Laimīgs, bet noguris 3
Vispirms vērojums – latviešu grāmatniecībā pašiem apgādiem un sabiedrībai nozīmīgi darbi kļūst arvien taktilāki – izvēlētais papīrs, itin kā iekodēts pirkstgalu baudai, slīd, piekļaujas, glāsta, un tu grāmatu lasīšanu izjūti ar visām atvēlētām maņām, arī tausti.
Acīmredzot arī tas pieder pie izdevēju stratēģijas, dzīvojot elektronisko izdevumu un interneta lietotāju laikmetā. Faktiski es to biju pamanījusi jau agrāk, bet, turot rokās nelielo Alvja Hermaņa “Dienasgrāmatu” (pēdiņas pieder grāmatas nosaukumam!) un lielo izrāžu fotoalbumu, ko nule kā klajā laidis apgāds “Neputns”, par to bija jādomā jau konceptuālāk – mazā grāmatiņa savā saturā ir ne mazāk ietilpīga par lielo, bet, kā atklāšanā uzsvēra režisors, mākslinieces Ditas Pences izveidotais grāmatas baltais ietērps burtiski provocē uz pasvītrojumiem, ielocījumiem, iebāšanu kabatā un apsmulēšanu, rezumējot – lietošanu. Savukārt lielais albums – ar 23 fotogrāfu bildēm no 43 Hermaņa izrādēm, kas iestudētas Latvijā un pasaulē, kur katra bilde ir kā gleznas reprodukcija, ar Edītes Tišheizeres ievadeseju un Sarmītes Ēlertes interviju ar mākslinieku – ir grezns reprezentatīvs izdevums latviešu un angļu valodā, kas, no vienas puses, uztverams kā Alvja Hermaņa radošās darbības spogulis, bet, no otras – atspoguļo desmitiem citu mākslinieku “sviedrus un asinis”. Aiz katra apturētā izrādes mirkļa slēpjas jeb, varam teikt arī – vērīgam skatītājam atklājas ne tikai JRT, Vīnes Burgteātra, Ķelnes, Minhenes, Cīrihes teātru aktieru, Parīzes un Milānas operteātru un Zalcburgas festivāla dziedātāju sejas, tēli un emocijas, bet arī šo izrāžu scenogrāfiju un kostīmu radītāju no ieceres līdz iznākumam, kā arī gaismu mākslinieku lielais darbs.
Un tomēr šajā rakstā – vairāk par “Dienasgrāmatu”, kas pieejamāka demokrātiskam teātra skatītāju pulkam. Tā ir 2015./2016. gada sezona, kad Hermanis raksta dienasgrāmatu, ne katru dienu, kā liecina grāmatas pirmajā lappusē ievietotais kalendārs, kurā atzīmēti datumi, kad veikti pieraksti. Kā paskaidro pats režisors, viņš to dara tāpēc, ka negrib, lai par viņu grāmatu rakstītu kāds cits (it kā to ar negribēšanu vien varētu atrisināt – aizliegt tak nav iespējams! Apsveru, vai pašai nepretendēt būt par Hermaņa aprakstītāju monogrāfijas formā. Joks.). Jo neviens cits nespēj līdz kodolam saprast, kas ir tas, ar ko viņš nodarbojas. Te savukārt Hermanim jāpiekrīt – mākslas darba uztvērēja skatpunktam vienmēr būs nobīde vismaz par vienu grādu no mākslas darba radītāja skatpunkta, un tomēr īpaši teātris un opera ir tas žanrs, kas bez publikas, tātad bez “deformētā” ieceres lasījuma vispār nepastāv, jo izrādes jau nu gan neviens nerada sev. Un par to raksta arī Alvis Hermanis: “Es visu laiku meklēju arvien jaunu teātra valodu, lai stātos dialogā ar skatītāju. Lai viņu uzrunātu, ietekmētu, manipulētu, pieskartos viņam.” (174. lpp.)
Arī “Dienasgrāmatas” nosaukumā lietotās pēdiņas nav nejaušas – tās veltītas skatītājam/lasītājam – kā zīme, ka Hermanis ļoti labi saprot – dienasgrāmata, ko uzsāk rakstīt ar mērķi, lai to publicētu, nav īsta dienasgrāmata. Tas ir žanrs. Spēle. Ar noteikumiem. Proti, lai nebūtu tikai par darbu un mirkļa/dienas atziņas, bet biogrāfijas elementi un šis tas par personīgo dzīvi. Un ir arī. Par vecākiem, par bērnību, par sievu Kristīni, draudzību un laimi, par bērniem, par tīņa gadiem un Ņujorkas laiku. Tā ir iespēja sajust cilvēku Alvi Hermani. Tagadnes notikumi brīvi miksēti ar atmiņām par darbiem, kas tapuši pirms vairākiem gadiem. Blīvais darba režīms, kas liek plānot dzīvi divus, trīs un pat četrus gadus uz priekšu, ļauj ieskatīties tajos darbos, kas vēl tikai taps, jo Hermanis par tiem domā, tiem gatavojas jau tagad un pavisam konkrēti.
Un tomēr 2015./2016. gada sezona ir īpaša vai, precīzāk, izvēršas īpaša. Un lēmums rakstīt dienasgrāmatu acīmredzami pieņemts tad, kad pašam Alvim Hermanim nav ne jausmas, ka šī sezona būs īpašāka ar daudz ko vairāk nekā tikai plānotā vēsturiskā sadarbība ar Mihailu Barišņikovu, darbs pie Brodska dzejas vai satikšanās darbā ar pasaulslaveno tenoru Plasido Domingo, iestudējot operu “Divi Foskari”. Paralēli mākslas notikumiem, dzīvei no iestudējuma uz iestudējumu, svētdienās iegriežoties bērnistabā, jo Alvis Hermanis uzsver, ka svētdienas tiek veltītas ģimenei, rit likumsakarīgi, bet baisi notikumi Eiropas politiskajā dzīvē – ar teroraktiem, nekontrolējamu bēgļu plūsmu un neoliberālisma konsekvento vienas (pareizās) ideoloģijas politiku. Un māksliniekam nav iespēju nereaģēt. Arī par to ir šai “dienasgrāmatā”, jo ideologu krustugunīs nonāk pats Hermanis – Hamburgas “Thalia” teātra intendants īsi pirms Hermaņa pirmizrādes Parīzes operā – H. Berlioza “Fausta pazudināšanas” grandiozā inscenējuma ar Jonasu Kaufmanu titullomā – publisko daļu no abu sarakstes, kas skar Alvja Hermaņa atteikumu strādāt Hamburgas teātrī tā aktīvās bēgļu atbalsta politikas dēļ. Izrādās, demokrātiskajā Vācijā pareizs ir tikai viens viedoklis, un visā vācvalodīgajā teātra telpā (Vācija, Austrija, Šveice) paceļas tikai viena vienīga – režisora Leandera Hausmana (1959) balss, kas pauž atbalstu Alvim Hermanim (193. lpp.), visi pārējie, ieskaitot Latvijas intelektuālos liberāļus, slīgst sašutumā par “bezgaumīgo” nostāju. Hermanis, kurš portāla “satori.lv” un vēl kādās aptaujās izraudzīts par viedokļa līderi Latvijā, uzdrīkstas runāt par bēgļu jautājumu atšķirīgi… turklāt vēl strādā pie Mišela Velbeka utopijas romāna “Pakļaušanās” inscenējuma JRT, kas aizskars eiropiešu izvirtušo dzīvesveidu un labprātīgo padošanos/pārdošanos islāma valdzinošajai struktūrai… Jā, šī nav vienkārša sezona. Bet ne tikai mākslas un politikas saķeres dēļ dienasgrāmatā parādās arī rezignētais un pārgurušais Alvis Hermanis. Nemitīgs sevis patēriņš, pārslodze, nervu spriedze pirms un pēc pirmizrādes, domas, pārdomas, nodomi un atkal domas gāžas pār režisora smadzenēm (44. lpp.), neļaujot naktīs gulēt. Režisora profesija nebūt nav tikai labi pavadīts laiks domubiedru pulkā vai smokings pirmizrādes pieņemšanā. Tā nav arī tikai azartiska spēle un lugas dekonstruēšana vai tēmas piegriešana pa savai gaumei. Mūsdienās tā ir arī neiespējamā misija – skaistuma radīšana, harmonijas meklēšana un izmisīgs mēģinājums saturēt kopā paātrinājumā griezošos pasauli. Mākslā nereti tiek izmantots Kristus tēls pie krusta ar plati ieplestajām rokām. Mūsdienu lielie mākslinieki viegli iztēlojami līdzīgā pozā, tikai ar muguru pret mums – viņi apķēruši zemeslodi un cenšas to noturēt. Arī par to ir šai “Dienasgrāmatā”.
P. S. Cita starpā Hermanis pāris reizes piemin savu izrādi “Melnais piens” un mazliet skumji brīnās, ka daudzviet pasaulē tā guvusi lielāku atzinību nekā Latvijā, kaut stāsts ir par izmirstošajiem Latvijas laukiem un gandrīz izzudušo Latvijas brūno. Jau pirmizrādes vakarā bija skaidrs, ka tieši tāds liktenis šai izrādei būs, kaut arī izrāde joprojām ir JRT repertuārā. Kāpēc tā? “Es zinu atbildi, bet neteikšu. Lai paliek noslēpums.” (230. lpp.)
