Latgale: starp tradīciju un interpretāciju 0
Ja nu kāds mūzikas žanrs Latvijā tiek kopts, popularizēts un izdots ierakstos, tad tā noteikti ir folklora.
Iekoptie tautas mūzikas interpretāciju ceļi, arī neceļi, takas un stigas vedušas daudzos virzienos, taču galvenais no tiem ir nemainīgi saistīts ar tradicionālo mūziku, ar paaudžu paaudzēs pārmantoto, saglabāto vai rekonstruēto muzicēšanas stilu, kāds bijis raksturīgs noteiktai vietai, ļaužu kopībai, žanram. Folkloras kopa “Upīte” apzināti iet tieši šo ceļu – tālu no Rīgas, Balvu reģionā, kur košā pašpietiekamībā reiz skanēja Latgales bolsi, godu, danču un rotaļu dziesmas, kapelu saspēlēšanās un dažādu reliģisko konfesiju garīgais repertuārs. Tur izsenis veidojās harmoniski krāšņa mūzikas ainava – šodien varam mēģināt tik vien kā notvert reiz tik dabiski sazēlušās skaņu pasaules atblāzmu.
“Upīte” ir jauniešu kopa, kas izaugusi no bērnu folkloras ansambļa, mazajiem mācoties pie Upītes etnogrāfiskā ansambļa teicējām – dziedāšanas manieri, dziesmu repertuāru, tautas dejas. Jauniešu “Upīte” sāka patstāvīgi darboties 2005. gadā Santas Matisānes vadībā, bet 2007. gadā ansambļa vadības grožus pārņēma Andris Slišāns. Viņa tēvs Ontons Slišāns, dzejnieks, publicists, tadicionālās Latgales kultūras aizrautīgs entuziasts un dokumentētājs, ir leģendāra personība. Pateicoties viņa un prāvesta Miķeļa Jermacāna 1971. gadā veiktajiem magnetafona ierakstiem, iemūžināti brīnišķīgi folkloras paraugi. Izcilo, nu jau viņsaules dārzos mītošo teicēju Rozālijas un Annas Slišānu, Margaritas Šakinas, Annas Ločmeles, Stefānijas Keišas, Katrīnas Jermacānes mantojums “Upītes” jaunajā izpildījumā nu guvis jauneklīgu mirdzumu un spēku – kā tadicionālās daudzbalsības paraugs tas klausītājam ir unikāls un estētiski baudāms piedzīvojums. Neizpaliek arī laikmetīgs akcents albuma izskaņā – Artūra Slišāna skatījums (tā tas apzīmēts arī albuma informācijā) uz daudzbalsīgo “Kur tu skrīsi, vanadzini?” elektroniskā pārveidā, kas mazliet izsit no senējās, ļoti organiskās muzicēšanas, veidojot atbalsij līdzīgu atmosfēru. Vai arī modulācija uz mūsdienām? Iespējams. Tāpat kā apliecinājums tam, ka Latgalē tradīcijas joprojām ir dzīvas un jaunradošas.
Gluži citā gaismā latgaliešu tradicionālo mantojumu (arī citu novadu folkloru) ieraugām etnoroka grupas “Laimas muzykanti” 20 gadu jubilejas albumā “Rodi”. Tajā apvienoti šķietami neapvienojami mūzikas virzieni, kopjot tā dēvētās pasaules mūzikas lauku. Blakus “Laimas muzykantu” vecbiedriem albuma ierakstos piedalījušies arī viesi. Dziesmas “Ķēvīt, mana svilpastīte” ieskaņojumā dzirdami apvienību “Keksi” un “Miracle Jazz Orchestra” dalībnieka Sandra Skeranska trompete un Eduarda Raubiško saksofons, savukārt dziesmas “Gauži raud saulīte” ierakstā piedalījušies 17 Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas mūziķi (LLB etnogrāfiskais orķestris) triju valstu studijās. Albumā ietverts arī elektroniskās mūzikas aranžējums ar etnogrāfisko ansambli “Vabaļis” un operdziedātāju Natāliju Kotonu (Lielbritānija), tāpat ierakstu skanējumu spilgti iekrāso arī Kristīnes Kārkles balss – viņa grupā sākusi darboties jau 16 gadu vecumā, ik palaikam atgriežoties no dažādām grupām un muzicējot kopā ar agrākajiem līdzbiedriem. Mūziķu vadītājs Artūrs Uškāns uzsver, ka albumā “katrai kompozīcijai rūpīgi piemeklēts apdares raksturs un noskaņa, sintezējot laikmetu – pagātnes un tagadnes – muzikālo pieredzi”. Galu galā “tautasdziesmai nav vieta tikai arhīvos un folkloras festivālos, tā var būt arī krāšņa un mūsdienīga”. Tāds šis ieraksts arī ir – krāsains, temperamenta, ritmiskas ekspresijas, aizrautības un arī poētisku noskaņu pieliets. Tradīcijās sakņots, jaunrades piedzīvojumu meklējumos vērsts.
