Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
9. aprīlis, 2012
Drukāt

Laimes sala Tenerife

mz_0329

Nav jābrīnās, ka senie romieši šo cietzemi Atlantijas okeāna vidū dēvēja gan par Laimes salām, gan Vakarzvaigznes dārzu – te sauli tikai ļoti reti aizsedz mākoņi un atrašanās tropiskajā joslā nejauc klimata līdzsvaru. Būtībā šeit cauru gadu valda mīlīgs pavasaris. 


 

Atlantīdas klēpis

Romantiskākie seno civilizāciju pēddziņi apgalvo, ka tepat okeāna dzelmē jāmeklē nogrimusī teiksmainā Atlantīda, un, no viesnīcas terases vakarā lūkojoties uz okeānā iemesto ņirbīgo mēnesstaru tiltiņu, neviļus sāc šai leģendai ticēt.

Tam noskaņo pati Tenerife, kuras vārda tulkojums no salas seno pamatiedzīvotāju guanču valodas ir “sniega kalns”. Patiesībā gan šis apzīmējums attiecināms tikai uz Teidi – Spānijas augstāko virsotni (3718 m) un pēc izvirduma 1798. gadā apdzisušo vulkānu, kura galvu patiešām rotā nemainīgi balta cepure. Tagad vulkāna apkārtne ir nacionālais parks, ko, protams, iecienījuši tūristi. Teidi var aplūkot no ērta mašīnu stāvlaukuma, bet daudz neparastākas sajūtas piedzīvot iespējams, ar pacēlāju uzbraucot līdz pat krāterim. Par pasaulē trešo lielāko uzskatītā apklusušā ugunsvēmēja rīkle izrādījusies pagalam neaizsargāta pret cilvēku tieksmi paņemt līdzi no vulkāna sirds izurbinātu akmeni. Kad šādu suvenīru ieguvēji bija padziļinājuši milzīgās piltuves centru par veselu metru, tūristu pastaigas krāterī aizliedza. Taču vulkāna trakošanas pēdas joprojām saglabājušās, un, kas zina, varbūt viens spēcīgs izvirdums senatnē patiešām izrādījās liktenīgs veselam kontinentam…

Teides apkaimē uzņemtas vairākas populāras piedzīvojumu un fantastikas filmas, kur notikumi raisās uz Mēness vai vispār nepazīstamas planētas. Dekorācijas šeit nav nepieciešamas: daba piedāvā gan drūmas neauglīgas klintis, gan saules, vēja un laika rituma veidotas skulptūras un diezgan neparastu mežu pie vulkāna kājām, kur akmeņainajai zemei piemērojušās priedītes biedrojas ar dažiem kaktusu paveidiem.

 

Atpūtnieku paradīze
Lorop_IS

Būdama Spānijas sastāvdaļa, tāpat arī pēc ģeogrāfiskajām koordinātām Tenerife neapšaubāmi atrodas Eiropā. Tomēr, kad saulainā dienā Atlantijas klaidu it kā aizblāvo pelēcīgs plīvurs, labi jūtama tuvās Āfrikas elpa. Jo savādā migliņa ir no Sahāras tuksneša vējiem līdzi atskrējušo smilšu putekļi. Šo parādību sauc “kalima” (izrunājot uzsvars pēdējai zilbei), un vasarā tā pastiprina tveici, lai gan okeāna tuvums neļauj temperatūrai palēkties neizturami augstu.

Kā jau īstenā tūrisma paradīzē, Tenerifē domāts gan par zinātkārajiem pasaules apceļotājiem un aktīvas atpūtas alcējiem, gan dīkiem brīnišķīgā klimata baudītājiem. Var doties uz Loro parku, kas apvieno botānisko dārzu, zoo un cirku, un aplaudēt delfīnu priekšnesumiem vai jūsmot papagaiļu šovā. Liekas neticami, ka šie putni tā pakļaujas dresūrai, turklāt viņu te ļoti daudz – 3400 sugas, pasaulē lielākā papagaiļu kolekcija. Kuram gribas vairāk klusuma, tas izvēlas citu parku ar mītiskajiem pūķakokiem un daudzkrāsainu tauriņu spietiem, dodas aplūkot vietējās piramīdas un klausās ar tām saistītos brīnumstāstus, brauc jūrā makšķerēt tunčus, piesakās iepazīt medībām apmācītus ērgļus vai bezrūpīgi peldas, cepinās saulē, sūc ruma kokteiļus…

Šķiet, Tenerifē ir viss: vēstures pieminekļus un dabas krāšņumus nemitīgi papildina atpūtas industrijas speciālistu pienesums. Par tādu uzskatāms nozīmīgākais kūrorts Playa de las Americas, ko salas dienvidu pusē uzbūvēja pirms divdesmit gadiem. Dārgas viesnīcas ar SPA kompleksiem, debeszilu ūdeni baseinos un izsmalcinātiem restorāniem, golfa un tenisa laukumi, spēļu elles, pasaulslavenu zīmolu veikali, hoteļi plānākiem maciņiem, municipālā pludmale, lētu uzkožamo bodītes un gar okeāna krastu ierīkota promenāde, kuras tuvumā veikali atvērti augu diennakti… Uzskaitīšana šajā gadījumā būtu veltīgs mēģinājums nosaukt vārdā visas te piedāvātās iespējas pavadīt laiku, nejūtot pulksteņa nospriegotos tikšķus un ļaujoties atslābinošajam mūžīgā pavasara skūpstam.

 

Klintaines svilpaunieki

Skaidrās dienās no dienvidu krasta gluži tuvu okeānā saskatāma tāda kā otrādi apvāzta bļoda. Bet šķitums ir mānīgs – līdz Tenerifes mazākajai māsai Gomerai vairāk nekā 30 kilometri, ko prāmis pieveic nepilnā stundā. Šo braucienu piedāvā visi ekskursiju organizētāji, piekodinot paņemt līdzi kādu siltāku drēbi un rēķināties ar prombūtni dienas garumā. Dažs ielādē prāmja vēderā savu auto un kustas pa salu bez gida norādēm, izmantojot karti vai navigāciju. Taču bez iepriekšējas pieredzes kalnu ceļos te grūti iztēloties patstāvību: Alpu serpentīnos sevi pārbaudījis paziņa teica, ka ap Gomeras klintīm izvītie ceļi prasa ne vien stūrēšanas meistarību, bet arī stiprus nervus – asfaltētā josla daudzviet kraujas malai tik tuvu, ka bezdibenis aicinoši velk klāt…

Tūristu autobusā lēnām tuvojoties mākoņiem, neviļus sāc domāt, ka braucam pa tīru zeltu, jo katrs ceļa kilometrs maksā miljonus. Bet acīmredzot ieguldījumi ir tā vērti – uz tūristu skaita palielinājuma rēķina pēdējos piecos gados Gomeras iedzīvotāju skaits no 18 tūkstošiem pieaudzis līdz 25. Lai gan mežonīgi klinšainajai salai krasta joslā gandrīz nav pludmaļu ierīkošanai piemērotu vietu, Gomera nesūdzas par atpūtnieku trūkumu.

 

Ka šeit ir brīnišķīgi stūrīši, kur patverties no tehniskā progresa žvadzoņas un ļaužu pūļiem, jau 70. gados secināja hipiji un citi “puķu bērnu” dzīvesveida cienītāji. Daži vēlāk, būdami turīgu dzimtu atvases un prātā pieņēmušies, iegādājās uz salas īpašumus un sāka izmitināt miera un eksotikas cienītājus.

 

Slavenākais šīs salas tūrisma objekts ir Garahonajas nacionālais parks, kur 1300 metru augstumā aplūkojams neparasts mežs. Te, izmantojot no mākoņiem pilošo veldzi, klintīs sakņojas sirmā senatnē visu Eiropu klājušie lauru koki un citas ziemeļniekam svešas sugas, starp kurām pēkšņi ieraugi virsi ar stumbru krietna dilba resnumā. Vietējās teikas apgalvo, ka mežs ir dzīva būtne ar smagu raksturu, tāpēc pastaigāties šeit neiesaka. Ja tomēr sadūšotos, vajadzētu alpīnista ekipējumu un naglotus zābakus, jo sakņu pinumā gar klintīm nav pat jausmas par taciņām.

Visos ceļvežos uzsvērts, ka 1492. gadā Gomerā piestājis Kristofors Kolumbs, lai ceļā uz Jauno pasauli papildinātu pārtikas un vīna krājumus. Tagad viņš, statujā iemūžināts, no klints raugās uz to pusi, kurp bija nolēmis burāt. Salas galvaspilsētā Sansebastjanā blakus tūrisma birojam atrodas aka, kurā pasmelto un tuvējā baznīcā svētīto ūdeni Kolumbs esot aizvedis līdzi un izmantojis jaunatklātās Amerikas kristīšanai. Daži avoti par šo slavenā kuģotāja pieturu glabā arī intīmākus faktus: Kolumbs
te kavējies ilgāk, nekā bija paredzējis, jo uzsācis dēku ar salas gubernatora atraitni skaisto Beatrisi de Bobadilju. 
Par šo intrigu joprojām strīdas Kolumba biogrāfi: daļa saka – tā patiešām bija, citi turas pretī – nav tiesa. Nu, kā skatāmies… Dižciltīgā Beatrise bijusi Spānijas karaļa mīļākā un ar monarha sadusmotas laulātās draudzenes rīkojumu aizprecināta uz nomaļo Gomeru, kur vienu laiku pat valdījusi. Kāpēc lai vīriešu dabu labi iepazinusī skaistule, piespiedu trimdā garlaikojoties, būtu laidusi garām iespēju mazliet izklaidēties un pārliecināties, ka valdzināšanas ieroči joprojām darba kārtībā?

 

Salinieki runā spāniski, taču viņiem pastāv arī sava īpašā valoda – svilpošana. Kad senais saziņas veids, mobilajiem sakariem attīstoties, sāka iet mazumā, to iekļāva vietējo skolu programmā. No taurītē savilktajām lūpām raidītā skaņa esot sadzirdama pat četru kilometru attālumā.

 

Braucot cauri mežonīgam apvidum un redzot augstu starp klintīm ietupinātas vientuļas mājiņas, neviļus sāc iztēloties, kā cilvēki tur dzīvo. Ceļš, protams, ir. Bet kur viņi ņem ūdeni, kā jūtas vētrainās naktīs un svelmīgās dienās un ko dara, teiksim, vēlu vakarā sastrīdoties… Mēs aizcērtam durvis un skrienam ja ne pie mammas vai draugiem, tad vienkārši ārā atvēsināt galvu. Bet šeit?

Starp citu Gomerā nav slimnīcas. Ja gadās pacients ar nopietnu kaiti, lidina helikopterā uz Tenerifi.

 

Par atmiņu no Tenerifes

Lai gan Tenerife un Gomera šķiet lauksaimniecībai nepiemērotas, te uz kalnu mugurām ierīkotajās terasēs ar dāsnu Eiropas līdzekļu atbalstu audzē apvidum piemērotas šķirnes kartupeļus un citus dārzeņus, bet lēzenākos laukumos zaļo iežogotas banānu plantācijas. Tāpat dienvidu pusē redzami bagātīgāk un pieticīgāk aprīkoti vīna dārzi.

Tur novākto izmanto Kanāriju salās populāra pussausā vīna darīšanai, un kādu malvazijas pudeli kopā ar banānu liķiera trauku mājas aizvedot ik otrais tūrists. Labi pērk arī palmu medu – pārtvaicētu kāda šo koku paveida sulu – un smaržvielu dozītes, kuru pildījums liekas diezgan apšaubāms. Gluži kā visus salas kūrortus un lielākās viesnīcas apsēdušajās bodītēs mulsinoši lēti tirgotie fotoaparāti, mobilo tālruņu aparāti un citas līdzīgas mantas. Tūrisma kompāniju gidi pat brīdina no šo veikaliņu preces. Tomēr kaut ko tie acīmredzot iemanās pārdot, citādi nepastāvētu.

Smēķētāji atzinīgi vērtē Tenerifē pieejamos cigārus, kuru kvalitāte un ļoti saprātīgā cena iet rokrokā. Taču pīpēt ir kaitīgi, un kāpēc naudu izkūpināt dūmos, ja to var izdevīgi ieguldīt vērtīgās rotās?

 

Tiesa, jābūt kaut nelielai pieredzei, lai no šeit piedāvātā plašā pērļu klāsta izvēlētos tās, par kurām izdotu naudu nevajadzēs nožēlot. Greznumlietas vispār neder iegādāties steigā, tādēļ pērļu pirkumu nav ieteicams atlikt uz pēdējo dienu.

 

Vēl rūpīgāk studējamas nekustamo īpašumu piedāvājuma lapas – ja, protams, karstā vēlme iegūt savu paradīzes kaktiņu biedrojas ar noteiktu summu bankas kontā. Pie šīs tirgus letes bezmaksas pīrāgus nedala, un, lai gan ekonomiskā krīze spiedusi cenas pavirzīties uz leju, cipari nav maziņi. Pat neliels, zem piecdesmit kvadrātmetriem, apartaments labā vietā sver tuvu pie simt tūkstošiem eiro. Ap villām grozās miljoni. Bet neizķer jau šos dārgos īpašumus gluži kā svaigus pīrādziņus – dažu pārdevējs izlicis tirgū jau pirms četriem gadiem, un gribētājs vēl nav uzradies. Galvenie māju un dzīvokļu pircēji Kanāriju salās joprojām ir krievi. Šejienes klimats un iztikas cenrādis pievilcīgs šķiet arī labas pensijas nopelnījušiem vāciešiem, kuri te cenšas apmesties kaimiņos saviem tautiešiem, veidojot mazas, noteiktam dzīvesveidam piemērotas kopienas.

 

• Tenerife – lielākā no septiņām Spānijai piederošajām salām Atlantijas okeānā.

• Salas platība – 2034,4 km2; 890 000 iedzīvotāju; vietējā galvaspilsēta – Santakrusa.

• Vidējā temperatūra: 18 oC ziemā, 26 oC vasarā.

• Ūdens temperatūra okeāna pludmalēs: 19 oC ziemā, 22 oC vasarā.

• Gadā Tenerifi apmeklē vairāk nekā pieci miljoni tūristu; ziemā tos piesaista ar cenu bonusiem un jaudīgo karnevālu, kas ilgst no februāra līdz marta vidum un maz atpaliek no līdzīgas izklaides Riodežaneiro.

 

 

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+