Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
5. oktobris, 2012
Drukāt

Laivinieks

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

No dzejas jau nebūsi paēdis. Un apģērbies arī ne. Šis neesot dzejas laiks, cilvēki saka. Vai patiesi? Bet kurš tad ir bijis tas labais, tas īstais dzejas laiks? Kad Rainis, slims un vajāts, četros cietumos un divos izsūtījumos tulkoja “Faustu”?

 

Kad Sudrabkalnam un Čakam nācās rakstīt “svētku dzejoļus”, apdziedot režīmu, kas viņu dzīvi darīja par murgu? Kad Ojāram Vācietim uz vairākiem gadiem lika aizturēt “Elpu”? Kad Vizmu Belševicu nedrukāja un Knutam Skujeniekam izsniedza brīvbiļeti uz lēģeri? Katram laikam ir sava garoza. Un sava dzeja.

Lasu Jāņa Petera jauno krājumu “Minhauzens un kamikadze”. Par dzeju, dzejnieku un laiku, ko neizvēlas.

 

Jānis Peters

Laivinieks

 

Tu laika laivā iries un domā – kur mans velis.

Uz viena aira nāve, uz otra – sargeņģelis.

 

Vējš izbrīnījies prasa: tu vēl virs dzelmes esi?

Un airi atbild: laivu līdz šim pats Dievs ir nesis.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+