Mobilā versija
-0.5°C
Īrisa, Irīda, Airisa
Svētdiena, 22. oktobris, 2017
11. novembris, 2015
Drukāt

Laiks rosīties! (1)

Foto - LETAFoto - LETA

Raksts “LA” 3. novembra numurā par plīvojošo Latvijas sarkanbaltsarkano karogu uzjundīja senas un dvēseliski dārgas atmiņas no bērnības skolas gadiem tā sauktajos ulmaņlaikos.

Tās patriotiskās jūtas, ko mūsu dvēseles izšķīla neatkarīgās Latvijas skolas gados, joprojām kvēlo mūsu sirdīs. Ilgie padomju gadi tās nav spējuši izdzēst. Ne vienreiz vien prese vēsta, ka tagad Latvijas jaunatnei patriotisma jūtu pietrūkstot. Tās pašas no sevis neradīsies, ja tās neiedēstīs mūsdienu skolu audzināšanas sistēma. Atjaunotā Latvijā mums nav laimējies atrast valsts prezidentu, kas būtu līdzvērtīgs Kārlim Ulmanim, kas ar savām nacionālpraktiskām uzrunām un darbiem spētu iedvesmot tautu un tās pēcnācējus. Latvijas valstī pirmos neatkarības gados to veica K. Ulmaņa iedibinātās mazpulku un skautu organizācijas, kurām sekoja aizsargu organizācija pieaugušajiem.

Bet kāda organizācija ir atbildīga par mūsdienu skolu jaunatnes nacionālpatriotisko audzināšanu? Pirmās Latvijas neatkarības gados mazpulkos bija vairāk nekā 40 000 biedru. Mūsdienās – ap 2000.

Latvijas brīvvalsts gados, stāvot goda sardzē svinīgos sarīkojumos pie mazpulku vai sarkanbaltsarkanā karoga, pārņēma lepnuma un saviļņojuma jūtas, acīs sariesās asaras, tāpat kā dziedot valsts himnu “Dievs, svētī Latviju”.

K. Ulmanis, braucot pa Latvijas dzeltenajiem lauku ceļiem bez gaudojošajām ugunīm un miesassargiem, apstājās ceļmalā pie zemes arāja, aprunājās, kā veicas ar zemes kopšanu, iedeva zemniekam desmit latus un piebilda: “Nopērc Latvijas karogu un uzvelc baltā karogmastā pāri ābeļdārza galotnēm, lai ikviens garāmbraucējs redzētu un saprastu – te dzīvo latvietis, savas zemes kopējs un patriots.”

Prezidents pieturēja arī pie ganu zēna ceļmalā, iedeva tam 5 latus, lai nopērk un palasa A. Brigaderes grāmatu “Dievs, daba, darbs” vai A. Grīna “Dvēseļu puteni”.

Pašķirstot vecos, noputējušos foto albumus, daudzviet var redzēt garus divdesmitmetrīgus karogu mastus pie skolām, pagastmājām, kultūras iestādēm, kādus tagad var reti sastapt.

Kādreiz svinīgos sarīkojumos vai svētku gājienos nest Latvijas karogu uzticēja cilvēkam, kas šādu godu nopelnījis ar savu darbu, stāju, augstām morāles jūtām. Tagad tādu atlasi ne vienmēr izdarām, un skumīgi ir skatīties, kā sarkanbaltsarkano nes pagasta gruntīgākais dzērājs vai meiteņu ģēģeris “velna siekalas” ietekmē.

Alfrēds Leja Kazdangā

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Tā bija, tagad tās tikai atmiņas. Pēc 25 gadiem vedas domāt, ka pat ko līdzīgu vismaz pāris paaudzes nepiedzīvos. Dievs dod, ka kādreiz . . .

Monika Zīle: Vērtīgs ceļa spieķis (1)Vai tiešām pienācis laiks saprast, ka nav tādas profesijas, kas garantē palikšanu izvēlētajā nodarbē līdz pensijai?
Uldis Šmits: Bet igauņi...Labāk pieaicināt pāris tūkstošus lietpratēju prioritārā nozarē nekā padarīt visu ekonomiku atkarīgu no viesstrādniekiem
Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Aizbērt Daugavu!

Lai atslogotu satiksmi pār tiltiem, Rīgas pilsētas arhitekts Gvido Princis rosinājis izskatīt ideju par prāmju un laivu satiksmi Daugavas šķērsošanai.

Vai piekrītat apgalvojumam, ka vīriešiem pēc 40 gadiem jālieto steroīdi?
Monika Zīle: Garā mēle un īsās rokas (5)Kuplo ģimeņu ieguvums no demogrāfijas veicināšanai piešķirtajiem miljoniem pagaidām neskaidrs
Māris Antonevičs: "Jaunās sejas" gaidotIzmaiņas mediju uzburtajā pasaules kārtībā – izrādās, ka jauni, spilgti līderi ne vienmēr ir liberāli.
Draugiem Facebook Twitter Google+