Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
16. septembris, 2016
Drukāt

Laimdota un Spīdala minisvārkos. Kāpēc ne? Saruna ar Agri Liepiņu (7)

Agra Liepiņa ilustrācijas jaunajam "Lauku Avīzes" izdotajam A.Pumpura "Lāčplēsim"Agra Liepiņa ilustrācijas jaunajam "Lauku Avīzes" izdotajam A.Pumpura "Lāčplēsim"

Sagaidot Andreja Pumpura 175. dzimšanas dienu, kas būs 22. septembrī, sadarbībā ar Lielvārdes Pumpura muzeju apgāds “Lauku Avīze” ir laidis klajā jaunu tautas eposa “Lāčplēsis” izdevumu. To ilustrējis “LA” lasītājiem pazīstamais komentāru autors mākslinieks Agris Liepiņš. Viņa zīmētais Tumšais bruņinieks atgādina “zaļo cilvēciņu”, bet pats Lāčplēsis, Laimdota un Spīdala varētu būt jaunieši, ko esam nupat satikuši uz ielas Lielvārdē, Koknesē, Aiz­krauklē, Burtniekos, Rīgā vai citur Latvijā.

– Katram laikam savs varoņa interpretējums – tā secināts grāmatas beigās, dodot ieskatu “Lāčplēša” desmit ilustratoru veikumā. Ko teiksit lasītājam, kurš, ieraugot eposa varoņus līdzīgus mūsdienu jauniešiem – Laimdotu un Spīdalu īsos bruncīšos, varbūt neizpratnē sacīs: eposa laiks ir cits, toreiz taču cilvēki ģērbās pavisam citādi!

A. Liepiņš: – Lielvārdes Pumpura muzejs izdomāja, ka vajadzētu izdot “Lāčplēsi”, jo ekskursantu grupas vaicā, vai ir kāda grāmata pārdošanai, un eposs jau kādu laiku nav izdots. Mani uzaicināja zīmēt ilustrācijas, jo mani arī pieskaita lielvārdiešiem…

– … turklāt Lielvārdē ir jūsu celtā senlatviešu pils.

– Vispirms gāju uz muzeju izpētīt, ko līdz šim dažādu laiku mākslinieki zīmējuši. Līdz šim visi autori vizuālajā ietērpā nav kāpuši ārā no perioda, ko pazīstam ar vārdu “Senlatvija”. Kā tad man rīkoties, atkal zīmēt vēlo dzelzs laikmetu vai agrīnos viduslaikus, tātad 11. – 12. gadsimtu? Bet visi jau to ir darījuši. Kāds tad būs mans pienesums? Grāmatas māksliniekam arī jāmēģina paskatīties no cita redzes punkta, pateikt kaut ko papildus rakstītajam. Turklāt par 12. gadsimtu man jau ir sāta sajūta – esmu zīmējis pils rekonstrukciju, zīmējis tērpu rekontrukcijas, bijis grāmatas “Senā Latvija” autors. Varu uzzīmēt šos senos tērpus – kniedi kniedē, paskaidrot, kas tie par amuletiņiem utt.

Iedomājos, varbūt varētu tēlus zīmēt kā šodienas cilvēkus, Lielvārdes jauniešus, ko ik pa laikam sastopu, ejot pa ielu vai staigājot gar Daugavmalu. Bet vai man ir tiesības kā ilustratoram pārcelt varoņus citā vidē? Kā pret tādu ideju izturētos Pumpurs? Ilustratoram jārespektē literārais materiāls, tas tomēr ir kopdarbs, viens otru papildina, un noteicošais ir literārais darbs! Pumpura ievadvārdos eposam atradu atbildi teikumā: “Tādā ziņā sacerētājam ir brīv teikas varoņiem likt darboties zināmā vēsturiskā laikā, ja pat vēsturīgus notikumus un cilvēkus teikās iemaisīt. (..) Lai gan Lāč­plēša teikai vajaga būt daudz vecākai, tad tomēr viņas varoņiem esmu licis darboties šinī vēstures periodā, tas ir, ap to laiku, kad vācu krusta nesēji ienāca Baltijā.” Ja jau Pumpurs pats saka, ka autoram ir brīv…

– Tomēr ieraudzīt Laimdotu minisvārkos ir, teiksim, negaidīti.

– Kas vainas minisvārkiem?

– Laimdota eposā ir “tikla meitiņa”, vai viņai piedien tā izrādīties…

– Kurš ir iestāstījis, ka minisvārki ir netiklības simbols? To ir iestāstījusi padomju ideoloģija, pasludinot cīņu pret “buržuāziskiem, kapitālistiskiem netikumiem”. No padomju laikiem mums nāk līdzi šis ar lielu āmuru paurī iedzītais lāsts. Atminos radiopārraidi, kurā aktrises atcerējās, kā kopā ar Lilitu Bērziņu aizbraukušas uz Somiju. Viņām tur stacijā sagaidītāja somiete pienākusi klāt: “Labdien, es jūs uzreiz pazinu!” Aktrises jautā – kā tā? Somiete atbildējusi – pēc apģērba. Jo iebraucējām kleitas visām 15 centimetrus zem ceļgala, bet Somijā jau cita mode – 10 centimetri virs ceļgala. Līdz vakaram Lilita Bērziņa viesnīcā paguvusi nogriezt apakšmalu un kleitas pāršūt, lai nekristu ārā no laika.

Sievietes ķermenis visos laikos ir bijis mākslas apbrīnas objekts. Kurš ir iestāstījis, ka par to nedrīkst priecāties? Kas tā Laimdota par žēlojamu cilvēciņu, kas nedrīkst būt laikmetīgs? No kura laika estētiskās vērtības nav laikmetīgas? Šodienas modernās meitenes ir pietiekami tiklas, viss ar viņām ir kārtībā. Netiklība jau nav apģērbā, netiklība ir dvēselē.

Esmu secinājis, ka mūsu baltu rotu materiāls – saktas, ornamenti un pārējais – ir pārlaicīgi, nenovecojoši. Sakta ļoti labi izskatās pie šodienas kokteiļkleitiņas un kaklariņķis burvīgi rotā moderna vakartērpa valkātāju. Nevajag nekādus Svarovska kristālus – uzliec kaklariņķi un spīdēsi sabiedrībā! Jocīgi? Nē, tas ir pareizi, ka labas, estētiskas formas nenoveco. Seno zīmju un formu izmantojumu modernā valodā sauc par etnodizaina stilu. Piemēram, šallēs ieauž Lielvārdes jostas zīmes, puišu tauriņus rotā Jumja zīme. Man ienāca prātā, ka eposa tēlu tērpi jāveido ar šīm zīmēm.

– Pamanīju, ka Spīdalai ir Zalkša zīme.

– Viņai ir arī kaklariņķis un josta ar zalkšu galvām. Savukārt Laimdotai ir Dieva kalna zīme ar trejām saulēm un kaklariņķis ar piekariņiem. Kāpēc senlaikos nēsāja tik daudz rotu? Šīs zīmes ir mūsu dievu zīmes, tās mūs atkal sargā. Turklāt vizuāli šis zīmes ir mūsu identitātes simboli, kas rāda, ka nēsājam baltu kultūras tautām piederīgās rotas.

– Tumšā bruņinieka tēlā ieraugot līdzību ar “zaļajiem cilvēciņiem”, vispirms biju pārsteigta, bet pēc tam domāju – kāpēc ne…

– Pārlasīju eposu, meklējot, vai Tumšajam bruņiniekam ir nosaukta tautība. Nav, atšķirībā, piemēram, no citas personas, bruņinieka Daniela, vācu tautības karavīra. Tā bija konkrēta vēsturiska persona – zinām, ka bīskaps Alberts viņam izlēņoja Lielvārdes pili. Bet Tumšais bruņinieks ir simbolisks tēls – pretmets latviešu tautas centieniem būt brīviem. Tas nevēl latviešu tautai labu un grib iznīcināt tautas dzīvo spēku un tās vadoņus. Katrā laikmetā šis Tumšais bruņinieks ir cits. Pumpura laikā tā bija baltvāciešu kopiena šeit. Bija, protams, baltvāciešu vidū arī latviešu tautas centienu atbalstītāji, tomēr kopumā šī kopiena izturējās noraidoši un nicinoši pret “bauriem”. Šodienas vēstījuma akcents – šis Tumšais bruņinieks ir Krievija, kura uzskata Latviju par “neizdevušos valsti”, radušos “ģeopolitiskas kļūdas” dēļ.

Ja uzskatītu, ka eposa tēli var darboties tikai 12. gadsimtā, manuprāt, tas būtu miris daiļdarbs. Jo darbs mirst tad, ja tas vairs nav aktuāls šodien. Bet, paldies Dievam, “Lāčplēsis” ir šodien vajadzīgs. Varoņa paustās idejas ir mūžīgas: ka tautai ir jācīnās par savu brīvību, ka par savu brīvību ir jāpastāv un tā ir augstākā vērtība, kas tai dota. Tā cīņa ir mūžīga, nerimtīga: “Un ar reizi nāks tas brīdis,/ Kad viņš savu naidnieku,/ Vienu pašu lejā grūdīs,/ Noslīcinās atvarā, –/ Tad zels tautai jauni laiki,/ Tad būs viņa svabada!”

– Vai jums bērnībā kāds lasīja šo eposu priekšā? Varbūt lasījāt savām meitām?

– Nē. Bet var to lasīt bērnam vakara pasakas vietā, kā to darījusi aktrise Velta Līne savam dēlam. Par šo epizodi dzirdēju televīzijas raidījumā viņas vedeklas atstāstā.

– Salīdzināju jauno izdevumu ar mājas bibliotēkā esošo 1972. gada izdevumu, kur Gunāra Kroļļa ilustrācijas ir monumentālas, bet – skolasbērnus neieinteresējošas.

– Vēlējos Lāčplēša tēlu parādīt dzīvu, piesaistošu. Lāčplēsim ir Saules zīme – mūsu atdzimšanas, spēka uzturēšanas simbols.

– Par Gunāra Kroļļa ilustrācijām 2002. gada izdevumam secinājāt, ka “Lāčplēsis ir kļuvis daudz latviskāks – tāds nedaudz naivs un labestīgs”. Man arī jūsu attēlotais varonis šķiet nedaudz naivs….

– Kas tad ir varonis? Cilvēks, kurš briesmu gadījumā, mobilizējot un atraisot iekšējos spēkus, sāk darīt lielas lietas. Ar to varoņa tēlu ir ļoti interesanti. Varonis nav vienāds visām tautām. Katrai sava mentalitāte, un tā raksturīga arī tautas varonim. Nav mūsējais nekāds Iļja Muromietis. Jā, kāds ir latviešu karavīrs atšķirībā no citu tautu karavīriem? Latvietis ir piederīgs Eiropas kultūras vērtībām, un arī karavīrs ir mierīgāks, ar lielāku toleranci, nav bravūrīgs kā krievu karavīrs.

– Vai grāmatā attēlotā senlatviešu pils un zirgs ir jūsējie?

– Nosacīti jā, kaut tie stūri nav manas pils…

– Vai jūsu pils ir dzīvojusi tādu dzīvi, kā iecerējāt, to būvējot?

– Jā, un arvien kaut ko pielabojam. Kad vienā stūrī mainījām baļķi, atradām podu ar Livonijas laika naudu.

– Avīzēs bija rakstīts par atradumu, ko atdevāt muzejam.

Vēsture veidojas no uzkrātajām liecībām. Lasīju par kādu Anglijas vidienes zemnieku, kurš arot savā laukā uzgājis senu apbedījumu, tam visu nakti sēdējis klāt, sargājot, lai kāds zvērs neizkašņā, līdz brīdim, kad no Londonas atbrauks vēsturnieki šo vietu apsekot. Cilvēkam bija apziņa, ka tā ir viņa valsts vēsture.

– Lasīju, ka ilustrācijas “Lāčplēsim” ir nesavtīgs mīlestības darbs – uz autor­atlīdzību nepretendējāt.

– Līdzekļi grāmatas izdošanai lielā mērā ir pašu lielvārdiešu ziedoti. Muzeja speciālisti un es atteicāmies no autoratlīdzības – mūsu devums grāmatai ir dāvana Latvijas simtgadei.

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Riebjas skatīties!

  2. Jāņonkols no laukiem. Atbildēt

    Izskatās amizanti, bet glīti. Nesen bija, laikam foto montāža, musulmaņi ar Jāņu vainagiem galvā, sievietes vēl bija ar aizsegtām sejām. Tā bilde gan bija vienkārši drausmīga!

  3. Agrāk teica: aizkavējusies zēnība !

  4. Labāk radiet kaut ko jaunu, bet nekropļojiet veco.

  5. Pumpurs būtu sajūsmā Atbildēt

    Ja jau eposs ir tāda pārlaicīga lieta, varbūt vajadzēja rīkoties vēl drosmīgāk – varoņus uzzīmēt plikiņus, bet tās drēbītes lai katrs piefantazē klāt?! Sanāktu jauka latvju Kamasutra:)))

  6. vajadzēja arī bārdu piezīmēt

  7. Kāpēc Spīdalai krūtis lielākas?

Oņegins ar dzīves pieredzes čemodānu. Saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju KalniņuCeturtdien, 8. decembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos P. Čaikovska opera "Jevgeņijs Oņegins". Pie pults stāsies diriģents Ainārs Rubiķis, režisore ir Rēzija Kalniņa, kurai šī būs debija mūsu operā un kura šajā uzvedumā aicina skatītāju "uz romantiku, ilūzijas un realitātes cīņu".
Draugiem Facebook Twitter Google+