Kultūra
Literatūra

“Lata romāns” – tradīcija, kurai jāmainās? 16


Izdevniecības “Latvijas Mediji” izdotā sērija “Lata romāns” joprojām ir lielisks starts daudziem Latvijas rakstniekiem.
Izdevniecības “Latvijas Mediji” izdotā sērija “Lata romāns” joprojām ir lielisks starts daudziem Latvijas rakstniekiem.
Foto – Timurs Subhankulovs

Jaungada pirmajā nedēļā literārais laikraksts “Konteksts” rīkoja diskusiju par godu “Lata romāna” sērijai, kas nu jau kopš 1999. gada aprīļa bez pārtraukumiem top izdevniecībā “Latvijas Mediji” (sākotnēji “Lauku Avīze”).

Līdz 2017. gada decembrim ir iznākušas 222 grāmatas, kuru galvenā līdzība ir apjoms, saturiska un ārēja pieejamība, kā arī tāda Latvijas grāmatniecībā izmirstoša detaļa kā īpaši veidotas mākslinieku ilustrācijas. Nevar teikt, ka šī ilgtspējīgā latviešu oriģinālliteratūras sērija nebūtu izpelnījusies diskusijas un viedokļus, taču kritikas skats 21. gadsimtā visnotaļ izpaliek. Arī plašāka apjoma literārie izdevumi nevarot atļauties veltīt vietu sērijas izvērtējumam – ko var gan respektēt, gan arī kritizēt. Jo kurš gan cits, ja ne literāti, ieskatīsies acīs nācijas daiļliteratūras spogulim? Viens ir skaidrs – “Lata romāns” ir tā latviešu literatūras daļa, kas top ārpus centralizācijas, patstāvīgi un bieži vien neatkarīgi no pasaules literārās modes tendencēm, it kā saglabājot savu spītīgo kodolu radīt un nerēķināties ar to, ka varētu arī citādi. Dažreiz šajā sērijā var manīt latviešu rakstnieku mēģinājumus iedzīvināt “latviskajā kodolā” pasaules literatūrā aktuālo, piemēram, t. s. Dena Brauna kriptoromāniem raksturīgās iezīmes. Sērija ir dzīva, lasītāji un rakstītāji joprojām ir. Kas uztur šo dzīvību, un kā “Lata romāna” sērija varētu pārtapt, ja tas vispār ir iespējams?

Atbildes uz šiem jautājumiem tika meklētas profesionālu literātu vidū – “Konteksts” uz sarunu aicināja Latvijas Universitātes profesori Ievu Kalniņu, rakstnieku Egīlu Venteru, Latvijas Universitātes docenti Laimdotu Ločmeli un literāti, cītīgu grāmatu lasītāju Ievu Mežastrazds. Būtiski bija daži novērojumi, kas varētu palīdzēt gan izprast šo tekstu tiesības uz pastāvēšanu, gan arī veicināt to kvalitāti nākotnē. Šķiet, ka svarīgi ir jebkurā laikmetā apzināties: labu literāru darbu nekad nav bijis daudz un “derīgo” vai “nederīgo” katrs sev atrod kontekstā ar kaut ko citu.

“Lata romāna” nopelns – joprojām lasīšanas ieraduma veicināšana. Izdevniecība pamatoti lepojas ar to, ka šī sērija ir iespēja ikvienam talantīgam autoram publicēt savu darbu, saņemt par to atlīdzību un iekļūt t. s. rakstniecības vidē. Būtībā “Lata romāns” ir lielisks starts rakstniekiem, kas vēlētos sadarboties ar izdevniecību arī turpmāk. Turklāt tā ir iespēja arī daudziem latviešu valodā lasošajiem un varbūt ne metropolē, lielu grāmatu veikalu tuvumā mītošajiem lasīt regulāri, saņemt pa daļiņai no tautiešu sastrādātā un bieži vien Latvijas aktuālajos notikumos balstītā – ne velti 2018. gada janvāra “latenieks” – Ivetas Salgrāves “Kaut ko padarīt” – mīlas intrigu vij ap 13. janvāra Bruģa revolūciju. Šāda tuvība jaunākā laika vēsturei man šķiet ārkārtīgi satraucoša. Vai tikai nesanāk, ka “Lata romāna” regulārie saņēmēji pārzina latviešu literatūras tematiskos jaunumus labāk par literatūras profesoriem Rīgā?

Ar “Lata romāna” autoriem jāstrādā cītīgāk. Var tikai piekrist, ka labas literatūras pamatā ir arī īpaši cītīgs literārā un citu redaktoru darbs. Tomēr pārrakstīt kāda cita veidotu tekstu – tas jau ir cita līmeņa autorības un atbildības darbs. Ko nozīmē “labs redaktors”? Kā veicināt pašu autoru iesūtīto darbu atbilstību kāda ieviestiem kvalitātes rādītājiem? Diemžēl (vai par laimi – jo nav jau sociālistiskais reālisms) atbildēt uz šiem jautājumiem nav nemaz tik viegli…

“Lata romāns” kā nācijas slēpto kompleksu un fantāziju satura rādītājs. Interesanti, ka “Lata romāna” tematiskajā klāstā var saskatīt noteiktas iezīmes, ko daudzi dēvē par “klišejām”. Viens no spilgtākajiem – ja darbība notiek pagājušajos gadsimtos, tad romāna varone latviete visbiežāk lepojoties ar savu baltvāciešu izcelsmes mīļāko. Runa, protams, nav par precībām. Izteikts tēlu dalījums “labajos” un “sliktajos”, paredzamība jau varoņu vārdu un tautības izvēlē… Skumjākais, ka dažas no šīm klišejām joprojām mēdz būt atrodamas arī Latvijas Literatūras gada balvai nominētajos romānos.

Literāti bija vienisprātis: “Lata romānam” jāmainās. Diemžēl visradikālāk formulēta bija nevis prasība pēc kvalitātes (mēs taču varam piekrist, ka vienmēr var labāk…), bet gan – pēc sērijas nosaukuma maiņas. Ko 21. gadsimtā, kad apritē ir iesakņojusies “eirodomāšana”, lasītājam nozīmē “latiņš”? Nostalģiju, provinciālismu vai latviskumu? Jāveic aptauja. Bet, ja māc šaubas, tad jāpiekrīt, ka “Lata romāna” sērijai jāuzdrošinās nebūt saprotamai, pieejamai vai tradicionālai. Atklāts gan paliek jautājums: vai kvalitāte pārmaiņu dēļ būs labāka?

LA.lv