Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
1. jūlijs, 2013
Drukāt

Lakati vējā – pļavās un uz ūdeņiem

Foto - www.andriskozlovskis.lvFoto - www.andriskozlovskis.lv

To, kā jūtamies, visvairāk nosaka norises dabā. Laika apstākļu nepastāvīgums – tas mums ir pastāvīgs. Īpaši jūlijā, kad septiņi gulētāji vai katru ierauj minēšanā – līs vai nelīs, lai beigās tik un tā liktu saprast, ka ir arī neprognozējamas prognozes. Jūlijs mūs šarmanti vazā aiz deguna, un tas ir tik patīkami.

 

Klāt atvaļinājumu laiks. Tas jāizdzīvo pat tad, ja pa vidu nākas pārlīmēt tapetes vai nokrāsot palodzi. Pat tad, ja iespējams uzreiz izmantot tikai divas nedēļas. Kā man šogad, kad priekšā disertācija, tāpēc brīvība būs ar zinātnes dominanti. Tomēr svarīgākais jebkuros apstākļos – laisties lapās no tā, kas ikdienā. Nevis uz kūrortu vai vistautas tusiņiem, bet uz laukiem. Uz klusumu.

Noreibt žāvēšanai izlikto liepziedu, mētru, pelašķu, asinszāļu smaržā. Ienirt ogu laikā – uzķellēt uz vaiga kādu aveņu vai upeņu sauju. Smukumam. Man patīk, kā saule rotaļājas sulas pielietajos ķekaros, bet ne tos vākt, ne zaptē likt īsti negribas. Pietiek, ka skaisti. Vīram svarīgāk, lai labi garšo – stāv pie krūma un mielojas ar ogām. Labi, ja abiem labi.

 

Zāles pļaušana – tikai basām kājām. Tas nekas, ka melnās pēdas pēc tam var dabūt baltākas vienīgi ar kafijas biezumu skrubi.

Zem ozola mums liels galds. Kad atbrauc draudzene, gatavojam gaspačo. Nevis blendējam sastāvdaļas, bet smalki griežam. Tomāti, dilles, baziliks. Izslēgt gudrībiņu, darba domas, politiku, atstājot tikai kopā pabūšanas vieglumu. Pļāpājot, iemalkojot vīnu, uzkožot ciabatu ar sieru.

 

Jūlijā mums parasti ir atvaļinājums arī no jubilejām – nevienam ģimenē nav ne dzimšanas, ne vārda dienas. Šogad būs citādi – lielā meita precas, un es tikšu pie sievasmātes titula. To vienmēr varēs atceroties svinēt! Vīramāte – vellamāte, sievasmāte – ragana. Prieks, ka beidzot tāds riktīgs briedums klāt! Un visi pieci bērni būs sastopami vienuviet. Cik tas feini – kaut uz mirkli būt kopā ne tikai domās, bet arī fiziski, nofotografēties, citam citu samīļot.

 

Bērnības vasarās man vienmēr bija sporta nometnes – mazliet mežonīga savvaļas dzīve prom no mammas, kad vēsā mierā var aiziet gulēt ar netīrām ausīm, taču ballītē trīc visas iekšiņas, kad sirdī iekritušais puisis jāuzlūdz uz meiteņu deju. Pirmais eksāmens, kā veidot attiecības, jo desmit gados sirds dauzās tikpat trauksmaini kā visos nākamajos. Pirmā pārbaude, kā dzīvot patstāvīgi. Pirmā apjausma, kāds spēks ir vienotībā. Nez ko mēs, topošās vingrotājas, vakariņās bijām apēdušas, taču, kad istabiņā vienai gadījās purkšķis, drīz viņai pievienojās arī pārējās. Neaizmirstama purkšķēšanas sacensība ar traku smiešanos – līdz brīdim, kad ienāca trenere.

Tagad mani bērni brauc uz nometnēm. Tie, kuri vēl nav izspurguši pasaulē…

 

Arī visaizņemtākajiem būtu svētīgi sabalansēt jūliju tā, lai akcents nav uz darbu, bet atpūtu. Ja atvaļinājums nav iespējams, izbrīvēt vismaz pāris stundu dienā, lai ieelpotu sauli, nopērtos zāļu pirtī, ienirtu vasaras ūdeņos.

 

Atvaļinājums – noteikti arī piedzīvojums, izbraukums ar laivām. Pirms gadiem vienā Gaujas galā ar visiem bērniem uzkāpām uz plosta un laivojām divas nedēļas. Tagad – vien pāris dienas, un līdzbraucējos vairs tikai divi jaunākie. Un mazmeita. Tomēr joprojām prieks apzināties, ka upe nav sliktākā vieta, kur rūdīties.

Satiek rudenī vīrs cilvēku, no kura dažkārt īrējam laivu, bet šis smejas: šodien tik smuks lietus, kāpēc neesat uz upes? Negaiss uz ūdeņiem – tā nav tikai mācēšana iekurt uguni, kad viss salijis, bet arī sevis un otra no jauna atrašana. Procesā, kurā iederas pat kārtīga izbļaustīšanās, tāda skaļa divvirzienu ņemšanās. Ja cilvēki ilgāku laiku kopā, ik pa brīdim nolaist tvaiku – tas nāk tikai par labu.

 

Jūlija vakaru krēsla ir maiga un paijājoša. Tādā labi sēdēt pie ugunskura un runāties. Par šo un to, un neparko. Liels spēks, ja iemācās piekļūt šim mieram. Visam gadam vajadzīgi resursi.

 

Mans vīrietis ir ļoti orientēts uz attiecībām. Izteiktāk nekā es. Kopdzīvē tā mēdz būt: viens vairāk iegulda attiecībās, otrs varbūt karjerā. Bet tad svarīgi, lai, savstarpēji uzkurbulējoties, abi spētu novērtēt skaisto, kas vienlīdz nozīmīgs gan vienam, gan otram, pateiktu par to paldies un uztvertu kā dārgu dāvanu. Attiecības – tā galvenokārt ir tikšana skaidrībā par pamatvērtībām. Kas ir manas iegribas un kas – patiesās vajadzības?

Jūlija svelmē dārza vidū iegremdēties ar ūdeni pielietā un ziediem piebērtā baļļā un malkot atdzesētu baltvīnu, ko pasniedz mīļotā cilvēka roka – vajadzība vai iegriba? Mums – vajadzība, kam vieta pie pamatvērtībām.

 

Man garšo kafija, taču pati to negatavoju. Sestdienās par dzērienu gādā Juris. Viņš kafiju spēj pasniegt neiedomājamās vietās un veidos. Ne tikai laivā uz upes, bet arī botāniskā dārza vidū. Es: “Negribas iet no šī skaistuma laukā, un pilnam kaifam trūkst tikai kafijas.” Juris: “Apsēdies!” Izvelk no somas mazu spirta plītiņu un turpat uz sola pagatavo espresso – viņam ir tāds miniatūrs kafijas automātiņš. Pasniedz smalkā porcelāna tasītē.

 

Latvietim piedienas papukoties. Iemeslu vienmēr var atrast. Rudens nomāktība un pavasara smagums. Ziemas izsīkums un karstuma nespēks. Februārī pamats bubināt, ka ārā pārlieku auksts, jūlijā var žēloties par neizturamu karstumu – neapgāžama norāde uz piederību zemnieku tautai. Kopš esmu bijusi karstajās zemēs un iepazinusi to, ko saucu par bikšu līpamo klimatu, mūsu svelmē nirstu ar aizgrābtības pilnu pacilātību. Dzīvojam vietā, kur gan aukstuma pietiek, gan tveices. Bet ne uz mūžiem, viss tikai atnāk un pārskrien. Tāpēc nekad neapnīk.

 

Mēs sasniegtu daudz vairāk, ja iemācītos sapņos ieguldīt tikpat daudz enerģijas, cik iztērējam bailēs, trauksmē un nemierā.

 

Ja būtu jāizvēlas tikai viens apģērba gabals, man tas būtu lakats. Vismaz jūlijam. Ar lakatu var apsegties, uz lakata var apgulties, tajā var ietīties, noslaucīties. Der laivu braucienam, lai saulē neapsviltu, un piknika galdautam –
pat tad, ja pēkšņi atskrējušais vējš to aizrauj prom ar visām zemenēm. Lakati piesauc vēju, bet vēja klātbūtne man ļoti vajadzīga.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+