Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Sestdiena, 3. decembris, 2016
30. novembris, 2012
Drukāt

Laiku tērēju tam, ko mīlu

Foto - www.andriskozlovskis.lvFoto - www.andriskozlovskis.lv

Baleta prīma Elza Leimane–Martinova uz sarunu ierodas, tikko atgriezusies no koncertturnejas pa Krievijas pilsētām. Nogurusi un laimīga, jo atkal apliecinājusi sev un skatītājiem: tādu piepildījumu, kāds gūstams uz skatuves, citur saņemt ļoti grūti, varbūt pat neiespējami. Jo dzīve MĀKSLĀ ir kā brīnums, nolemtība, izredzētība.

Ūdens spirdzina, attīra, spēcina

Man ļoti svarīgs ir ūdens. Varbūt tāpēc, ka pēc horoskopa esmu Vēzis, Ūdens zīme. Daudz dzeru, vismaz divus trīs litrus dienā. Pēc pārlidojumiem vai pārbraucieniem nonākot viesnīcā, pirmā rūpe – mesties baseinā un aizskalot prom ceļojuma nogurumu. Ārzemju turnejās vienmēr meklēju iespēju, lai tiktu līdz jūrai vai ezeram un tur izpeldētos. Arī tad, kad laiks jau vēss. Ūdens atspirdzinājums ir īpašs, jo ļauj atbrīvoties no visa negatīvā.

Tomēr mana mīļākā pludmale ir Latvijā – Miķeļtornī. Kilometriem uz abām pusēm neviena cilvēka. Plašuma spēks un pilnīga saplūsme ar dabu.

Vieta, kur atslēgties, atpūsties, atgūties

Mums ar Raimondu (Elzas vīrs – baleta premjers Raimonds Martinovs) ir sava īpašā vieta pie kāda ezera netālu no Kuldīgas. Leģenda vēsta, ka tā ūdens ļauj aizmirst visas raizes un nepatikšanas. Peldoties tiešām rodas sajūta, ka nekas cits uz pasaules vairs neeksistē. Ezermalā esam uzlikuši pašu darinātu laipu. Bieži mēdzam uz tās pasēdēt. Ja uznāk kreņķis vai zūd dzīvesprieks, sēžamies mašīnā un traucamies uz savu maģisko vietu, kaut gan brauciens no Rīgas ilgst trīs stundas.

Esmu tik laimīga, ka varam tur sēņot un ogot. Daudzi mūsu ārzemju draugi pat nezina, kā aug mellenes. Brīnās, ka bez šampinjoniem ir arī citas sēnes. Nespēj noticēt, ka vasarā var paņemt telti un tā vienkārši nozust upes vai jūras krastā, lai atpūstos, atslēgtos, aizmirstos, atgūtos. Daudzviet pierastāk, ka ezers vai upe ir, bet peldēt un makšķerēt nedrīkst – privātīpašums.

Raimonds negrib, ka saucu mūsu ezeru vārdā. Labāk lai tas paliek noslēpums.

Lieli ziloņi un arī maziņaisvaks_new

Mana aizrautība ir ceļošana. Ģimenē esmu pasaules izzināšanas organizatore. Dažreiz visu kārtīgi saplānoju, bet aizvien biežāk gribas mesties ceļojumā kā neparedzamā piedzīvojumā – bez jebkāda plāna. Aizlidot uz vietu, kur nekad nav būts, noīrēt mašīnu un braukt, kur acis rāda, izmantojot tikai kartes palīdzību. Tā esam iepazinuši ne vien Eiropas zemes, bet arī Kaliforniju un Dienvidāfriku. Unikāla pieredze.

Dienvidāfrikā braucām pa slaveno Krīgera parku, kur filmēta lielākā daļa sižetu par savvaļas dzīvniekiem. Teritorija – kā trīs Latvijas. Nakšņošana teltīs, protams, izvēloties to, kas vistuvāk nometnes žogam. Tad var manīt, kā garām aizzogas hiēna, saklausīt lauvas rūkšanu. Pamosties četros no rīta un aizgrābti vēro nevis krātiņos iesprostotus nabadziņus, bet īstas žirafes un antilopes. Nāk ziloņi – viens, tad nākamais; vesels bars, bet vidū maziņais, mātei astē ieķēries. Pasakaini.

Steikam līdzās arī bildi

Man ļoti negribas, ka mūsu bērni tikai televizora ekrānā varētu vērot, cik zaļa un dzīvniekiem bagāta reiz bijusi Zeme. Manā bērnībā dažreiz mājās mita pat trīspadsmit dzīvnieki – vecākiem par šausmām stiepu no zooveikala papagaiļus, kāmjus un šinšilas. Visu, kas dzīvs, gribējās sargāt un mīļot. Tāpēc sāpīgi pārdzīvoju, ka stulbas tumsonības dēļ dzīvniekiem tiek darīts pāri. Milzīgie gaļas kalni tirgus vitrīnās un veikalu plauktos. Degunradža rags, ziloņa ilknis – jo eksotiskāks un nepieejamāks, jo vērtīgāks, kaut tāds rags nesatur neko vairāk kā cilvēka nags.

Šos procesus ietekmēt nespēju, tāpēc savu attieksmi pret bezjēdzīgu dzīvnieku nogalināšanu paužu, neēdot gaļu. Mēs abi nākam no ģimenēm, kur ik pa laikam ēdienkartē tā bija, tomēr pamazām esam kļuvuši veģetārieši. Uzskatu, ka jebkurš, kam līdzās steika gabalam uz galda noliktu bildi, kurā soli pa solim izsekots šīs pārtikas ceļš līdz šķīvim, maltīti neturpinātu. Padomātu, vai ēdiens ir tādu ciešanu vērts.

Sabalansēts uzturs ir veselības balsts. Pēc iespējas vairāk svaigu produktu. Zupas un salāti. Tikko spiestas sulas. Labāk ir domāt par to, ko drīkst ēst, nevis – ko ne. Jo visu nosaka tas, kas galvā. Kurp virzītas domas. Ja ēdam ar prieku, priecīgāk jūtamies. Nepilnvērtīgi ēdot, kaitējam sev tikpat neatgriezeniski, kā maz guļot un ļauni domājot.

Kad vilnis noplacis, ir mazliet žēl

Man dažreiz gadās pārcensties. Ne vienmēr jūtu robežu, aiz kuras: pietiek, velc puantes nost. Pārgurušam ir viegli kaut ko sapūlēt, savainot. To cītīgi mācos – kaut liekas, ka vēl ir spēks, nomierināties un apstāties. Nepārkāpt robežu, aiz kuras tehniskais izpildījums kļūst par primāro un mākslas vietā sākas cirks.

Pēc izrādēm ļoti grūti aizmigt. Ja bijusi īpaši emocionāla loma kā Žizelē vai Romeo un Džuljetā, parasti jau iepriekš sarūpējam augļus, filmas. Esam gatavi, ka nekāda gulēšana nesanāks. Glāze silta piena ar karoti medus vai piparmētru tēja, arī ar pienu, pret rītu dažreiz miegu atmāna. Kad pēc pāris stundām jāceļas dienai, pamostoties liekas, ka tas viss ir nosapņots. Un visbiežāk ir žēl, ka šis emocionālais pacēlums noplacis.

Katru dienu mazliet labāk

Man ļoti svarīga fiziskā slodze – bez kārtīgas izkustēšanās nejūtos kā cilvēks. Sevišķi pēc gariem pārlidojumiem – uzreiz uz viesnīcas fitnesa zāli un stundu pastrādāt. Citādi slikts garastāvoklis un virsū mācas miegainība vai grūtsirdība.

Dejot – tas vienlaikus ir gan fizisks, gan ļoti radošs darbs. Cik nesaudzīgi strādāsi ar sevi, tik lieli tavi panākumi – tā šai profesijai baletskolā esam gatavoti. Gan mācoties saskatīt tās skaistumu, gan saasināti meklējot savas nepilnības un kļūdas. Dažreiz tieši otrās sadaļas ir vairāk, neadekvāti uztverot savu ķermeni un saskatot tajā pārāk daudz trūkumu. Bet iznāk paradokss: lai tos novērstu, visu laiku jācenšas sasniegt kaut kādu perfekciju. Katru dienu jāmēģina kaut ko izdarīt labāk. Pat apzinoties, ka pilnību sasniegt nav iespējams, tas vienmēr ir mudinājums virzīties uz priekšu. Man nepieciešams nospraust pēc iespējas grūtāku mērķi, lai tad ar lielu darbu mēģinātu to sasniegt.

Aizvadītā viesizrāžu tūre pa Krievijas pilsētām ir spožākais ieraksts mūsu abu CV. Iespēja dejot uz vienas skatuves ar pasaules baleta leģendu Uļjanu Lopatkinu, kuru kopš bērnības esam uzskatījuši par savu elku, būt kopā ar Krievijas baleta zvaigznēm Annai Pavlovai veltītajā Pavlova – galā programmā – tāds novērtējums ir visu līdzšinējo pūļu vērts. Un motivācija pūlēties vēl vairāk.

Domāt labu, darīt labu

Man aizvien vieglāk pieņemt, ka visi cilvēki uz pasaules ir labi. Tāpat kā lidmašīnai paceļoties, pat blīvākā mākoņu zona reiz paliek lejā, bet acīm paveras tikai saules pielieta bezgalība, tā mums katram ir iespēja aizkļūt līdz savām tīrajām debesīm. Un ieraudzīt tās arī otrā. Vienkārši – vajag domāt labas domas un darīt labus darbus, jo pārāk daudz enerģijas un nervu tērējam, dzirdot un runājot sliktu. Nodarbojoties ar svešām problēmām tā vietā, lai augtu.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+