Viedokļi
Komentāri

Agris Liepiņš: Latgale – piemērs, kā saglabāt tautas saknes 16


Agris Liepiņš
Agris Liepiņš
Foto – Timurs Subhankulovs

Laiks līdzīgi dzirnavu spārnam ir apmetis simtgades loku un atgriezies sākuma punktā. Pavisam citā laikā un atšķirīgos apstākļos, bet tomēr tai pašā – latgaļu zvaigznes atmirdzēšanas punktā. No pirmā līdz septītajam maijam zilo ezeru zemē notiek Latgales simtgades kongress un šajās dienās pāri Latvijas ārēm skanīgi plūdīs Latgales ļaužu nelokāmās ticības apliecinājums. Tas pats, kas simt gadus iepriekš, 1917. gada devītajā maijā Rēzeknē, lika aizdegties latgaļu sirdīm, latgaliešu kongresam nolemjot: latgaļi ir latviešu tautas daļa, Latgale ir Latvijas sastāvdaļa, latgaļu novadam ir vēsturiskas tiesības apvienoties ar pārējām latvju zemēm vienā kopībā. No atmodas laika atmiņā iespiedušies divi necili notikumi. Parasti atceras barikādes un ugunskurus, bet man sirdī nogūluši divi emocionāli brīži. Abas reizes blakus raudāja vīrieši. Pirmo reizi, kad Daugavmalā dziedāja Latvijas himnu, un otro reizi, kad vēlā novakarē Doma laukumā man klāt pienāca nepazīstams vīrs un, lūpām trīcot, jautāja – vai taisnība, ka Latgali atdošot krieviem? Tajā drēgnajā novakarē es pēkšņi sajutos ar šo cilvēku nesaraujami saistīts. Nebija viņš man ne rads, ne draugs, kopā mūs savija tautas saknes.

Beidzoties zviedru–poļu karam, 1629. gadā latviešu apdzīvoto zemi sadalīja un Latgale nonāca Polijas valdījumā. Poļi Latgali dēvēja par Inflantiju. 1772. gadā, šoreiz pēc Polijas sadalīšanas, Latgali pievienoja Krievijai un iekļāva Vitebskas guberņas sastāvā, nevis kopā ar Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas guberņām Baltijas provincē. Līdz ar to Latgale trīssimt gadu dzīvoja administratīvi šķirti no pārējās latviešu tautas un tas iespaidoja latgaļu mentalitāti. Gan valodas, gan ēku iekārtojuma un ikdienas sadzīves ziņā atšķirības bija tik lielas, ka daudzi apšaubīja, vai atkalapvienošanās maz iespējama. Kaut latviešu tautas koka zari kuploja katrs savā vidē, saknes tomēr bija kopā savijušās, trīssimt atšķirtības gadi tām nespēja neko padarīt. Caur savām saknēm tauta atkal apvienojās vienā veselumā un Mātes Latvijas rokās tika ielikta trešā zvaigzne – Latgale.

Kāpēc ierunājos par trīssimt atšķirtības gadiem? Nesen veiktajā pētījumā “Atgriešanās Latvijā” atklājies, ka reemigrantiem grūti iekļauties vietējā darba tirgū un viņus vajā dažādas sadzīviskas ķibeles. Atpakaļ atbraucēji sūdzas par medicīnisko pakalpojumu kvalitāti un rindām bērnudārzos. Bet viena atziņa aplēja mani kā ar aukstu ūdeni. Divdesmit seši procenti atbraucēju norādīja, ka esot atsvešinājušies no šejienes vides un nespējot asimilēties. Viņiem esot grūtības iekļauties sabiedrībā ar svešu mentalitāti!!! Jāteic, ka prom viņi devās vien pirms nieka trīs līdz pieciem gadiem. Lasot reemigrantu atziņas, prātā nāk latgalieši ar savu sirds mīlestību, spītīgo uzticību latviskajam, savam sapnim un vadzvaigznei – zilo ezeru zemei Mātes Latvijas klēpī. Raugoties uz latgaliešiem, reemigrantu atrunāšanās izklausās pēc švauksta prātuļošanas. Tomēr ticu, ka aizbraucēju saknes ir palikušas veselas, ka pienāks diena, kad tās viņus uzrunās. Tā būs liela diena, kad latviešu emigrantu kongress nolems: emigranti vēl aizvien ir latviešu tautas daļa, emigrantiem ir vēsturiskas tiesības apvienoties ar pārējiem latviešiem mūsu kopējā tēvu zemē. Nolems un noliks savas pasaules ceļos sabristās kurpes pie Mātes Latvijas kājām, lai basām pēdām sajustu tautas saknes un saaugtu kopā vienā veselumā.

LA.lv