Mobilā versija
Brīdinājums -0.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
25. septembris, 2012
Drukāt

Lāsma Kugrēna radījusi vienu no spilgtākajiem tēliem savā daiļradē


Publicitātes fotoPublicitātes foto

Par mākslas burvestību, par vērtīgo un nevērtīgo mākslā un tās uztverē liek domāt Nacionālā teātra jauniestudējums – Leldes Stumbres “Mī..mālēt” Mihaila Kublinska režijā.


 

Lugas scenogrāfs Aigars Ozoliņš Nacionālā teātra Aktieru zāli pārvērtis par tipisku gleznotāja darbnīcu. Gatavas un pusgatavas gleznas, rāmji, skices, molberti… Viss haotiski izmētāts, kā jau mākslinieces bohēmistes mājoklī. Apmēram tāds pats haoss valda cilvēku sirdīs, un šajā haosā atrast kādas likumsakarības un kārtību nav viegli.

Viena no likumsakarībām varētu būt tā, ka Lāsmas Kugrēnas atveidotajai māksliniecei Tijai Aumalei māksla ir vienīgais patvērums. Viss ir pakļauts radīšanas procesam, tā gaidīšanai, provocēšanai. Lāsmas Kugrēnas Tija pati šķiet viens vienīgs mākslas darbs, viņas kolorītā, pretrunu plosītā sieviete tīri labi iederētos mākslinieka reālista gleznā. Tijas gleznas ir simboliskas, tajās galvenais izteiksmes līdzeklis ir krāsa, līniju sadursme, spēcīgi otas triepieni. Viņas darbos, tāpat kā dzīvē, nav lirisku pustoņu. Gleznās, skicēs jūtams konflikts, pretrunu plosītas dvēseles ilgas pēc apskaidrības, miera. Mākslinieces darbi ir viņas sarežģītās dvēseles paudēji. Apmēram tādu Tiju veido Lāsma Kugrēna. Lai tik intensīvi dzīvotu, cilvēkam nepieciešama atslodze. Tijai tas ir alkohols – cena par dievišķo dzirksti māksliniecē.

 

Taču Lāsmas Kugrēnas Tija ir valdzinoša arī vislielākajās paģirās un nesakoptībā. Bet, kad uzposusies ierodas darbnīcā, nesot krāsainiem augļiem pārpilnu grozu, viņa ir pilnīgi neatvairāma. Domāju, ka Lāsma Kugrēna radījusi vienu no iespaidīgākajiem un pārliecinošākajiem tēliem savā daiļradē.

 

Apburti ar mākslu šai uzvedumā ir visi. Arī Tijas vīrs Aleksis, kuru niansēti un psiholoģiski smalki atveido Voldemārs Šoriņš. Aktiera attieksmē pret Tiju klusuma brīžos nepateiktajos vārdos nojaušama Alekša kā nerealizēta mākslinieka dzīves drāma. Aleksis mākslu mīl tikpat spēcīgi kā Tija, tikai viņam, liekas, nav Tijas talanta. Ar silto, cilvēcisko Voldemāra Šoriņa Alekša tēlu iestudējums kļūst par smalku divu dažādu mākslinieku dvēseles un gara dzīves pētījumu.

Vairākās Leldes Stumbres lugās sastopamies ar tēlu, kuru var saprast gan kā reālu personu, gan kā materializējušos sapņu, ilgu tēlu. Arī Ercens lugā “Mī..mālēt” ir daudznozīmīgs un dažādi šifrējams. Jāņa Āmaņa traktējumā tas neizskatās pēc kāda mistiska sapņu tēla vai iluzoras personas. Ercens ir dzīvs, vitāls, aizrautīgs jauns cilvēks, kurš iemīlējis mākslu un grib mācīties gleznot. Viņš vēlas kļūt par Tijas skolnieku. Taču aktiera tēlojumā nojaušams, ka Ercens varētu būt arī materializējies Tijas fantāzijas, ilgu un ideju tēls. Varbūt viņš ir Tijas nedzimušais dēls? Lāsmas Kugrēnas Tijas attieksmē pret Ercenu nojaušama neīstenotu mātes jūtu kvēle un pat izmisums. Tajos brīžos, kad Tija klausās Ercena stāstījumu par viņa bezgalīgajām ilgām pēc mātes siltuma un maiguma, Tijas dvēsele šķiet, sašķīst mazos gabaliņos. Viss viņas stāvs kliedz no izmisuma un nožēlas, ka mākslas dēļ viņa atteikusies no bērniem. Ercens kļūst par bērnu, kuru Tija radīs savās gleznās. Kad Tija iestudējuma beigās ir pilnīgi noslēgusies no pasaules, aizbarikādējusi durvis un neatbild uz Alekša saucieniem un klauvējieniem, Jāņa Āmaņa Ercens negaidīti parādās uz loga palodzes. Mazliet šķelmīgi, it kā visu saprotot un paredzot, viņš nolūkojas māksliniecē un mudina strādāt.

Režisors Mihails Kublinskis izteicies, ka viņa galvenais virsuzdevums šai uzvedumā ir runāt par kultūras, mākslas vietu šodienas Latvijā.

 

Iestudējumā “Mī..mālēt” svarīgākā un nozīmīgā saruna tomēr ir par mākslas vietu indivīda dzīvē. Latvijas konteksts nojaušams visai nosacīti. Toties mākslas vieta personības dzīvē skan spēcīgi un pārliecinoši.

 

Arī Evijas Skultes atveidotajā pragmatiskajā biznesa pārstāvē Sandrā. Jauna, skaista, par sevi pārliecināta sieviete, kurai gleznas rāmis patīk vairāk nekā pati glezna. Aktrise, šķiet, jūt līdzi šai aprobežotajai sievietei.

Leldes Stumbres luga “Mī..mālēt” saista ar savu tēlaino valodu. Būtībā vārdu uzburtās ainas ir kā gleznas, kuras Tija aicināta uzlikt uz audekla. Lugas nosaukums gan ir mulsinošs, jo pārtraukto vārdu “mīlēt” tā vien gribas pabeigt un teikt “Mīlēt un mālēt”.

 

Tie retie tīrradņiKirsone_14

Scenogrāfs Aigars Ozoliņš izrādē “Mī.. Mālēt”  izmantojis mākslinieces Evijas Ķirsones gleznas, tādēļ šoreiz “Īpašā skatītāja krēslā” aicināju gleznotāju pašu.

– Kādu pēcgaršu jūsos radīja izrāde?

E. Ķirsone: – Uzburta kolosāli bohēmiska gaisotne, smaržas, krāsas, aktieru tuvums, īstas asaras, lieliska spēle, fantastiski izmantotas mazās zāles iespējas. Bet mākslinieki jau mūsdienās ir dažādi. Tādu tīrradņu, tik ļoti ar mākslu apsēsto kā Leldes Stumbres tēlotā gleznotāja Tija aktrises Lāsmas Kugrēnas sniegumā dzīvē nav daudz. Ikdiena piespiež būt praktiskākiem, tirgus laikmets diktē un prasa savu. Pati neesmu saskārusies ar situāciju, kad trīs lielas gleznas kāds tīkotu nopirkt par 50 latiem. Vai nu jādāvina, vai gleznas tīkotājam jāsaprot – mākslai ir tāda cena, kāda ir. Pati arī laikam neesmu mākslas tīrradnis, spēju savienot ikdienas dzīves praktisko pusi ar mākslu un šīs lietas līdzsvarot.

– Vai nācies sastapties ar naudīgiem gleznu pircējiem, kuri mākslas darbu izvēlas kā dekoru pie tapetēm?

– Mākslā neizglītotam izstāde šķitīs neinteresanta. Bet, līdzko kādā jomā esi zinīgāks, paveras daudz dziļāki, saistošāki, daudzslāņaināki apvāršņi. Izrādē ar mani bija tāpat. Kad uzzināju, ka Jāņa Āmaņa tēlotais Ercens, ko māksliniece Tija sastop parkā, režisora skatījumā ir viņas iedomu tēls un nevis reāla persona, izrāde man šķita vēl dziļāka un vēstījumā bagātāka.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+