Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
29. oktobris, 2012
Drukāt

Lasa ar dvēseli rakstīto


Foto - Līksma BebreFoto - Līksma Bebre

“To nemaz nevar skaļi teikt, bet es ēdot lasu. Man citādi nav apetītes un siekalas nemaz neizdalās,” atzīstas Jānis Grīnbergs no Burtnieku pagasta “Adzelviešiem”.
 “Un, kad avīzē gadās kāds garāks raksts, Jānis apēd par daudz,” piebilst dzīvesbiedre Dzidra.


 

Jānis un Dzidras mamma ir galvenie “Latvijas Avīzes”, agrākās “Lauku Avīzes”, lasītāji. “Patīk avīzes patriotisms un latviešus aizstāvošie raksti – Voldemāra Krustiņa, Viestura Sprūdes, Ulda Šmita publikācijas, mākslinieka Agra Liepiņa trāpīgie secinājumi, vienīgi romānu turpinājumus nelasu,” saka Jānis.

Toties viņš lasa citas grāmatas – “tādas, kas nāk iekšā dvēselē”. Par vienu no tādām pirms vairākiem gadiem kļuva Elizabetes Doredas “Zeme man ir apaļa” – viņas vīra, leģendārā filmu reportiera, Cēsīs dzimušā latvieša Jāņa Doreda (1881 – 1954) dēku stāsts. “Mani šis dzīvesstāsts vienkārši suģestē, un uzskatu, ka tas būtu jāizlasa katram latvietim. Otto Ozola grāmatā “Latvieši ir visur” Jānis Doreds nav pieminēts. Laikam autors par kino dokumentālistu neko nezina,” sūkstās Jānis.

Pašlaik viņš ir Uģa Niedres kultūrvēsturiskā un etnogrāfiskā pētījuma “Mājvieta” iespaidā. Daudz kur viņš saskatījis paralēles ar “Adzelviešiem”. Par Jāņa tēvutēvu mājām pirmās ziņas atrodamas jau ap 1550. gadu, kad Dūres muižai pievienojušies vēl trīs zemnieki – Rocenis, Dūķeris un Adzelvietis. Artūra Boruka grāmatā “Zemnieks, zeme un zemkopība Latvijā” pieminēts, ka ap 1300. gadu Latvijas teritorijā bija septiņas valstis – arī Adzeles valsts, Tālavas valsts pavalsts. Rūjienā ir Adzeles pilskalns. Pie Valmieras ir Adzeles upīte. “Šīs mājas no Baltijas domēnu pārvaldes izpirka mans vecvectēvs Dāve Grīnbergs 1878. gadā,” stāsta Jānis.

Padomju gados Jānis un Dzidra strādāja padomju saimniecībā ‘”Burtnieki” par agronomiem. 1991. gadā saprata, ka jāsaimnieko pašiem. Tēvutēvu saimniecību viņi neatguva uzreiz. Jāņa tēvs – vecākais saimniekdēls – apprecējis kaimiņmājas kalponīti no Latgales. Vecvecāki dikti apvainojušies un mājas novēlējuši nākamajam dēlam, kas apņēmis bagātu pagastveča meitu. Tēva padzīšana no mājām viņu vēlāk paglābusi no izsūtījuma, bet tēva brālis bijis spiests emigrēt uz Zviedriju. Tagad aizjūras brālēns no zemes atteicies.

Grīnbergiem ir dēls un meita un pieci mazbērni. “Adzelviešiem” pieder 75 ha zemes, vēl tikpat viņi nomā. Audzē graudaugus, kartupeļus, kaņepes, zirņus, gurķus un ķiplokus.

Kaņepju aizdaru – maltas sēklas – “Adzelvieši” pārdod visā Latvijā, arī “Rimi” veikalos. Jānis par kaņepju audzēšanu stāsta ekskursantiem. “Kā kādreiz ražoja, kā šķiedru iegūst, kā auklas un virves pīt. Un parādu, kā maļ miežu iesalu alum,” piebilst Jānis.

Kad jautāju, pa kuru laiku zemnieks laukos var tik daudz lasīt, viņš atsaka, ka vienmēr lasījis daudz un pēdējā laikā jo īpaši. Arī slimība agrāk sabiedrisko vīru sien pie mājām. “Es kļūstu kurls,” neslēpj Jānis. Dzirdes dēļ viņam bija jāatsakās no dziedāšanas korī, kas bija viņa sirdslieta, bet saimniekošanu “Adzelviešos” pārņēmis dēls.

“Nekas, vairāk lasīšu grāmatas,” rūgti nosmejas Jānis un pastāsta, ka pašlaik urbjas cauri Tomasa L. Frīdmena grāmatai “Pasaule ir plakana” par mūsdienu tehnoloģijām, lai gan pats nezinot, kur dators jāieštepselē. “Tur, piemēram, aprakstīts, kāpēc datorgudrīšiem ir jāmācās mūzika. Par laimi, no štrunta grāmatām esmu ticis vaļā un lasu tikai ar sirdi, prātu un dvēseli rakstīto,” saka Jānis Grīnbergs.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+