Mobilā versija
-3.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
31. jūlijs, 2012
Drukāt

Laipni lūgti Londonā!

Foto - Viesturs SerdānsFoto - Viesturs Serdāns

Kad pirms Mārtiņa Pļaviņa un Jāņa Šmēdiņa spēles pludmales volejbola laukumā uznāca pamatīgs lietus, mača informators pajokoja: “Welcome to London!” (laipni lūgti Londonā). Nepastāvīgais laiks ir tikai viena no daudzajām Anglijas iezīmēm, kas ietekmē olimpisko spēļu gaisotni.


 

Britu humors

Humors ir spēļu pastāvīgs pavadonis. Informators pludmales volejbolā joko bez mitas, atklāšanas ceremonija ar misteru Bīnu un Lielbritānijas karalienes Elizabetes II izlēkšanu no helikoptera. Londonā akmens seju nav pat armijniekiem, kas gādā par drošību. Uz jautājumu, vai caur riteņbraukšanas drošības punktu var nokļūt blakus esošajā bīča teritorijā, viens man atbildēja – 50 pret 50.

Patīkama atmosfēra jau no pirmās dienas veidojās arī Latvijas delegācijā. 2000. gada olimpisko spēļu čempions vingrotājs Igors Vihrovs pamanījās izāzēt vieglatlēti Lauru Ikaunieci, apgalvojot, ka ir svarcēlājs. Viņa noticējusi. Paaudzes mainās – kad Vihrovs triumfēja Sidnejā, Laurai bija tikai astoņi gadi. Londonā Vihrovam bija svarīga loma pirms atklāšanas ceremonijas, jo ar viņa roku tika izlozēti desmit laimīgie no delegācijas tehniskā personāla, kas varēs doties parādē. Trīs bija ārpus konkurences – Igors, kurš piedalījies divās spēlēs, taču nekad nav gājis atklāšanā, šķēpmetēju trenere Valentīna Eiduka, kura uz Londonu atvedusi piecus savus audzēkņus, un Vsevolods Zeļonijs, 2000. gada spēļu bronzas laureāts džudo, šobrīd – Latvijas Džudo federācijas ģenerālsekretārs.

Kādu vakaru vienpa­dsmitos pie Ikaunieces istabiņas durvīm klauvējuši dopinga ķērāji un izsaukuši uz pārbaudi. Laura jau bija sataisījusies uz gulēšanu, tomēr spilvenam nācies pāris stundas pagaidīt.

 

Skudru pūznis

Olimpiskā mašinērija ir kā skudru pūznis, kur visus nemaz nevar nosaukt – 10 500 sportistu, septiņi tūkstoši tehniskā personāla pārstāvju, 21 tūkstotis mediju darbinieku, 13 tūkstoši drošībnieku, aptuveni tikpat daudz brīvprātīgo, sponsori, kuriem rezervēti astoņi procenti no 8,8 miljoniem biļešu.

Lai gan īsi pirms spēlēm apsardzes kompānija “G4S” atjēdzās, ka nespēj sagatavot nepieciešamo darbinieku skaitu, nav bijis iemesla apšaubīt spēļu drošību. Lielbritānijas militārie spēki aizlāpījuši šo caurumu. Mūs, vēl Rīgā esot, nobrīdināja, ka drošības pārbaudes ir stingrākas nekā iepriekšējās spēlēs. Ik reizi, ieejot kādā no olimpiskajiem objektiem, sajūtos kā lidostā. Jau pierasts, vien neērti, ka katrā postenī savi noteikumi: vienā vajag izņemt datoru no somas, citā – ne, vienā siksna nopīkst, un tad tevi izčamda, citā – klusums. Objektus apsargā armijnieki, bet to tuvumā dežurē policisti. Brīvprātīgo palīgu tik daudz, ka centrā “ExCel”, kurā notiek sacensības galda tenisā, džudo, boksā un citos sporta veidos, tika kontrolēta pat ļaužu plūsma pie tualetes, taču daudzi brīvprātīgie neko tālāk par savu degungalu nezina. Bet tā ir visu lielo čempionātu nelaime.

Pirms spēlēm organizatori lielījās, ka visas tirdzniecībā pieejamās biļetes pārdotas, taču jau pirmajās dienās skatītāju tribīnēs bija gana daudz tukšu vietu. Tagad gribot tās biļetes dalīt skolotājiem un studentiem. Olimpisko objektu tuvumā un sabiedriskajā transportā dažbrīd sajūta kā siļķēm mucā. Londoniešiem tas, protams, sagādā daudz praktisku neērtību, taču viņi paši apgalvo, ka ir lepni par iespēju savā pilsētā elpot olimpisko gaisu. “Tas ir vienu reizi mūžā,” saka Maikls. “Mums prieks pilsētā redzēt tik daudz līdzjutēju no visas pasaules,” piebilst Sjūzena. Masveida pasākumi ir apkalpojošā sektora peļņas laiks, bet cenas krogos un veikalos neesot paceltas – ja nu vienīgi par kādu procentu, bet arī ne visur.

Viesnīcniekiem gan ir vilka apetīte. Saprotams, ka pie tik milzīga pieprasījuma normāla parādība ir cenu kāpums, taču prasītos saprāta robežas sajūta. Lielākā daļa Latvijas drukāto mediju žurnālistu izmitināti viesnīcā, kuru, aiz matiem pievelkot, var novērtēt ar trim zvaigznēm. Nevar teikt, ka paši vainīgi, jo olimpiskajās spēlēs oficiālās viesnīcas nodrošina Starptautiskā olimpiskā komiteja sadarbībā ar spēļu rīkotājiem. Būtiskākie mīnusi – nav bezmaksas interneta, brokastīs nav nekā nopietnāka par grauzdētu maizi ar džemu un pienu ar pārslām. Jūs tās sauksiet par kontinentālajām brokastīm, kas ir normāla parādība? Manuprāt, par simt latiem diennaktī no katra viesa varētu tam piedāvāt ko sātīgāku un mainīt savas britu tradīcijas, nevis uz dzīvi raudzīties caur sarullētu sterliņu mārciņu banknoti. Visu pasaules naudu tāpat nenopelnīsi.

 

Vēstures elpa

Tomēr Londona ir varena pilsēta ar īpašo vēstures elpu tās centrālajā daļā, kur ik uz soļa uz tevi raugās kāds arhitektūras brīnums. Netrūkst arī izdomas. Piemēram, dzelzceļa stacija līdzās mūsu prastajai viesnīcai ierīkota it kā pils iekšpagalmā. Bigbens, Tauers, Vestminsteras abatija, Parlamenta ēka, Trafalgāra laukums, Haidparks un vēl, un vēl – pirms trim gadiem, kad Londonu apmeklēju pirmo reizi, zināju, ka reiz te atgriezties būtu ļoti patīkami. Tādēļ šī noteikti ir vieta, kas pelnījusi uzņemt olimpiskās spēles.

Lai labāk izskatītos daudzo viesu acīs, Londonas tēvi pirms spēlēm izziņoja saviem iedzīvotājiem, ka atkritumus savāks diennakts tumšajā laikā – līdz pieciem no rīta. Agrāk tas tika darīts pāris stundu vēlāk. Tomēr, ja es teiktu, ka pilsēta spīd un laistās, tad melotu. Sētniekus ielās neesmu manījis.

Londonas sabiedriskā transporta sistēma ir ļoti attīstīta un viegli saprotama. Spēļu laikā visu olimpisko objektu tuvumā izvietotas norādes, kas palīdz orientēties apkārtnē. Lai gan žurnālistiem ir savi autobusi, līdz šim lielākoties paļaujos uz metro un vilcienu, jo tā bieži vien galamērķi var sasniegt ātrāk. Gods kam gods – viss sabiedriskais transports Londonas robežās akreditētajām personām ir bez maksas.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+