Kultūra
Teātris un kino

Nacionālā partizāna Jāņa Pīnupa iedvesmots stāsts par nepiedalīšanos 16


Režisors Valters Sīlis un dramaturgs Jānis Balodis (attēlā priekšplānā) jaunajā iestudējumā “Mežainis”, kura centrā reālas vēsturiskas personības – nacionālā partizāna Jāņa Pīnupa liktenis, – runās par nepiedalīšanos, neiesaistīšanos sistēmā, kāda Latvijā sāka valdīt pēc Otrā pasaules kara.
Režisors Valters Sīlis un dramaturgs Jānis Balodis (attēlā priekšplānā) jaunajā iestudējumā “Mežainis”, kura centrā reālas vēsturiskas personības – nacionālā partizāna Jāņa Pīnupa liktenis, – runās par nepiedalīšanos, neiesaistīšanos sistēmā, kāda Latvijā sāka valdīt pēc Otrā pasaules kara.
Foto – Karīna Miezāja

31. maijā Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos iestudējums “Mežainis” –  pirms vairākiem gadiem sabiedrību satricinājušā tandēma – nupat trīsdesmit gadus sasniegušā dramaturga JĀŅA BALOŽA un Nacionālā teātra štata režisora VALTERA SĪĻA – jaunākais kopdarbs.

Šī dueta raksturošanai gana kaut vai pieminēt tādus uzvedumus kā “Veiksmes stāsts» un “Nacionālās attīstības plāns”. Izrādes “Mežainis” galvenā varoņa Jāņa prototips ir reāla vēsturiska personība – Latgales partizāns Jānis Pīnups.

Kā notika satikšanās ar Jāni Pīnupu, un kas ir dramaturģijas konflikta pamatā?

V. Sīlis: Satikšanās notika nevis ar Jāni Pīnupu pašu, bet ar ziņu par viņu. Pirms pieciem gadiem Vācijā veidoju izrādi, kas bija balstīta atmiņās par 90. gadiem, un, atmiņas atsvaidzināšanai caurlūkojot tā laika materiālus, Vikipēdijā pēkšņi pamanīju rindiņu: “Jānis Pīnups izgāja no meža. Viņš ir pēdējais mežabrālis.” Šis viens teikums likās tik aizraujošs, paverot plašu lauku fantāzijai: kas tikai nevarētu notikt ar cilvēku mežā pusgadsimta garumā? Pirmā asociācija bija, iedvesmojoties no šī fakta, veidot ko līdzīgu stāstam par visu mūžu skrējušo Forestu Gampu, kurš visos svarīgākajos vēstures punktos nonāk tāds, kāds viņš ir. Taču, iepazīstoties ar Jāņa Pīnupa īsto dzīvi, atklājās daudz interesantāks stāsts par to, ko šāda slēpšanās nozīmēja viņam un viņa pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Bet tā tomēr ir fikcija, jo no Jāņa Pīnupa dzīves stāsta esam tikai iedvesmojušies. Pīnups mežā dzīvošanas ilguma ziņā varbūt ir rekordists, bet gan Latvijā, gan Lietuvā bija daudz līdzīgu stāstu.

J. Balodis: Tomēr, kā izrādē saka stāstnieks Andžejs Goba, droši var apgalvot vien to, ka Jānis Pīnups bija brālis. Savai māsai un savam brālim. Bet par visu pārējo – viens liels jautājums…

V. Sīlis: Vēl jau zināms, ka Pīnups bija dezertējis no padomju armijas. Uzbrukumā kontuzēts un pamodies kaujas laukā starp mirušajiem cīņu biedriem. Kamēr neviens viņu nemeklēja, paslēpies zem egles, neatsaucies ne vāciešiem, ne padomju armijas vīriem, kas starp līķiem meklēja kādu izdzīvojušo. Viņš vispār īsti neiederējās kaujas laukā, jo nespēja nevienu nogalināt, pat savas māsas vistas. Un, ja šāds cilvēks nonāk karā, šajā gaļas mašīnā, viņš pieņem lēmumu to pārtraukt, vienkārši nepiedaloties. Un tālākā viņa dzīve un arī mūsu stāsts izrādē ir par nepiedalīšanos, neiesaistīšanos arī tajā sistēmā, kāda Latvijā sāka valdīt pēc Otrā pasaules kara. Starp citu, arī atjaunotā Latvija, kura prata godināt represētos un nu jau arī nacionālos partizānus, īsti nezināja, kādu attieksmi ieņemt pret šādu pacifistu. Starp izvēli un bailēm ir ļoti daudz kā kopīga.

Interesanti, kāpēc no meža Jānis Pīnups iznāca nevis 1991. vai 1992. gadā, bet tikai 1995…

J. Balodis: Krievu armija no Latvijas aizgāja tikai 1994. gadā. Arī šajā kontekstā izrādē mums ir sava versija.

V. Sīlis: Pīnups bija redzējis, kā krievu virsnieki viņa acu priekšā nogalina dezertieri. Jā, jau 1991. gadā Latvija kļuva par neatkarīgu valsti, bet Daugavpilī vēl staigāja krievu armijas virsnieki pilnos formas tērpos. Un tas varbūt neradīja pamatu uzskatīt, ka viss ir beidzies. Tāpēc viņš pieteicās tad, kad Latvija kļuva brīva pa īstam.

J. Balodis: Jautājums par brīvību ir pārdomu vērts – vai tā rodas pretnostatījumā? Ārpus jebkuriem brīvības ierobežojumiem? Ārpus visa, ārpus jebkuras sistēmas, kuras, kā zināms, ir dažādu pretrunu pilnas? Vai tas vispār iespējams? Tāpēc arī izrādē ir daudz kā jautra un smieklīga.

V. Sīlis: Tāpat arī gana skaudruma. Jo brīvība kaut ko maksā. Pīnupa brīvība, piemēram, daudz maksāja pašiem viņa tuvākajiem cilvēkiem, kuri zināja par viņa eksistenci un palīdzēja izdzīvot. Brīvība vienmēr ir arī smags darbs. Arī tagad, kad esam brīvi, nekas nenotiek pats no sevis. Bet haosa un panikas situācijā brīvību var zaudēt viens un divi. Izrādē ir epizode, kad liekas – ārprāts, kāds te, valstī, valda bardaks! Tagad, kad brīvība atgūta. Patiesībā brīvībā pasaule kļūst daudz nesaprotamāka un sarežģītāka, grūtāk panesama.

Vai jūsu minētie Jāņa Pīnupa satiktie cilvēki būs pazīstamas politiskas personas?

Izrādē tie būs tikai mazi, krāsaini satikšanās mirklīši. Un tā saikne ar ārpasauli lielākoties veidojās caur radioaparātu. Pīnupam bija “Spīdola”, kas darbojās ar baterijām.

J. Balodis: Tie cilvēki, kuru balsis piecdesmit gadu garumā skanēja radio, varēja uzrasties kā īstenībā, tā iztēlē.

V. Sīlis: Bērnībā, astoņdesmito beigās un deviņdesmito sākumā, arī man attiecības ar radio bija ļoti tuvas. Likās, katrs cilvēks, mūziķis vai politiķis, kurš radio runāja, vēršas tieši pie manis.

Kā sanāca, ka “Mežaini” pirms pāris gadiem vispirms iestudējāt Kauņas Nacionālajā teātrī?

Tobrīd Baltijas drāmas festivālā apsprieda tikko manis iestudētos “Leģionārus”, mēs ar “Nacionālo attīstības plānu” bijām Kauņā un teātra direktors vaicāja, vai mēs vēlētos vēl ko iestudēt viņa vadītajā teātrī. Bet mūs jau bija uzrunājis Viļņas Nacionālais teātris, aicināja iestudēt “Barikādes”. Kad mēģinājām “Barikādes”, Kauņas teātra direktors vēlreiz izteica savu vēlmi redzēt mūsu iestudējumā kaut ko par Otro pasaules karu, un man tajā mirklī atausa atmiņā 2013. gadā izlasītā rindiņa par Jāni Pīnupu. Piekritu Kauņas teātra uzaicinājumam, bet ar nosacījumu, lai direktors vispirms noskatās “Barikādes”. Ja tās nesanāk, ir tīrās šausmas un viss beidzas ar lielu kaunu, tad man nav jādod otra iespēja Kauņā. Bet “Barikādes” ļoti patika, arī man tas bija nozīmīgs darbs. Godīgi sakot, man ir ārkārtīgi žēl, ka starp Baltijas valstu teātriem sadarbība ir tik vāja un mūsu skatītājiem nav iespējas iepazīt kaimiņvalstīs iestudētās izrādes, tas ir liels zaudējums. Jā, “Mežaini” lokalizējām Lietuvai, bet nepameta sajūta, ka gribas stāstu atvest atpakaļ uz Latviju.

J. Balodis: Nacionālajā teātrī izrāde būs par piecdesmit lappusēm īsāka, kompaktāka, varbūt trāpīs asāk. Kauņā tā tika izrādīta uz lielās skatuves, te jāiekļaujas mazajā spēles laukumā.

V. Sīlis: Protams, saglabāsim veidu, ka aktieri mainās lomām. Izrādē ir septiņdesmit tēli, ko spēlē astoņi aktieri. Pēc principa – visi spēlē visu. Izrādei Nacionālajā teātrī mūziku rakstījis Edgars Raginskis. Noskaņa tā pati, bet ar šejienes atmosfēru. Galu galā Lietuvā pa radio runājušie cilvēki ir pavisam citi nekā Latvijā.

Vai, strādājot pie darba, tikāt runājuši ar cilvēkiem, kas paši piedzīvojuši nacionālo partizānu likteni?

Lietuvā satikām vienu no pēdējiem viņu nacionālajiem partizāniem, deviņdesmit gadus vecu vīru, kuram tēvs bija teicis – neatgriezies dzīvs, dodies cīnīties par Lietuvu. Viņu nodeva, aizveda uz Sibīriju, kur raktuvēs viņš salauza abus plecus. Bet joprojām ir gana sprauns un gatavs dalīties stāstos par tiem šausmīgajiem notikumiem. Mūsu Jānis Pīnups, kurš izrādē pārtapis par Jāni Pugaču, kas taču arī ir latgaliešu uzvārds, bija paspējis savas atmiņas izstāstīt televīzijas raidījumā “Klēts” 2003. gadā, piecus gadus pirms aiziešanas mūžībā. Tā pa drumsliņai ieraugi visu mozaīku un aptver, cik visvienkāršākās lietas izvēršas ārprātīgā piedzīvojumā cilvēkam, kuram jāslēpjas no visiem. Piemēram, mežonīgas, briesmīgas zobu sāpes. Tieši tās pirmoreiz piespieda Jāni, protams, ar izdomātu vārdu un slepeni, iziet sabiedrībā.

Vai politiskais teātris var ietekmēt dzīvi?

Kā jebkurš publiski pausts vārds. Protams, teātra izpausme ir spilgtāka.

J. Balodis: Pēc Nacionālajā teātrī iestudētās izrādes “Pieaugušie” – šī stāsta par klasesbiedru tikšanos pēc divpadsmit gadiem – pie manis pienāca kāds vīrs un teica, paldies, jūs tikko nospēlējāt manu dzīvi.

V. Sīlis: Mūsu darbs ir iedot kādam cilvēkam kripatiņu vairāk drosmes, kaut vai iet parakstīties portālā “Mana balss” vai arī apjēgt savu nostāju, kas var būt arī pretēja mūsējai.

J. Balodis: Tieši no uzveduma “Pieaugušie” izrādē “Mežainis” ienāca stāstnieks Andžejs Goba, kuru spēlēs Artūrs Krūzkops. “Pieaugušajos” viņš stāsta par trīsdesmitgadnieku piepildītiem un nepiepildītiem sapņiem, “Mežainī” par karu, bailēm un brīvību… Līdz ar to “Mežainis” būs tāds kā mūsu un Artura Krūzkopa kopējs “alter ego”.

V. Sīlis: Varbūt pirms desmit gadiem domājām, ka pēc teātrī izteikta vārda kaut kas tūlīt mainīsies, bet nu esam aptvēruši, ka patiesībā attiecības starp mākslu un dzīvi ir daudz smalkākas un vērtīgākas.

Jāni, kā uztverat faktu, ka viņpus okeāna Austrālijā arī dzīvo lugu rakstnieks Jānis Balodis, vienīgi dzimis 1950. gadā, pāris gadus pēc tam, kad viņa vecāki pameta Latviju?

J. Balodis: Pirms astoņiem gadiem uz īsu mirkli, kādām desmit minūtēm, satikāmies Mūzikas akadēmijā. Dīdžeja Toma Grēviņa mammai, teātra kritiķei Gundegai Saulītei šķita no svara mūs iepazīstināt. Paspiedām viens otram roku, pārmijām pāris vārdu, pat biju izlasījis dažas mana vārdabrāļa lugas. Žēl, ka šī satikšanās bija tik īsa.

Jūs savā laikā bijāt iesniedzis dokumentus vairākās augstskolās vienlaikus. Vai tagad varat teikt, ka dramaturģija ir tas, ar ko vēlaties nodarboties līdz sirmai bārdai?

Vai nu koķetēšanas vai arī dziļākā līmenī, bet vienmēr vērts šaubīties par to, ko dari. Jo tikai tā vari atrast vēl ko jaunu.

Saistītie raksti

Daudzi režisori autoru nemaz nelaiž viņa lugas iestudēšanas procesam tuvumā. Ar jums abiem, protams, situācija ir pilnīgi citāda. Un tomēr – kad ir pēdējais brīdis, kad dramaturgs Jānis Balodis tiek ielaists mēģinājumu zālē?

V. Sīlis: Tāda brīža nav, Jānis ir klāt izrādes veidošanas procesā līdz pēdējam mirklim, pēdējai caurlaidei. Mēģinājuma gaitā kādreiz vēlos kaut ko īsināt, bet Jānis tūlīt ir gatavs to vietu uzrakstīt savādāk. Un viņam ir taisnība, jo tādā griezienā vienmēr vari ko būtisku pazaudēt.

J. Balodis: Uz papīra var uzlikt ļoti daudz ko. Un tomēr ir lietas, kuras teātrī var rasties tikai un vienīgi mēģinājumā uz skatuves, dzīvā aktieru spēlē.

Iestudējums “Mežainis” Nacionālajā teātrī

* Režisors Valters Sīlis, dramaturgs Jānis Balodis, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Uģis Bērziņš, komponists Edgars Raginskis, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš.

* Lomās: Arturs Krūzkops, Kaspars Aniņš, Madara Botmane, Uldis Dumpis, Lolita Cauka, Ivars Kļavinskis, Inga Misāne-Grasberga, Jānis Kronis.

* Izrādes: 31. maijā (pirmizrāde), 1., 3. jūnijā.

LA.lv