no Latvijas. Mūsu ekspedīcijas vadītāja režisore Dzintra Geka atzīst, ka bijusi pārsteigta par Kazahstānā redzētajām piemiņas vietām un muzejiem – spilgtām liecībām par komunistu noziegumiem pret miljoniem nevainīgu cilvēku. “Krievijā nav tādu vietu kā Kazahstānā,” viņa piebilst.
Šis ir mans Kazahstānas ceļojuma pēdējais stāsts par latviešu un arī citu tautu sūrajiem likteņiem zemē, kurā miljoniem nevainīgu cilvēku bija kļuvuši par baisākā pasaules režīma – komunisma – upuriem.
Baltieši Spaskas memoriālā – vienkopus
Mūsu pavadonis Vitaljus Tverijons zina stāstīt, ka tanku poligonu likvidējuši pēc Japānas, Lietuvas un Polijas misionāru ierosinājuma. Viņi izteikuši vēlmi saglabāt savu tautiešu piemiņu – tā radies Spaskas memoriāls, kurā pirmo pieminekli, veltītu 22 tūkstošiem japāņu, uzstādījusi Japāna. Pēc kāda Spaskas nometnē izdzīvojuša japāņa atmiņām, no rīta ieslodzītie rakuši bedri, kurā vakarā viņus pašus apbedīja. Kapus raka kā tranšejas, cilvēku apglabāšana notika katru dienu. Japāņiem apbedījuma vietā atļāva ekshumēt trīs vai četru cilvēku pīšļus – viņi pēc žetoniem identificēja savējos.
Lietuva tautas brāļu godināšanā sekojusi Japānas piemēram. Precīzu ziņu par lietuviešu skaitu Kazahstānas nometnēs nav, tiek rēķināti aptuveni 12 tūkstoši cilvēku. “Esmu rezervējis vietu, lai Baltijas valstis ir vienkopus – šeit jau ir Lietuvas un Latvijas piemiņas vietas, tuvumā – arī Polija. Tagad kārta Igaunijai,” nosaka goda konsuls. Viņa vecaistēvs uz Kazahstānu bija izsūtīts 1947. gadā. “Labi, ka tās vairs ir tikai atmiņas,” nosaka V. Tverijons, kura pārziņā arī plašā un aktīvā Lietuviešu biedrība. Karagandas apgabalā dzīvojot ap divarpus tūkstoši lietuviešu, rāda statistikas cipari, ap 100 līdz 120 no tiem aktīvi piedalās pasākumos, tradīciju saglabāšanā. Tuvākā apkārtnē dzīvojot arī ne mazums latviešu, viņi gan nav pratuši apvienoties savā biedrībā, taču “broļukas” ir draudzīgi un labprāt savā pulkā uz biedrības namu aicina arī latviešus.
Piemiņas vietas neļauj aizmirst vēsturi
Latvijas vēstniecības Kazahstānā viena no misijām – rūpēties par represēto tautiešu piemiņas vietu izveidošanu, atzīst vēstnieks Juris Maklakovs, kuram šī ir pirmā diplomātiskā darba vieta. Ar sponsoru atbalstu jau izdevies uzstādīt pieminekli Spaskas memoriālā, kuru no Karagandas granīta tēlnieks Pauls Jaunzems un arhitekts Juris Poga veidojuši tepat, Kazahstānā.
Tuvākais uzdevums – sagādāt līdzekļus piemiņas plāksnei Akmoļinskas nometnē ieslodzītajām latviešu sievietēm. Par šo soda vietu “valsts nodevēju sievām”, kur tagad ierīkots muzejs – memoriāla komplekss, rakstīju “Sibīrijas bērnu” Kazahstānas ekspedīcijas stāstā “Spēle ar galvaskausiem”. Mūsu viesošanās laikā vēstnieks ar prieku pavēstīja, ka puse no vajadzīgās summas jau savākta un plāksni viņš plāno uzstādīt līdz šā gada ziemai.
Spaskas un Akmoļinskas memoriālos 31. maijā, kas Kazahstānā noteikta par represēto piemiņas dienu, allaž notiek atceres pasākumi. Arī citā laikā tās apmeklē bijušo ieslodzīto tuvinieki, ekskursanti, valdību pārstāvji u. c.
J. Maklakovs spriež, ka darāmā kādam laikam pietiks, jo vietu, kurās no Staļina režīma cietuši latvieši, Kazahstānā vēl daudz. “Ja nav atgādinājuma, kas šajās vietās noticis, tās var nonākt aizmirstībā. Tāpēc mums ir svarīgi izvietot piemiņas vietas Kazahstānā cietušajiem, bojāgājušajiem latviešiem, kā jau to esam sākuši darīt,” vēstnieks piebilst. Akmoļinskai sekos Džezkazgana, kur savu atmiņu kādā uzkalniņā jau iemūžinājuši lietuvieši un ukraiņi – par šo rakstīju publikācijās “Sargs šauj bez brīdinājuma” un “Zem kāpurķēdēm”.
“Sibīrijas bērnu” ekspedīcijas ceļotāji katrā braucienā ņem līdzi iepriekš sagatavotu piemiņas plāksni izsūtīto piemiņai. Šajā reizē ar veltījumu “Mūžīga piemiņa Latvijas tēviem, deportāciju upuriem. 1941. – 1949. gads” tā nonāk represiju upuriem veltītajā muzejā Doļinkas ciematā.
Kazahstāna gaida savu grāmatu
2004. gadā Latvija saņēma Kazahstānas Republikas dāvinājumu – Kazahstānas teritorijā represēto latviešu tautības personu 227 krimināllietu atsevišķu dokumentu kopijas, kā arī sarakstus par vēl 153 personām. Latvijas Vēsturnieku komisijas loceklis profesors Antonijs Zunda atceras, ka materiālus, atsaucoties politiski represēto ierosinājumam, izdevies iegūt Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas Kazahstānas vizītes laikā. Turpmāk šis uzdevums nodots Latvijas Valsts arhīva (LVA) rokās.
Kā apliecina LVA galvenais arhīvists vēstures zinātņu doktors Ainārs Bambals, arī vēlākajos gados no Kazahstānas iegūti interesanti un vērtīgi dokumenti: 2011. gadā saņemts saraksts ar ziņām par 1937. – 1953. gadā Akmoļinskas nometnē ieslodzītām 100 latvietēm, pērn atsūtīti uzskaites dati par 16 Latvijas valsts piederīgajiem, represētajiem, kā arī viņu ģimenes locekļiem un trīs personām, kas apglabātas nometnes nr. 99 kapsētā Karagandas apgabala Spaskas ciemā. Pirms desmit gadiem uzsākto sadarbību vēsturnieks vērtē kā pozitīvu, taču tā jāturpina – Kazahstānas arhīvos vēl atrodas daudzi jo daudzi būtiski dokumenti, kas būtu vērtīgs papildinājums Latvijas arhīvos glabātajām lietām.
Jautāts, vai materiālu par Kazahstānas nometnēs izsūtītajiem un ieslodzītajiem latviešiem ir pietiekami, lai taptu vēsturnieka pētījums un izdevums plašākam lasītāju lokam, A. Bambals atbild apstiprinoši.
Olga meklē Latvijas radus
Džezkazganas viesnīcas “Metalurgs” kafejnīcā par šefpavāri strādā izsūtītā latvieša Jāņa Kalninieka meita Olga. Kad viņu sastapu pavisam nejauši, vaicājot pēc ūdens kafejnīcas virtuvē, ienāca prātā Dzintras Gekas teiktais: “Mūsu braucienos bieži vien šķiet – nu kā tu tālumā un svešumā kādu atradīsi vai satiksi, taču pēkšņi tas vienkārši notiek.”
Olga, tagad uzvārdā Patraškova, vairākas reizes braukusi tēvam līdzi uz Latviju ciemos pie radiem Liepājā un Grobiņā. “Biju viņa mīlulīte, tāpēc arī mani ņēma līdzi,” viņa piebilst. Atmiņā palicis liels ābeļdārzs un āboli, kurus uz Kazahstānu sūtījuši pilniem čemodāniem. Olga cenšas atcerēties arī kādu latviešu dziesmiņu, kuru tēvs skandējis, viņu mazu uz ceļgala šūpodams, taču lāgā neizdodas.
Par savu ieslodzījumu tēvs neko daudz neesot stāstījis – sākumā Aktā strādājis ogļu šahtā, vēlāk nokļuvis Karsakpai vara rūpnīcā, kur pildījis namdara pienākumus, pēc tam uzdienējies līdz brigadierim. “Grūta dzīve bija tēvam, katorgas darbos veselību sabojāja, nomira 62 gadu vecumā,” Olga smagi nopūšas un noslauka asaru. Karagandas ogļu šahtā vergojusi arī viņas mamma – pēc tautības vāciete.
Tēvu visi paziņas un kaimiņi saukuši par Janu, Olgas pasē ierakstīts, ka viņa ir Janovna, taču viņa ar to vairs nav mierā. Kad ies pensijā un mainīs pasi, prasīs, lai raksta Janisovna. “Tēvu taču sauca Jānis!”
Olgai vēl kādreiz gribētos aizbraukt uz tēvzemi, taču vispirms jāatrod radinieki. Ar interneta palīdzību pagaidām nevienu nav izdevies uziet – lai gan Kalninieka uzvārds meklētājā parādās, kā lai zina, kurš ir īstais? Arī jaunie – meita un dēls – vēlētos iepazīties ar vectēva radiem, viņa cerīgi nosaka. Nesolu Olgai atrast tuviniekus, taču uzrakstīt par viņas ilgām pēc Latvijas – gan.
Pateicos Kazahstānas vēstniecībai un personīgi konsulei Latvijā Žazirai Mirzakasimovai, kā arī biedrībai “Daugavas vanagi Latvijā” par atbalstu Kazahstānas ceļojumam. Paldies visiem “Sibīrijas bērnu” Kazahstānas ekspedīcijas dalībniekiem par kopā būšanu.
