Mobilā versija
+2.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
4. jūnijs, 2015
Drukāt

Laras Kroftas un pusnakts kovboja īpašā misija

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA
Tēvs un meita

Andželīna Džolija-Voita (04.061975)
Nodarbošanās: aktrise, režisore, scenāriste.
Karjeras sasniegumi: filmējusies vairāk nekā 40 filmās; populārākās: "Džia" (1998), "Dzīve pārtraukta" (1999), "Lara Krofta – kapeņu izlaupītāja" (2001), "Aleksandrs" (2004), "Misters un misis Smiti" (2005). Debija režijā: "Vieta laikā"” (2007); režisore un scenārija autore "Asins un medus zemē" (2011); "Nesalauztais" (2014).

Džonatans Voits (29.12. 1938)
Nodarbošanās: aktieris, producents, režisors.
Karjeras sasniegumi: "Pusnakts kovbojs" (1969), "Atgriešanās mājās" (1978), "Neiespējamā misija" (1996) "Valsts ienaidnieks" (1998), "Lara Krofta – kapeņu izlaupītāja" (2001), "Pērlhārbora" (2001), "Nacionālie dārgumi" (2004), "Transformeri" (2007), "Lepnums un slava" (2008) u.c.

Šodien 40 gadus svin pazīstamā aktrise Andželīna Džolija. Viņas lomas un laulība ar Holivudas smukulīti Bredu Pitu ir zināmas, bet tas, ka Džolija nāk no slavenas aktieru dzimtas, mēdz piemirsties. Un nav arī brīnums – ar tēvu, aktieri un režisoru Džonu Voitu, Džolija ilgu laiku neuzturēja nekādus kontaktus…

Bērnības logs
Reiz Andželīna uz muguras bija iztetovējusi mazu lodziņu. Kopš bērnības viņai patika raudzīties laukā pa logu un iztēloties, ka tūlīt kaut kur dosies. Viņa apņēmīgi apsēdās pie loga un skatījās uz ielu, un tur, aiz loga, vienmēr notiek kaut kas interesants. Taču tagad viņai šķita, ka logu apslēpj tīģeris. Tad viņa it kā izkāpa laukā pa logu. Un tad viņa bija tur, dzīvoja un izdarīja daudz tādu lietu, par kurām pat nesapņoja, sēžot pie loga bērnībā. “Tagad es skatos uz debesīm un domāju par to, kā aizlidot.”

Deviņu gadu vecumā Andželīna pirmo reizi apmeklēja bēres. Viņai likās, ka pasaulē nav nekā brīnišķīgāka: sēru tērpi, ziedu klēpji uz svaigi uzraktas zemes, saldsērīgi svinīga mūzika. Šis pasākums tik ļoti apbūra, ka kopš tā laika viņa sāka nēsāt vienīgi melnas drēbes, pastaigāties pa kapsētām un lasīt grāmatas par balzamēšanas mākslu. Viņa sapņoja kļūt par apbedīšanas biroja īpašnieci. “Kad visas meitenes apkārt gribēja kļūt par balerīnām, es gribēju būt vampīrs.”

Savās burtnīcās stundu laikā Andželīna skicēja zārkus, kapakmeņus, krustus un nāves eņģeļus. Viņa ignorēja skolas formu un tērpās melnā ādā. Skolotāji, protams, pievērsa uzmanību meitenes antisociālajam garastāvoklim un nosūtīja viņu pie skolas psihoterapeita. “Viņi tur pierakstīja visus, kuru vecāki bija šķīrušies, un apgalvoja, ka pie visa vainīgi mūsu senči. ” Andželīna teica, ka ir lieliski adaptējusies, taču mediķiem nezin kādēļ gribējās, lai būtu citādi. Tad meitene izdomāja speciāli skolas psihoterapeitei domātu pasaciņu, un viņai tā iepatikās. “Kopš tā laika es neticu psihoterapijai.”

Nevienā skolā Andželīna neuzkavējās ilgāk par pusgadu. Kopā ar māti viņas apmeklēja izstādes. Andželīnai īpaši patika bruņinieki ar zobeniem un šķēpiem. Kopš 13 gadu vecuma viņa sāka veidot savu nažu kolekciju. Vēlāk viņa teica, ka aizraušanās ar metālu izskaidrojama ar to, ka viņai patīk dzīvot uz emociju un fizisko spēku robežas.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+