Egils Līcītis: Eiro ir pa pirmo zorti! 3
Nesen zvanīja satraukta kundze. Iespējams, ka piederīga vaidelošu vai reģu cilmei, jo darīja mani uzmanīgu ar viņas nosapņoto (vai kā ekstrasenses ieraudzīto) ojojoj vīziju, ka eiro 2014. gadā tomēr neieviesīs. Kaut kas notikšot. Vai nu nogrims kuģu karavāna, ar kuru veikšot no Frankfurtes krāsnīm vēl silti izvilkto eirīšu kravas transportēšanu uz Rimšēviča naudas glabātuvēm, vai piedzīvosim gadsimta laupīšanu, kad kādas sauszemes žurkas sagrābs visu mazai Latvijai atvēlēto valūtas budžetu – ar vienu vārdu sakot, būšot kļūmes loģistikā, jaunās naudas piegādē, kamdēļ kopā būšanas prieks ar latu paildzināsies. Diemžēl šis trauksmes signāls iezvanījies pats pēdējais, un visi pārējie latiņa draugi, kuri baidīja ar tiem neiedomājamiem finanšu riskiem, kādus Latvija uzņemšoties, iekļūstot eirolīgā – pačibējuši. Kur vēl tikko vārījās kā biezputras katls, ka eirobanknošu izgatavošana notiek, izmantojot nepilngadīgu ķīnietēnu darbaspēku, ka naudas zīmes ir vecam latviešu cilvēkam ar brilli grūti salasāmā leopardrakstā, sīkiem burtiņiem iespiestas, ka cēneri neērti ievietojami makā, ka piečuki nesmuki ož pēc atejbedres, ka dzīvei zudīs jēga, ja pagaisīs tautas svētais mantojums un materiālais spēks Latvijas lats – nu, lūk, šis biezputras grāpis ir izkūries un atdzisis. Kliedētas baumas, ka eiro izsniegs tikai lauku novados deklarētiem, bet rīdziniekiem dos Ušakova kredītbiļetes.
Tauta, kas likās gauži bezpalīdzīga no Frankfurtes bankas uzglūnošo briesmu priekšā, ir gatava jauno, spožo eiro naudas gabalu medīšanai un raušanai. Ātro kredītu došanas punktos, veikalos, algu izmaksas kasēs un “točkās” ir kaujas gatavībā klientu godīgai, mats matā pēc kursa atbilstīgai operacionālās sistēmas palaišanai. Eiro cilvēku iztēlē kļuvis par našķi, savukārt valstsvīri beidzot pratuši apgaismot, cik vērtīga šī nauda būs kā degviela ekonomiskajā apritē. Vairs nav aiz kalniem tie laiki, kad spersim izšķirošo soli ietikšanai bagāto klubiņā G–26. Jau 2014. gadā budžeta naudas caurtece notiks eironaudā. Pilsoņi ar nosliecēm uz latvisku estētiku ir nomierinājušies, jo kā izkaltās monētas, tā banknotes būšot tautiskā apdrukā, piegrieztas pēc Jūl. Madernieka un Anša Cīruļa metiem. Atvadas no veciem, nospeķotiem latiem nebūs ne sērīgas, ne noraudamas, ja brūces piesegs ar tikko no tipogrāfijas printera izdalītu čaukstošo paciņu un štancēta skanošā čupiņu – kā ar ceļmallapu kompresi. Eiro ir pa pirmo zorti! – sauc 99% pilsoņu un godīgo eirīšu ieviesēju, kuri pirms brītiņa brēca, ka ar latiem dzīvošana ir kā nierēm taukos un svešā nauda lai iet bekot. Pēdējā antieiro demonstrācijā uz ielas mīņājās desmit, lai arī heroisku, tomēr nosalušu vīru pulciņš – neviena nesaprasti, itin kā tikko izkāpuši no sputņika. Ko nu līdzēja ņemšanās ar grabuli kā bērniem, ja pat robežsargu abi dienesta suņi Dolārs un Peseta iemācīti saost, kur noglabāts eiriks.
