Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
12. novembris, 2012
Drukāt

“Lasu zīmēs, izgaisušās smiltīs”


Foto - LETAFoto - LETA

Dzejnieks, rakstnieks, literatūrzinātnieks, literatūrkritiķis, tulkotājs un atdzejotājs Leons Briedis (1949) dzimis Madonas rajonā, studējis Latvijas Valsts universitātē, no kuras izslēgts par pretpadomju darbību bez tiesībām apgūt augstāko izglītību bijušās PSRS teritorijā.

 

Iestājies Moldāvijas Republikas Kišiņevas universitātes Spāņu valodas un literatūras dienas nodaļā, no kuras spiests aiziet, jo uzturējis sakarus ar moldāvu un rumāņu demokrātiski noskaņoto inteliģenci.

 

Līdz šim latviešu valodā publicētas L. Brieža 28 oriģinālgrāmatas, kā arī vairāk nekā 40 tulkotas un atdzejotas grāmatas. Ir Latvijas Rakstnieku savienības un PEN kluba biedrs, izdevējs, vadījis žurnālu “Kentaurs XXI”. 1999. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

 

– Daļa no jūsu radošā veikuma tikusi tulkota. Vai šobrīd jūtaties tā, ka ar savu dzeju un ar savu dzīvi esat pasaulei pietiekami stāstījis par Latviju?

– Mūsu – stāstītāju – ir daudz, un tikai visi kopā spēsim pasaulei darīt zināmu mūsu tautas kultūru. Ai, kā mums nereti pietrūkst nacionālās pašapziņas un pašlepnuma!

Bet, ja gribi, lai tevi kāds atzītu, pienācīgi jānovērtē un jāpasniedz pašam sevi – arī savu tagadni, ko izmanāmies atainot vienīgi depresīvās krāsās. Par mums pasaulē interesējas daudz vairāk, nekā mēs domājam. Mūs ciena, novērtē un mīl daudz stiprāk, nekā mums reizēm liekas.

– Vadot izdevniecību “Minerva”, esat klajā laidis daudz kvalitatīvu oriģinālliteratūras grāmatu. Kā vērtējat šābrīža latviešu oriģinālliteratūru?

– Latvijā vēl aizvien ir daudz labu dzejnieku, prozaiķu un dramaturgu, kuri klusi, pacietīgi, rūpīgi un, galvenais, apzinīgi dara savu darāmo. Jā, tā ir cita dzeja, proza un dramaturģija, nekā bija, teiksim, pirms gadiem trīsdesmit, taču tieši tāpēc tā mani ne vien interesē, bet daudzējādā ziņā pat iedvesmo.

– Kā dzejniekam jums bijusi veiksmīga biogrāfija, ieskaitot neskaitāmas nacionāla un starptautiska mēroga balvas. Vai arī šobrīd jūtaties veiksmīgs literāts?

– Par to domāju vismazāk. Man vienmēr bijis no svara, lai mana vārsma būtu saskaņā ar mani pašu. Aizvien vēl esmu ceļā pats pie sevis. Ik diena, kurā izdevies uzrakstīt jaunu dzejoli, man liekas veiksmīga. Šobrīd man uz rakstāmgalda guļ trīs jaunu grāmatu manuskripti.

 

Baltā smilts starp divasiņu zvirgzdiem

Es lasu zīmēs, izgaisušās smiltīs,

tais tautās bojāgājušās un ciltīs…

Ik gadsimtu to aizvien vairāk tapis:

vien kapi, kapi, bezgalīgi kapi…

Tās cerības un ilgas, vēlmes, alkas –

gods godam bijis iekuram kā malka,

no kuras reiz tik nemirstīgi dega

un turpina degt visusvētā Jēga

ik manā nervā, cīpslā, šūnā, audā,

tāpat kā tautā tai, ar kuru rauda

un dzieda liktenis mans cieši kopā

kā dūmaka, ko saturu sev rokā

un neļauju tai izslīdēt starp pirkstiem…

Tā baltā smilts starp divasiņu zvirgzdiem.

Purva ļaudis

Tā baltu etimoloģiju skaidro J. Endzelīns

 

Purva ļaudis… Tādi nu mēs esam,

kādi esam atnākuši te, –

jūras krastam pieplakuši vēsam

mums reiz atvēlētā dzimtenē.

Ilgs ir bijis ceļš… Ilgs ceļa nomods

mūsu plakstos nokrēslušos smeldz.

Kamēr nepārstāsim just un domāt –

pastāvēsim… Pastāvēs ij zelts,

kas mirdz mūsu smilgās trejkrāsainās…

Sidrabiņš, kas bērzu birztalās.

Viss, kas mainīdamies neizmainās…

Gaviļu un bēdu stundas tās,

kuru bijis un vēl būs pārmēram,

cik vien tautai kādai liktenis

uzdrīkstējies atvēlēt… Jā, ceram

arī tad, kad viss – nē, tas nav viss,

kas mēs šajā pasaulē vēl esam;

purva ļaudis atnākušie te –

jūras krastam pieplakušie vēsam

pēdējā mums lemtā dzimtenē.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+