Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
13. novembris, 2014
Drukāt

Laimas Eglītes noskaņas un sajūtas galerijā “Pegazs”

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Galerijā “Pegazs” līdz 21. novembrim skatāma Laimas Eglītes izstāde “Stroncijs, ultramarīns, cinks”, kurā ir mākslinieces 2014. gada darbi, kā arī dažas pēdējo gadu gleznas, kas iekļaujas kopējā ekspozīcijā. Šī ir otrā personālizstāde ar darbiem, kuros tiek izmantots pārveidots augu motīvs.

“Mākslinieces darbu valoda ir askētiska, vairāk runā plaknes, krāsas un līnijas. Abstrakcijas un zilie toņi rāda noskaņas un sajūtu gammas, kas dominē mākslinieces šā brīža sajūtās – trauksme par globāliem procesiem, vērojums un līdzpārdzīvojums,” mākslinieces darbus raksturo galerijas pārstāve Līga Elizabete Sāne.

Mākslinieces darbos ir nepiespiestas krāsu dinamiskas enerģijas piesātinājums, noteikti simboli, ritma spēles, virtuozas līnijas, skaidrība un vienkāršība. Mākslas zinātniekam Jānim Borgam rodas dažas asociācijas, kas virknējas, vērojot Laimas Eglītes gleznas. “To enerģija paužas monumentālā plaknes spēkā. Teju vai plakātiskā. Laimas Eglītes romantiskie tēli tur dzīvo hieroglifisku zīmju noteiktībā. Taču emociju pasaule šeit kārtojas visnotaļ krāsu dramaturģijā un kustības ekstāzē. Laimas Eglītes gleznās būtiska ir grafiskas izteiksmības stingrība, ritma faktors. Viņas darbu baudījums līdzinās atdevei tango dejā…” teic J. Borgs.

Laima Eglīte ir labi pazīstama māksliniece, kas stājglezniecībā galvenokārt pievēršas sievietes pasaulei, mīmu tēliem. Tagad gleznotājas virtuozā līnija un krāsu laukumu pretstati no jauna atklājas dabas tēmas interpretācijā. “Vērojot dabas procesus, kas nemitīgi mainās, attīstās un aizvien atjaunojas, domāju par Paradīzes dārzu, kurā mēs dzīvojam, un nebeidzu brīnīties, kā no sīkām sēkliņām rodas visa dzīvība: koks, ābols, čūska, putns, dievgosniņa,” iedvesmas avotus atklāj pati māksliniece.

Mākslas zinātniece Ingrīda Burāne par Laimu Eglīti rakstīja: “Laima kā personība veidojās dumpīgajos sešdesmitajos gados, noskaidrojot savus cilvēciskos un mākslinieciskos principus. Tas ir laiks, kad mūsu paaudze mēģināja kāpt pāri robežām. Telpas jēdziens ieguva citas dimensijas, jo Nils Ārmstrongs bija spēris pirmos soļus uz Mēness. Laiks, kad mūsu paaudze dzīvoja līdzi notikumiem Prāgas pavasarī un Vudstokā. Laiks, kad iepazinām Kokto, Prustu, Kafku, sirreālistus, Marselu Marso, Džimu Morisonu, Džoānu Baezu un visus citus, kuriem bija brīvības garša uz lūpām. Tāpat kā visur pasaulē, arī Latvijā jaunie mākslinieki gavilējoši, nopietni, izmisīgi, ironiski, traģiski manifestēja humāno, individuālo, atšķirīgo. Varbūt tāpēc nu jau vairāk nekā trīsdesmit gadu Laimas Eglītes gleznu centrā ir cilvēks.”

Paralēli glezniecībai Laima Eglīte periodiski strādājusi arī bērnu grāmatu grafikā un multiplikācijā, radot izcilus darbus šajās mākslas jomās, tostarp Latvijā pirmo zīmēto multfilmu “Kabata”, kuras režisore bija Roze Stiebra.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+