Ingmārs Līdaka.
Ingmārs Līdaka.
Foto-LETA

Egils Līcītis: Laimīgu ceļu, zaļais Līdaka! 37

Ņemot vērā, cik arāju tauta ir dabai tuvu stāvoša, nav dīvainība, ka visādiem silarūķiem, no bieziem mežu masīviem iznākušiem savdabjiem, alu pētniekiem, zāļu tantiņām paveras spīdošas nākotnes izredzes kļūt par deputātiem. Racionālāk domājošas nācijas par mežaiņiem teiktu – šie nu gan ir bērna prātā! – bet ne mūsējā, kas dzīvo saskaņā ar Saules ritiem. Perfektākais pakāpiens šai kategorijai ceļā uz politisko karjeru, protams, ir “Dzīvnieku pasaules” TV programmas vadītājam.

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Lasīt citas ziņas

Tieši šādā veidā, stāstot mazajiem par zvēriņiem, nevīstošu slavu iemantoja zoologs Ingmārs Līdaka, bērnu vidū kļūdams populārs kā dakteris Aikāsāp vai lopārsts Dūlitls. Nebija ilgi jāgaida, lai tauta dāvātu uzticību dabas zinātājam, kurš pazīst un prot atšķirt dzīvniekus ar vai bez ragiem.

Jaunajā sabiedriskajā lomā bijusī Zoo preses seja ātri pārliecinājās, ka Saeimā nereti iet trakāk nekā pērtiķu būdā un politiskie pretspēki saņem tikpat varenus un bīstamus kājas spērienus pa pēcpusi kā tad, ja esi piegājis par tuvu perējošas strausienes olām. Kustoņu aizstāvja sirds palika zvērnīcā, kur vakarpusē pēc darba iegriezties saņemt rokā šimpanzes sīkos, trauslos pirkstiņus, labāk paspiest ķepu tīģerienei nekā ik rītu sveicināties ar opozīcijas nikno zvēru baru.

CITI ŠOBRĪD LASA

Droši vien, ka kopdzīvē diendienā ar V. Zatlera vārdā nosauktā zoodārza iemītniekiem iespējams patapināt politiķim derīgas prasmes, lapsas kūmiņa viltību vai bifeļa stūrgalvību. Tas līdzējis parlamentārai ilggadībai, jo tad, ja Līdaku sver pēc deputātiskā devuma, svars nav virs kilo, tomēr paliekošs. Reiz uzrēcis – turiet muti! – Urbanoviča veco krānu frakcijai, kam no uztraukuma sāka šaudīties aste, – rēcējs nopelnīja lauvas tiesu no ZZS vēlētāju reitinga, pat augstāku nekā Lembergam! Likumu došanā Līdaka uzrakstījis drošības noteikumus “Ko darīt, ja plenārsēžu zālē iemaldās alnis” – detalizētu dokumentu, tomēr ne gluži Lisabonas līgumu.

Arī Zaļā partija, bārdaiņi sandalēs, jaukie, rosīgie surikati, dumjākā partija Latvijā, bieži dēvētie “dolārzaļie” – arvien tikuši pie varas, nenieka nedarīdami, lai valsti nesārņotu ar atkritumiem, neaizbūvētu kāpas un lai utilizētu plastmasenes. Vēlētāji dāvājuši simpātiju, jo (skat. raksta sākumu) – nepārprotami, ka daudzus zaļos mazus pieņēmusi un uzaudzinājusi lāč-kope Velga Vītola. Dabas aizstāvji veduši vien nemitīgu cīņu par leģitīmām balsstiesībām arī mājdzīvniekiem, kas vēl vairāk stiprinātu veiklo Zaļo kompānijas neredzētās spējas tikt pie augstiem amatiem.

Bet Līdaku vēlētāji pieņēmuši, kāds viņš ir. Darbabiedrs ar zoologa zināšanām bieži devis padomu raudošām deputātēm, kas varētu būt gadījies mopsim, ka šis uz dīvāna tik grūti stenējis. Līdaka konsultējis pili, kādas krāsas ziloni vest no Indijas kā piemērotāko prezidenta parādes izjādei. Ralfa Lorēna fabrikās darinātās drēbēs tērptās kolēģes arvien pūlējās iztēloties, vai rīt Ingmārs pārsteigs, no otrās darbavietas ierazdamies trušādās, putna spalvu apmetnī vai uzmirdzēs visās zvīņās. Ko gan nevar pašūt no bojāgājušu kažokainu un asakainu dzīvo radību akotiem! Vīrieškārtas saeimieši, liekot uz zoba dienišķās farša kotletes, sapņoja par pastētēm, ko dzīvnieku drauga mājā pasniedz brokastā un kūpošiem cepešiem vakariņu galdā.

Līdaka jutās diezgan labi ar Saeimas ēzeļiem, taču tie pustik nav mīlestības vērti, ko izjūtam pret Zoodārza kustoņām. Mēmo dzīvnieku priekšā nekad nevajag liekuļot, melot, izlikties, kā jādara politiķim TV skatītāju auditorijai, izlocīšanās mākslā pārspējot zuti un nēģi. Tāpēc Ingmārs Saeimas alā nebija īsti vietā. Kad klejojošie mežazvēri nokoda Zooparka flamingus, kļuva skaidrs, ka novecojošam direktoram, kurš kā Akela vairs ne augstu lec, ne ātri skrien, jāpensionējas. Vajadzīgs jauns barvedis. Izšķirot, tautas kalps vai dzīvnieku draugs, Līdaka lēmis, ka labāk par deputāta arodu pratīs sagādāt lopbarību. Ja balsotu tikai faunas pārstāvji, Līdakam konkursā uzvara rokā, bet par zoodārza direktoru lemj kolēģija, kur ir pieci zvēri (plēsēju kārtas un zālēdāji) un pieci no cilvēku sugas. Turklāt ir iestādes kapitāldaļu turētāji – Ušakovs no vienas populācijas, behemots no otras. Būtu tikai necilvēcīgi liegt iegūt posteni, ko, šķirts no mazo brāļu ģimenes, Līdaka pirms daudziem gadiem upurēja. Gribas vēlēt laimīgu ceļu zaļam Līdakam, atgriežoties skaistā, cildenā, piepildīta mūža darbavietā.