Mobilā versija
Brīdinājums +13.6°C
Modris, Matīss, Mariss
Ceturtdiena, 21. septembris, 2017
11. aprīlis, 2017
Drukāt

“Laime būt vajadzīgam.” Viena diena Rokaižu pansionātā (11)

Foto no www.aizputesnovads.lv/Foto no www.aizputesnovads.lv/

“Latvijas Avīzei” atrakstījusi 93 gadus vecā Olga Utkina, kura mīt pansionātā “Rokaiži” Aizputes pusē. O. Utkina ir bijusī žurnāliste.

Laime būt vajadzīgam

Aizputes pievārtē, kur ceļš ved uz Kazdangu, ir skaista laukakmeņu siena, kurā iekalts metāla uzraksts Rokaižu pansionāts. Tas var lepoties ne tikai ar simtgadīgajiem liepu un ošu dižkokiem, bet arī savām tradīcijām.

Kopš pansionāta dibināšanas te valda devīze Darbs- labākā terapija. Ne tikai atpūta un izklaide spēj nodrošināt cilvēkam pilnvērtīgu dzīvi; svarīgi katram izjust, ka esi kādam vajadzīgs. Un to var panākt ar darbu.

Rokas darba nebijās

…Brokastis paēstas, un visi ķeras pie kartupeļu mizošanas pusdienām. Zinot, ka šoreiz pusdienās būs zemnieku zupa ar grūbām, kartupeļus jāgriež kubiciņos. Lai izvārītu čauganu biezputru, kartupeļi griežami plānās šķēlītēs. Visi ēdieni tiek gatavoti, kā savās mājās, vienkārši un sātīgi.

Pansionātam sava palīgsaimniecība ar gotiņām un rukšiem. Lietojam pašmāju ražoto, ekoloģiski pilnvērtīgu produkciju. Lielā cieņā ir visi piena produkti; biezpiens, krējums, sviests, arī skābputra, īpaši kopā ar siļķi.

Ēdienu karte daudzveidīga, netiek aizmirsti arī saldie ēdieni. Tiem izmantoti pašmāju āboli, ogas, ķirbji. Pa retam svētku reizēs putukrējums un plātsmaizītes.

Tas bija neliels ieskats Rokaižu pansionāta ikdienā. Netrūkst arī patīkamu pārsteigumu.

Veca mīlestība nerūst

…Esam pulcējušies pansionāta ēdamzālē, lai uzņemtu ciemiņus. Aiz durvīm skaļa čalošana, svešas balsis. Gaidām ciemiņus no Lažas pagasta speciālinternāta pamatskolas. Tie, kas pansionātā dzīvo nesen, bija noskaņoti sagaidīt ciemiņus ar mūzikas instrumentiem, sapostos tautas tērpos. Tā tas bija tanīs reizēs, kad sagaidīja pašdarbniekus no Nīcas, Bārtas, Rucavas. Pārējie gaidītāji nemaz nejutās pārsteigti, kad laženieki ieradās apkrāvušies ar kastēm, kurās milti, cukurs, olas un daudz citu produktu, to skaitā arī sīpoli. Bet vislepnākais nesums- liela balta bļoda, kurā rūgst mīkla.

Rokaižu pansionātā tā nav pirmā reize, kad kopīgi ar laženiekiem cepts un baudīts.

Cepu, cepu kukulīti

Vai var aizmirst, kā vecmāmiņas kopā ar bērniņiem skaitījušas šos pantiņus, lai stiprinātu savu tuvību, izjustu kopējo darba prieku un dāsnumu kukulīti dāvinot.

Tikšanās ar Lažas ciemiņiem notika ļoti sirsnīgi. Diemžēl nebija daudz laika tikšanās ceremonijām. Pasākuma organizētāja skolotāja Liene Cinovska aicināja ķerties pie lietas. Pirmās pie darba stājās abas Rasmas un Ināra. Drīz bļodiņās jau sagūlās sasistās olas, tām virsū milti un cukurs. Vēl pievienoja majonēzi, tad sodu un vanilīnu. Keksam sagatavotos produktus skolas bērni ar mikseriem ātri sakūla mīklā. Kā uz burvja pavēli, uz galda parādījās vesela kaudze cepamo formiņu. Kurš tuvāk atradās mīklas bļodiņai, centās sev pievākt formiņas, lai varētu piedalīties to piepildīšanā. Kad no krāsns iznāca gatavā produkcija, tad sākās lielā degustēšana. Pašu pūliņiem iegūtais gardums šķita daudzkārt pārāks par mūsu autoveikaliņā pirkto, ko te divas reizes nedēļā atved.

Tiklīdz no bļodas izcēla mīklu, rosība pie galda kļuva vēl aktīvāka. Katram gribējās apliecināt savu pieredzi un prasmi speķa raušu taisīšanā. Dažam iznāca brangāks, citam formā slaidāks, vai līkāks atbilstoši senču tradīcijām. Musu darbu ar interesi vēroja ciemu meitenes, kuras skolā apgūst pavāra māku. Kas zina, varbūt, arī viņām kas no redzētā noderēs. Piemēram mūsu Ināra, viena no jaunākām pansionātā, zina stāstīt, ka viņa speķa raušus sāka taisīt 6.gadu vecumā, bet īsto mākslu apguvusi no grāmatām.

Pēc darba nāk prieki

Kamēr galda vienā galā turpinājās cepšanas kaislības, cita grupa ņēmās ar krāsainiem papīriem, šķērēm, līmi un lineāliem. Skolotāju Sanitas Zemītes un Sanitas Ugnas vadībā, piedaloties veiklo roku meistariem, drīz top skaista, braša zaķu meitene ar olu groziņu rokās. Krāšņi uzziedēja daudzkrāsainās tulpes, baltie un zilie vizbulīši. Pelēcīgā telpa drīz pārvērtās par košu brīnumu.

Kad līdzās dzeltenajiem keksīšiem uz galda parādījās arī siltie pīrādziņi un tasītēs smaržoja liepziedu tēja ar medu, jutāmies kā lielos ģimenes svētkos. Lai gan šis brīdis bija īss, un ne visi piedalījās, tomēr ar paliekošām atmiņām pansionāta dzīvē. Tikšanās sagādāja patiesu prieku gan pansionāta ļaudīm, gan bērniem, kuru vidū arī tie pusaudži, kam pietrūkst vecmāmiņas vai vectētiņa tuvības.

Skolotāja Liene Cinovska pastāstīja, ka Lažas skolas bērni ar prieku dodas uz pansionātu, lai tiktos ar vecās paaudzes cilvēkiem. Labprāt viņi piedalās pansionāta kartupeļu un ābolu vākšanas talkās, kā arī citos kopējos pasākumos.

Par Lienes Cinovskas lielo sabiedrisko aktivitāti nav jābrīnās, jo pati augusi septiņu bērnu ģimenē un agri zaudējusi savu māmiņu. Apbrīnojama viņas uzņēmība ik gadus sarīkot salidojumu vismaz 80 cilvēkiem un tikai no viena ciltskoka. Bet tas jau ir cits, ļoti aizkustinošs stāsts.

Pievienot komentāru

Komentāri (11)

  1. padomijas pozitīvisma paraugs Atbildēt

    Reklāmraksts: ja vēl kādam kas ir palicis – pārdodiet par kapeikām, un paši prom uz nabagmāju !
    Šad un tad kaut ko pametīs dažreiz gadā no dieva apdalīto bērnu galda, varbūt, ka būsi pat tajos izredzētajos, kuriem kas tiks(“…šis brīdis bija īss, un ne visi piedalījās…”)…
    Ja jau atvestie milti, cukurs, olas un daudz citu produktu, to skaitā arī sīpoli ir tāda debesu dāvana, tad var stādīties priekšā, kāda ēdināšana tajā paradīzē…
    Iespējams, ka “bijusī žurnāliste” savā laikā arī vakarā likusies gulēt tukšu vēderu un tagad jūtas kā debesīs…
    Darba terapija 100 gadu vecumā pēc kolhozos novergotā mūža – cinisms vai stulbums ?

    • Par “Padomju paraugu” varu teikt tikai to – šis komentētājs ir garīgi aprobežots cilvēks !!! Rokaižu pansionātā darbinieki pieliek ļoti daudz pūļu, lai vecie ļaudis tur justos labi. Tajā ilgus gadus nostrādāja arī mana māte, esmu pati tur ciemojusies. Cepuri nost – tīrība, kārtība, ļoti labs ēdiens, sirsnīga direktore. Un Olga Utkina – ļoti komunikābla, dzīvesgudra seniore, dod Dieviņi katram tādu atmiņu kā viņai ! Un nesaprotu, no kurienes jauniešiem nāk tā nicinošā attieksme pret vecajiem ļaudīm – vai visi auguši alkoholiķu ģimenēs ? Un kā var apsmiet bērnus, kurus liktenis apdalījis un kuri spiesti apmeklēt palīgskolu?

  2. malacis Lienit

  3. taisni “lauku pastorāle “:D
    vai no sērijas :
    stāsti par ļeņinu 😀

  4. kāds neviltots prieks 93 gadu vecumā pēc brokastīm mizot kartupelīšus

  5. Paldies par sirsnīgo rakstu! Kaut tādu vietu un cilvēku būtu vairāk!

Draugiem Facebook Twitter Google+