Publicitātes foto

Lancmanis spiests atpirkt 12 000 eiro vērtu 17. gadsimta sudraba kannu 6

Šonedēļ pašvaldības pārstāvju un speciālistu sanāksmē Bauskā tika konstatēts, ka nesen izsolē Vācijā iegādātā 17.gadsimta sudraba kanna tomēr varētu nebūt Bauskas zeltkaļa Heinriha Timmes jaunākā darinājums. Tādēļ par saviem līdzekļiem kannu atpircis Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis, kurš ieteicis iegādāties šo darinājumu.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
Krievija vismaz mēnesi zināja par terorakta gatavošanu: “Lai viņi nestāsta pasakas fejai!” 87
Lasīt citas ziņas

Bauskas novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste Ieva Šomina aģentūru LETA informēja, ka pirms tam 14.novembrī Ķelnes izsoļu namā “Lempertz” Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzejs nosolīja it kā Bauskas zeltkaļu cunftes meistara Heinriha Timmes jaunākā darināto sudraba kannu, par to samaksājot 10 000 eiro. Pašvaldība sedza arī nodokļu maksājumu, apdrošināšanu un kurjera pakalpojumus 2936 eiro apmērā, un pavisam pašvaldība samaksāja 12 936 eiro.

Par šāda priekšmeta nonākšanu vācu izsoļu nama piedāvājumā pašvaldību informēja Rundāles pils muzeja direktors Lancmanis un ieteica to iegādāties. 2.decembrī ar kurjerpastu vērtīgais pirkums tika nogādāts Bauskā un nodots Bauskas muzeja speciālistu rokās.

CITI ŠOBRĪD LASA

Līdz ar vērtīgā priekšmeta iegādi pašvaldība uzsāka ziedojumu vākšanu, aicinot ikvienu iedzīvotāju, kuram ir nozīmīga Bauskas vēstures liecības atgriešanās mūsu novadā, ziedot kannas iegādei. Nepilna mēneša laikā kannas iegādei tika saziedoti vairāk nekā 4000 eiro. Kā pirmais no ziedotājiem bija Bauskas novada domes priekšsēdētājs Raitis Ābelnieks, viņam sekoja citi deputāti, ziedoja vietējie uzņēmēji un citi iedzīvotāji, skaidroja Šomina.

Viņa pauda, ka vēlāk tika noskaidrota informācija, kas lika apšaubīt iegādātās kannas saistību ar Bausku.Senlietu eksperti, klātienē iepazīstoties ar iegādāto priekšmetu, bija pamanījuši vairākas būtiskas nianses, kas ļāva izteikt minējumus par kannas patieso izcelsmi un apšaubīt faktu, ka priekšmets patiešām ir izgatavots Bauskā.

8.decembra pēcpusdienā slēgtā sanāksmē tikās Bauskas muzeja speciālisti, Rundāles pils muzeja direktors Lancmanis, mākslas zinātnieks Dainis Bruģis un novada domes priekšsēdētājs. Pēc šīs sanāksmes tika nolemts apturēt ziedojumu vākšanu, nedēļas laikā tika precizēti fakti, un pirmdien, 15.decembrī, Bauskas novada domē uz tikšanos ar domes vadību un mākslas vēstures speciālistiem tika aicināti visi ziedotāji.

Detalizētu skaidrojumu par situāciju klātesošajiem sniedza Rundāles pils muzeja direktors Lancmanis. “Mēs šeit stāvam pie ļoti skaista priekšmeta, kuram virsū ir tā izgatavošanas gads – 1686., bet pats galvenais – tam ir arī skaista leģenda, leģenda par to, kā šī situācija izveidojās,” pauda Lancmanis.

Nedaudz vairāk kā pirms mēneša internetā parādījās informācija par kārtējo Ķelnes izsoļu nama “Lempertz” izsoli. Lancmanis raksturoja, ka “Lempertz” ir ļoti sens un ļoti cienījams uzņēmums. Izsoles šajā izsoļu namā notiekot regulāri, un pats būtiskākais, ka šim izsoļu namam ir liels ekspertu štats. Rundāles pils muzejs jau sen ir šī izsoļu nama klients un regulāri iegādājas eksponātus muzeja krājumu papildināšanai.

Reklāma
Reklāma

“Par šo izsoļu namu izveidojies ļoti labs priekšstats,” sacīja Rundāles pils muzeja direktors. Pirms katras izsoles tiek publicēts katalogs. Vienā no jaunā kataloga lapām Lancmanis pamanījis ļoti interesantu priekšmetu, kas izsolē tika izlikts ar nosaukumu “Latviešu kanna ar vāku. Autors, domājams, Bauskas meistars Heinrihs Timme jaunākais”.

Bruģis papildināja, ka šāds pat katalogs klientiem tiek piedāvāts ne vien vācu, bet arī angļu valodā un angliskajā katalogā priekšmeta aprakstā nav norādes “domājams”, vien apgalvojums, ka kanna ir Bauskas meistara darbs.

“Heinrihs Timme jaunākais ir dzīvojis no 1630.gada līdz 1683.gadam, viņa darbi nav zināmi, līdz ar to nav zināms arī viņa meistara zīmogs. Katalogā parādās šāds Bauskas meistara darbs, kuram nav klāt pievienots meistara zīmoga attēls, bet, protams, ka mēs paļaujamies uz izsoļu nama ekspertu atzinumiem un izsoļu nama prestižu, kurš līdz šim nekad nav pievīlis,” skaidroja Lancmanis.

Viņš par šāda priekšmeta nonākšanu izsolē pirmo reizi publiski paziņoja konferencē “Bauskas vecpilsētas saglabāšana – mīts vai realitāte” Bauskas pilī 31.oktobrī, viņš informēja arī Bauskas pils muzeja un Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzeja speciālistus.

“Pēc neilga laika es saņēmu informāciju, ka Bauskas novada pašvaldība apsver iespēju šo sudraba kannu iegādāties. Bauskas novada domes priekšsēdētājs lūdza mani uzrakstīt rekomendāciju par to, kādēļ šī kanna Bauskai ir tik nepieciešama. Jā, nebija pieejams zīmoga attēls, bet ņemot vērā izsoļu nama augsto prestižu, es izdarīju pieņēmumu – ja reiz “Lempertz” sniedz šādu informāciju, viņu rīcībā pilnīgi noteikti ir fakti, kas apliecina informācijas patiesumu. Balstoties uz šo pieņēmumu, es sagatavoju rekomendāciju kannas iegādei,” stāstīja Lancmanis.

Diemžēl stāsta turpinājums licis uzdot daudz jautājumu. Viens no pirmajiem, kurš pamanījis nesakritības, bija mākslas vēsturnieks Bruģis. Šis priekšmets ir tā sauktā kāzu kanna, priekšmets, ko dāvināja uz kāzām, par to liecina uz kannas vāka redzamā medaļa. Šīs kannas izgatavoja pēc pasūtījuma, un uz šīs kannas ir gadskaitlis “1686” – tas ir trīs gadus pēc Heinriha Timmes jaunākā nāves. “Tā ir viena no lietām, kas darīja mūs uzmanīgus. Protams, nevar izslēgt to, ka tas ir šī meistara darbs, bet datēts ar turpejošu datumu, bet ir otra lieta – zīme,” skaidroja Lancmanis.

Zīme uz šīs kannas ir asa un precīza. Tas nenozīmē, ka Latvijas zeltkaļi būtu savā darbā pavirši, bet ir zināmas īpatnības, kas atšķir Latvijas zeltkaļu darinājumus no zeltkaļu darbiem citviet Eiropā. Ņemot vērā šo jauno informāciju, Lancmanis sazinājās ar Ķelnes izsoļu namu, bet arī izsoļu nama pārstāvji nevarēja sniegt cerēto informāciju – kādu rakstisku liecību, kas būtu kā pierādījums kannas patiesajai izcelsmei.

Zīmē ir attēlots burts “H” un viena no burta “H” vertikālēm ir pārsvītrota, tātad “H” un “T” – “Heinrihs Timme”, bet jāņem vērā, ka tajā laikā ļoti daudzās Ziemeļaustrumeiropas pilsētās bija pat vairāki meistari, kuru priekšvārds sākas ar burtu “H” un uzvārds ar burtu “T”.

Kādēļ izsoļu nama eksperti izvēlējās tieši Bausku? Uz šo jautājumu cienījamā firma “Lempertz” atbildēt nevarēja. “Iespējams, ka šī patiešām ir Bauskas kanna. Tā, protams, ir vērtīgs baroka laika darbs, bet mūsu visu acīs tās vērtība ir tajā, ka tā ir relikvija, pierādījums Bauskas “Zelta laikmetam”, kaut kas spožs un taustāms. Šai kannai ir jābūt relikvijai, un ir jābūt pilnīgai pārliecībai, ka tā ir īsta. Šobrīd es par 10% izteiktu minējumu, ka tas tā ir. Tas ir pārāk mazs ticamības procents, bet viss šis plāns bija veltīts tam, lai rātsnamā varētu parādīt brīnišķīgu relikviju. Nebūtu pareizi šo kannu uzdot par Bauskas meistara darbu, ja vairāki fakti liek domāt par pretējo,” atzina Lancmanis.

Viņš pauda, ka jūtas atbildīgs par radušos situāciju un tādēļ ir iegādājies sudraba kannu, tādā veidā sedzot Bauskas novadam radītos zaudējumus. Lancmanis kannu uz Ziemassvētkiem plāno dāvināt Rundāles pils muzejam, informēja Šomina.

“Uzskatīju, ka tā ir vienīgā iespēja – šo apšaubāmo relikviju noņemt no dienas kārtības un nākotnē turpināt cīnīties par citām relikvijām,” sapulcē pauda Lancmanis, atzīstot, ka viņam ir ļoti žēl, ka bija radušās cerības un tās nepiepildījās.

“Neuzskatīsim, ka šis gadījums ir milzīga traģēdija. Tas ir atrisinājies, bet ir jādomā par turpmāko darbu. Es jūtos atbildīgs un ne jau tikai šī priekšmeta un rekomendācijas dēļ, es jūtos atbildīgs Bauskas vēstures priekšā. Bauska bija patiesi izcila pilsēta, tā nekādā ziņā nenobālēja platības ziņā lielākās Jelgavas vai bagātākās Liepājas priekšā. Bauskā bija ārkārtīgi daudz lietu, kas šo pilsētu padarīja patiesi īpašu, tās būtu jāparāda Bauskas rātsnamā. Es noteikti aicinātu visus tos, kuri ziedoja, turpināt to darīt. Arī es pats gribu turpināt piedalīties un vēlos sarūpēt dāvanu Bauskas rātsnamam, bet šai lietai būs jābūt pilnīgi autentiskai un saistītai ar Bauskas vēsturi,” skaidroja Lancmanis.

Arī mākslas vēsturnieks Bruģis klātesošajiem norādīja uz izsoļu nama atbildību. Viņš norādīja uz maldināšanas pazīmēm informācijā, kāda par šo kannu tika izvietota izsoļu nama katalogā.

“Kanna ir patiesi kvalitatīvs 17.gadsimta darinājums, bet rodas jautājums, kādēļ izsoļu nama sniegtajā informācija bija pievienota tikai viena šī priekšmeta fotogrāfija, kur tas redzams vispārējā veidā. Fotoattēla rakurss bija tāds, ka minēto gada skaitli nevarēja saskatīt. Gada skaitlis netika pieminēts arī priekšmeta aprakstā,” skaidroja Bruģis.

“Lancmaņa kungs ir cilvēks ar milzīgām zināšanām mākslas vēsturē, arī sudraba mākslā, un tieši šī noklusētā informācija bija tā, kas lika viņam izdarīt secinājumus, ka kanna patiesi ir Bauskas meistara darinājums. Lancmaņa kungs kā goda vīrs uzņēmās pilnu atbildību par šo kļūmi, pilnā apmērā par to samaksājot, bet es uzskatu, ka tas ir nedaudz netaisnīgi,” pauda Bruģis.

Viņaprāt, izdarot šādu vērtīgu pirkumu, vajadzēja rūpīgāk pārbaudīt faktus. Bija nepieciešams pieprasīt papildu informāciju, kas arī tika izdarīts, bet meistara zīmes attēls, kas tika nosūtīts Bauskas muzeja direktorei, pirms pirkuma izdarīšanas netika nodots izvērtēšanai Latvijas sudraba speciālistiem.

“Tā ir mācība nākotnei, bet nekādā ziņā nevajag izdarīt secinājumus, ka neko nevajag un nedrīkst pirkt. Izsoļu nama izplatītās informācijas maldinošais raksturs, protams, bija viens no šīs neveiksmes cēloņiem un, ņemot vērā šo jauniegūto pieredzi, nākotnē jāveic daudz rūpīgāks izpētes darbs,” skaidroja Bruģis.

Bauskas novada domes priekšsēdētājs Raitis Ābelnieks Lancmaņa kunga rīcību nodēvēja par ļoti džentlmenisku un godājamu.
“Ja visi tā rīkotos situācijās, pār kurām krīt kaut neliela šaubu ēna, mēs dzīvotu ļoti labā un pārtikušā sabiedrībā,” secināja Ābelnieks. Viņš arī norādīja, ka tika apsvērti dažādi situācijas risinājumi, bet šis tika atzīts par pieņemamāko.

Priekšsēdētājs pateicās visiem ziedotājiem un aicināja viņus rakstīt iesniegumus pašvaldībai, kuros norādīt, vai ziedoto naudas summu viņi vēlas saņemt atpakaļ vai veltīt to rātsnama aprīkošanai ar autentiskiem interjera priekšmetiem – senlietām. Gandrīz visi ziedotāji, kuri bija ieradušies uz tikšanos, savu ziedojumu novirzīja rātsnama aprīkošanai.

Bauskas novada pašvaldība aicina visus tos ziedotājus, kuri uz tikšanos nebija ieradušies, rast iespēju atnākt uz Bauskas novada domi, lai izteiktu savu vēlmi par viņu ziedotās naudas summas turpmāku izmantošanu, informēja Šomina.

“Protams, situāciju, kas bija izveidojusies, varam dēvēt par delikātu un neveiklu. Iegādāto sudraba kannu kā izcilu baroka laikmeta mākslas darbu,turpmāk varēsim apskatīt Rundāles pils muzejā. Šis priekšmets tagad ir iemantojis savu stāstu, kurš saistīts ar tā iegādes peripetijām,” secināja Bauskas mērs.

Viņaprāt, pats būtiskākais, ko no šī notikuma ieguvuši, ir – nenovērtējama pieredze, kuru likt lietā nākotnē, iegādājoties šādus vēsturiskus priekšmetus, un pozitīvā atziņa, ka mēs nedzīvojam vienaldzīgā sabiedrībā. Cilvēku vēlme ziedot šāda vēsturiska priekšmeta iegādei liecina par sabiedrības vēlmi piedalīties un līdzdarboties.

“Mēs nevaram veidot pilnvērtīgu šodienu, ja nezinām mūsu vēsturi un neapzināmies savas saknes. Paldies visiem ziedotājiem, īpašs paldies Rundāles pils muzeja direktoram Lancmaņa kungam par šīs situācijas džentlmenisko atrisinājumu,” pauda Ābelnieks.

LETA jau ziņoja, ka 2.decembrī Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzejā tika nogādāta 17.gadsimta sudraba kanna, kuru Vācijā muzejs nosolīja par 10 000 eiro.

Iepriekš tika uzskatīts, ka vēsturiskais priekšmets ir Bauskas zeltkaļu cunftes meistara Heinriha Timmes jaunākā (1630-1683) darinātā sudraba kanna, kuru 14.novembrī Ķelnes izsoļu namā “Lempertz” nosolīja Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzejs.

Bauskas novada domes priekšsēdētājs iepriekš skaidroja, ka šādu, Bauskā tapušu, sudraba priekšmetu Latvijā palicis pavisam nedaudz, jo kādreiz tos izgatavoja muižnieku un turīgāko pilsētnieku, kā arī baznīcas draudžu vajadzībām. Līdz ar vācbaltu repatriāciju 1939.gadā lielākā daļa šādu priekšmetu aizceļoja uz Vāciju. Tamdēļ šī sudraba kanna tika izsolīta Vācijā.