Laimīgs seniors saprotošā ģimenē 0
Par to, vai senioru dienas pasākumi domāti tikai senioriem un kas par novecošanu jāzina viņu tuviniekiem, saruna ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Iekšķīgo slimību klīnikas vadītāju, gerontologu profesoru Jāni Zaļkalnu.
– Vai mūsu sabiedrībā seniors jūtas labi, komfortabli?
– Jāsaka godīgi, ka mūsu sabiedrībā “eidžisms” jeb negatīva attieksme pret senioriem ir laidusi diezgan dziļas saknes. Mani tas pārsteidz, jo latviešu folklora pret sirmgalvjiem pauž pilnīgi ko citu – cieņu un mīlestību. Tā droši vien ir globāla problēma, jo ne jau velti aizvadītais gads bija pasludināts ne tikai par aktīvas novecošanas, bet arī paaudžu solidaritātes gadu. Tas nozīmē, ka ar paaudžu solidaritāti tomēr kaut kas nav kārtībā. Sabiedrība ir ģimeņu summa. No tā, kā senioru uztver katrā ģimenē, veidojas sabiedrības attieksme kopumā. Rodas jautājums – kas noticis? Kāpēc ģimenē paaudžu starpā nav šo silto attiecību? Nav manos spēkos mainīt atmosfēru katrā ģimenē, varu tikai aicināt pievērst uzmanību gan slēptai, gan neslēptai vardarbībai pret senioriem. Kaut vai viens piemērs – lēmumu pieņemšana. Bieži vien īssavienojumi paaudžu attiecībās veidojas tad, kad jaunie senioru vietā izdomā, kā viņam būs labāk. Ikviens no mums taču vēlas būt noteicējs par savu dzīvi, pat ikdienas sīkumos. Seniors šādu “gādību” vai nu nepieņem, un tad rodas konflikts, vai arī ārēji samierinās, lai gan psiholoģiski to smagi pārdzīvo.
– Bet bērni un mazbērni taču bieži vien grib tikai to labāko.
– Jā, un tomēr… Daudzās Latvijas ģimenēs vecmāmiņa, vectētiņš vai mīļā radu tante, kas jau ir krietnā vecumā un dzīvo vientuļi savā lauku mājā, izteikuši vēlēšanos palikt tur līdz savai pēdējai stundiņai. Tas ir svēts lūgums, kas tuviniekiem būtu jārespektē.
Nereti tomēr radi nolemj, ka senioram būtu labāk pārcelties pie viņiem. Doma, ka tādā veidā būs vieglāk rūpēties par sirmgalvi, nav slikta. Taču jābūt pacietībai ar viņu šo iespēju pārrunāt tik ilgi, cik vien būs vajadzīgs.
Un var pienākt brīdis, kad seniors saka: “Es gribēju līdz mūža galam nodzīvot savā mājā, bet jūtu, ka man vairs nav tik daudz spēka kā agrāk, tādēļ visu labi apdomāju un nolēmu…” Viņš pats ir pieņēmis lēmumu, tāpēc viss, kas ar viņu tālāk notiks, būs ar pozitīvu zīmi. Taču var būt arī pavisam citādi. Tuvinieki vienkārši atbrauc pie seniora un aizved viņu ar visu iedzīvi. Un, lai arī viņam ierāda atsevišķu istabu, labi ēdina un apkopj, sākas psiholoģiska rakstura un veselības problēmas.
Mums sabiedrībā, ģimenē citam pret citu būtu jābūt saprotošākiem, mīļākiem, lai, paši alkdami pēc brīvības un pašnoteikšanās tiesībām, prastu cienīt to arī tuviniekos.
– Vai Latvijas sabiedrībā valda neiecietība?
– Nē. Vienkārši daudzi nezina, kā mīļi sadzīvot ar senioriem ģimenē vai radu lokā, jo nav īstas izpratnes par to, kas novecošanas gaitā var notikt. Laba un atbalstoša ģimene parasti pamana un cenšas atvieglot seniora fiziskās saslimšanas, taču par izmaiņām psihoemocionālajā sfērā viņiem trūkst zināšanu. Ir dzirdēts teiciens – vecums nenāk viens. Ar to nedomājam, ka novecošanas gaitā cilvēkam parādījušās problēmas ar sirdi vai elpceļiem, bet gan personības izmaiņas, kas rodas, samazinoties kritiskai domāšanai. Daba nemīl tukšumu, tādēļ tās vietu aizņem tā saucamie gerontopsiholoģiskie fenomeni. Tas nozīmē, ka cilvēka attieksme pret sevi, savu ģimeni, sabiedrību un dzīvi var ievērojami atšķirties no reālās situācijas. Novecojot cilvēks var kļūt neadekvāti kritisks pret savu dzīvi, absolūti noliegdams sevi, nodzīvoto mūžu, lai gan tas bijis piepildīts gan darbā, gan ģimenes dzīvē. Šādam skatam nav nekāda sakara ar šī cilvēka iepriekšējo pieredzi. Var teikt, ka viņš dzīvo tādā kā greizo spoguļu karaļvalstī.
Personības izmaiņas nav ārstējamas ar tableti. Bezspēcīgi būs arī loģiskie argumenti. Piederīgajiem jāsaprot, ka uz veco cilvēku nedrīkst dusmoties, apbērt ar pārmetumiem. Nevar cerēt uz to, ka seniors mainīsies. Tas būs jādara mums, tuviniekiem.
– Tas nozīmē, ka Senioru dienās vajadzētu piedalīties ne tikai senioriem, bet arī viņu ģimenes locekļiem?
– Jā. Pirmkārt, zināšanas par novecošanu palīdzēs labāk saprast seniorus. Novecošana taču var noritēt dažādi. Mūsu vidū ir seniori ļoti cienījamos gados, kuriem mirdz acis un kuri patiešām šo savas dzīves posmu uztver kā izaicinājumu un iespēju laiku. Otrkārt, aktīva novecošana taču nav tikai senioru, bet visas sabiedrības interesēs. Apmeklējot pasākumus senioriem, arī viņu bērni un mazbērni var smelties zināšanas par veselīgu dzīvesveidu, lai atpazītu nelabvēlīgus faktorus un laikus novērstu vai vismaz samazinātu to ietekmi. Jo agrāk saprotam, kas mūsu veselību stiprina un kas tai kaitē, jo saulainākas un priecīgākas var būt mūsu vecumdienas!
