Kultūra
Literatūra

LALIGABA apbalvošanas ceremonija: gaišie viduslaiki 16

Foto: LETA

“Gals jau pamazām tuvojas,” skatuves mikrofonā teica Latvijas Literatūras gada balvas žūrijas pārstāve Ieva Kolmane. Viņas teikto vārdu kļūdaino kontekstu atklāt gan nebūs korekti, tomēr jāatzīmē, ka tās noteikti nebija pasākuma beigas, ko 2018. gada 27. aprīlī gaidīja LALIGABA apbalvošanas ceremonijas skatītāji.

Priekšnesumu režija (Andra Konste?) un scenārijs (Ilmārs Šlāpins) pārsteidza, turklāt patīkami, īpaši, salīdzinājumā ar pagājušā gada ilgi baudāmo sarunas šovu, kur nominētie rakstnieki tika mocīti uz maza dīvāniņa skatuves vidū. Varbūt pēc visa Londonas grāmatu tirgū piedzīvotā starptautiskā pacēluma beidzot būs tāda LALIGABA, kas atbrīvo, nevis iesloga?

Viduslaiku motīvi šoreiz bija gan sārtajās gaismās un dekorācijās, gan negaidītajos priekšnesumos. Un tapa brutāls nominēto grāmatu cīņas sports, ar visu robusti un neciešami skaļo tirgus stila komentētāju (lai gan ne Anatoliju Kreipānu) no muzikālā pavadījuma grupiņas vidus ar Jēkaba Nīmaņa spēlētu stabuli un sacerētu mūziku. Un priekšnesumu dalībnieki nebija vis introvertie latviešu rakstnieki, bet gan viņu ekstravertie pārstāvji: četri braši bruņinieki jaunu aktieru izpildījumā, tērpti melnās drānās ar apmetņiem, kāds drīzāk stilizēts krustnesis, cits – bezšķirnes kalpotājs. Viņiem tika skaļi ļauts tēlot improvizēti iestudētas cīņas katrā nominācijā, jo īstenie atbildīgie par iznākumu – treneri jeb žūrijas pārstāvji – to bija izlēmuši mūsdienīgas demokrātijas ietvaros (droši vien balsojot, nevis kaujoties), un aktieri centās priekšrakstīto meistarīgi – nemeistarīgi vai parodiski izpildīt.

Brīžiem bruņinieku cīņai uz skatuves bija tikai viens vienīgs noteikums: nekādu noteikumu nav. Brīžiem viņu rokās nonāca cīņas priekšmeti – enkurs, pātaga, duncis un lampa. Kaušanās, artefaktu meklēšanā, noduršanā jeb dejošanā un atkal kaušanās disciplīnās tika “paziņoti” uzvarētāji bērnu literatūrā, tulkojumos, dzejā un prozā. Skatītājiem atlika tikai šausmās vērot mudžošo cīņas kamolu melnās drēbēs vai tumsā bīties, ka kāds no artefaktus meklējošajiem aktieriem neierāpjas klēpī (par laimi tas nebija iespējams, jo krēslu rindas lielā skatītāju skaita dēļ bija ciešas kā nesaplēstas mežģīnes).

Saistītie raksti

Ja nu nedaudz brutālam komismam mijoties ar maigiem un pieklājīgiem bruņinieku smaidiem un galantiem žestiem vēl kā trūka, tad tās bija ekrāna piedāvātās iespējas – katram nominētajam darbam tika veidota īpaša īsa filmiņa, kurā jau minētie aktieri savos bruņinieku tērpos mēģināja atveidot simboliski izvēlētas daiļdarbu īpatnības. Šķiet, ka vistrāpīgākā un vienkāršākā pieeja raisīja arī lielāku sajūsmu, ja bija asprātīgi veidota. Labs piemērs bija Eināra Pelša krājuma “Demon Condom” viena dzejoļa “ekranizējums”, tikai diemžēl to nav iespējams pienācīgi ietērpt vārdos, tāpēc ļoti ceru, ka šie mazie video kādreiz būs pieejami arī publiskai apskatei, tāpat kā visa ceremonija.

Saudzīgākā manierē tika pasniegtas speciālbalvas literatūrpētniecībā (Mārai Grudulei un Gundegai Grīnumai), kā arī mūža balvas ieguvējas Līvijas Volkovas sveikšana, kas, iesaistoties runīgam un formālam pārstāvim no bankas, gan radīja vislielāko disonansi ar pasākuma teatrālismu. Bet bez sponsoriem un visu iesaistīto atbalsta, iespējams, arī bez Londonas atbildības nastas, protams, balvas un pati ceremonija noteikti nebūtu beidzot sasniegusi savus laimīgos viduslaikus – gadījumu, kad varēja smieties un nekaunēties.

Galerijas nosaukums

LA.lv