Latgales koka baznīcu fenomens: No pirmajiem dēļiem līdz vēstures pārrakstīšanai 0
Antons Rancāns, žurnāls “Baltijas koks”
Akmens un ķieģeļu baznīcas Rietumeiropā pat agrajos viduslaikos bija izplatīta parādība. Kamēr Latgalē pēc reformācijas jezuīti pūlējās vaiga sviedros tautā atjaunot katolisko ticību, nekādām kapitālām mūra baznīcām nebija līdzekļu.
Katolicismam nostiprinoties muižnieku aprindās, jezuītiem radās iespēja uzbūvēt pa kādai koka baznīciņai blīvāk apdzīvotās vietās. Celtniecību parasti finansēja muižnieki, tādēļ baznīcas nosauca tuvējo muižu vārdā. Šie nosaukumi ar nelieliem izņēmumiem Latgalē saglabājušies līdz pat mūsu dienām.
Kārsavā, piemēram, ir Malnavas katoļu baznīca, jo laikā, kad būvēja šo dievnamu, tur bija Malnavas muiža, toties Kārsava tajā laikā bija tikai viena no Malnavas muižniekam piederošajām sādžām.
Mums visiem zināmajos Ezerniekos ir Bukmuižas baznīca, Gaigalavas dižākā celtne līdz pat šim laikam ir Bikovas dievnams, savukārt Maltas pagasta katoļi lūdz Dievu Rozentovas baznīcā, lai gan tā ir pašā Maltā, bet Kūkovas apkārtnes ļaudis apmeklē Ruskulovas baznīcu, neskatoties uz to, ka tā atrodas Kūkovā.
Bez baznīcu nosaukumu īpatnībām ir jāatzīmē fakts, ka Latgalē atšķirībā no pārējiem Latvijas novadiem un Rīgas ļoti senu katoļu dievnamu nav tā iemesla dēļ, ka latgalieši visilgāk un spītīgāk turējās pie saviem senču dieviem un nepakļāvās kristīšanai jeb neņēma to nopietni.
Par to jezuīti pat vēl 18. gadsimta sākumā savās annālēs ar sarūgtinājumu rakstījuši, ka pēc viņu sniegtā dievkalpojuma latgalieši devušies lūgties senču dievus dziļi mežā pie saviem svētozoliem. Latgales koka baznīcas celtas kā guļbūves, kas no ārpuses apšūtas ar dēļiem. Raksturīgi, ka dievnama galvenā fasāde ar ieeju novietota rietumu virzienā, bet tai pretējā austrumu galā, kas bieži vien ir poligonālas formas, novietots altāris. Sānos novietotie nelielie sīkrūtotie logi iebūvēti augstu virs zemes.
Ja pārējā kristīgā pasaule pamatoti lepojas pat ar 12.,13. un 14. gadsimtā būvētiem dievnamiem, Latgales vecākā katoļu baznīca celta tikai 17. gadu simteņa beigās. Tā ir Indricas koka baznīca, kas atrodas Krāslavas novadā Daugavas labajā krastā pie pašas Latvijas robežas.
Saskaņā ar Gustava Manteifeļa sniegtajām ziņām Indricas baznīca kādreiz bijusi nodota protestantu lietošanā, bet 1695. gadā muižnieks Jans Plāters pārgājis katoļu ticībā un ar viņa gādību šis protestantu dievnams pārcelts no uzkalna lejup un pārbūvēts par katoļu baznīcu, kas konsekrēta 1698. gadā. Mūsdienu skatījumā tā ir neliela būve vien 12 metru garumā un nepilnu deviņu metru platumā, ar nelielu tornīti virs galvenās ieejas.
Šim koka dievnamam apkārt ir plašs laukums, ko latgalieši sauc par baznīcas dārzu. No ārpasaules to norobežo mūrēts akmeņu žogs ar metālā kaltiem ieejas vārtiem, kas atrodas tieši pretī baznīcas galvenajai fasādei.
Līdzīgs liktenis kā Indricu piemeklēja arī Feimaņu ticīgos. Te katoļu baznīca bijusi jau pirms reformācijas, bet muižnieks Korfs, kurš bija to uzcēlis, aizrāvies ar protestantu mācību, arī baznīcu nodeva luterāņiem. Baznīca bija viņu valdījumā līdz pat 1708. gadam, kad to pārņēma jezuīti un katoļi atguva savu dievnamu.
Tagad redzamā Feimaņu Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīca iesākta celt 1756. gadā un iesvētīta 1760. gadā. Tā ir iespaidīga divtorņu koka baznīca ar lieveni un apkārt ierīkotu nožogotu laukumu. Dievnams, kura galvenā fasāde ar lieveni orientēta uz rietumiem, ir 30 metru garš un 15 metru plats un ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.
Par Feimaņiem nedaudz vecāka ir Pušas baznīca, kura iesvētīta 1743. gadā. Raugoties no ārpuses, tā izskatās pavisam necila būve, bez kādiem ārējiem rotājumiem un stilu raksturojošiem arhitektūras elementiem. Tā ir tikai 13 metru gara un septiņus metrus plata.
Šī baznīca pēc tā laika normām bija paredzēta 250 dievlūdzējiem. Tādēļ Latgales koka baznīcu, arī Pušas dievnama, neatņemama sastāvdaļa bija baznīcas dārzs, kuru siltajos gadalaikos izmantoja lielāku dievlūdzēju masu apkalpošanai. Pretstatā Pušas baznīcas askētiskajam ārējam veidolam iekštelpa pārsteidz ar vēlīnā baroka stila kokgriezumiem rotātiem altāriem, kas būvēti 18. gadsimtā un nosaka visu lūgšanu nama noskaņu.
Raksturīgi, ka līdz 1820. gadam Puša bija viens no senākajiem un iespaidīgākajiem jezuītu darbības centriem Latgalē, tādēļ, šo baznīcu uzcēlis par saviem līdzekļiem, poļu muižnieks Antons Šadurskis to nodeva jezuītu rīcībā. Ar to izskaidrojams tas, ka dievnama pagrabtelpās apglabāti visi misijas pastāvēšanas laikā mirušie jezuīti.
Viena no lielākajām un skaistākajām katoļu sakrālajām būvēm Latgalē ir vecais Kārsavas katoļu dievnams, kas atrodas Kārsavas ziemeļu nomalē un oficiāli saucas Malnavas Rožukroņa Dievmātes Romas katoļu baznīca. Tai atšķirībā no daudzām līdzīgām celtnēm ir divi torņi, kas novietoti rietumu fasādēvirs galvenās ieejas un ar savu formu nedaudz atgādina, ka baznīca atrodas netālu no Krievijas robežas.
Dievnamu sāka celt 1741. gadā ar poļu muižnieka Franča Šadurska finansiālu atbalstu, tas iesvētīts 1761. gadā. Kancele un trīs kokgriezumiem rotātie altāri tapuši 1760. gadā un turpina greznot baznīcas interjerulīdz pat mūsu dienām. Visai īpatnēji, ka atšķirībā no pārējām Latgales koka baznīcām Kārsavas dievnamam ir augsti logi, turklāt tie ir izkārtoti pa divi kopā, veidojot it kā dvīņulogus.
Arī plašo ārsienu dēļu apšuvums vietām tiek pārtraukts ar dekoratīvām koka puskolonām, kuru vienīgā funkcija ir noslēpt dēļunaglojuma šuves. Malnavas muižā tajā laikā skaitījās aptuveni 9000 katoļticīgo, tādēļ baznīcu būvēja lielāku, lai tajā ietilptu vismaz desmitā daļa no dievlūdzējiem. Lielākosreliģiskajos sarīkojumos, kad sapulcējās tūkstoši, izlīdzējās ar plašo baznīcas dārzu, kas apjozts ar akmens mūra žogu.
Šī iežogotā četrstūra laukuma katrā stūrī no vietējā dolomīta plāksnēm uzbūvētas skaistas rotondas tipa nelielas kapelas. Katrā no tām bija altārītis ar svētbildivai krucifiksu. Svinīgo procesiju laikā priesteri, vadot dievkalpojumu, apstājās katrā no četrām kapelām un aicināja dievlūdzējus veltīt lūgšanu kādam no svētajiem, kam par godu ierīkota šī kapela. Diemžēl mūsdienās, kad dievlūdzējus var saskaitīt uz pirkstiem, šīs kapelas pārvērtušās par nevajadzīgu mantu noliktavām.
Viens no īpatnējākajiem un vecākajiem Latgales koka katoļu dievnamiem atrodas Rēzeknes novada Piļcinē. Šī Dricānu pagasta nomale savulaik bijusi blīviapdzīvota. Par to liecina sen ar krūmiem aizaugušie plašie Lizdiku senkapi, kā arī ne mazāk plašie Piļcines vecie kapi vienā ceļa pusē un jaunie kapi tieši pretī ceļa otrajā malā. Koka baznīca uzbūvēta 1772. gadā puskilometru no Piļcines muižas un kalpoja Dricānu pagasta ziemeļu nostūra katoļiem gandrīz divus gadsimtus, bet vienam no toreizējā Rēzeknes rajona komunistiskās partijas funkcionāriem radās doma, ka šis dievnams ar savu veidolu traucē padomju cilvēka veidošanas procesu, tādēļ tas steidzami jānojauc.
Vietējie katoļi meklēja glābiņu pie emigrācijā dzīvojošā novadnieka un populārā latgaliešu grāmatizdevēja Vladislava Lōča, kurš, izmantojot Rietumeiropas valstu brīvo presi un radio, panāca, ka kompartija bija spiesta savu lēmumu atcelt. Piļcines ir vientorņa baznīca ar plašu lieveni pie galvenās ieejas. Tā nav ne liela,ne grezna, bet ir nozīmīga kā 18. gadsimta tautas celtniecības paraugs.
Diemžēl visnozīmīgākie un mākslinieciski visvērtīgākie Latgales koka dievnami ir zuduši.Aplūkojot senās fotogrāfijas, jāatzīst, ka vispārliecinošākā baroka stila koka baznīca ir bijusi Ludzā. Tā arī bijusi vecākā zināmā, jo celta 1686. gadā. Tās interjerurotājušas augstas mākslinieciskas vērtības kokā grieztas figūras. Ludzas baznīca nodegusi pilsētas ugunsgrēka laikā, bet kokā grieztie tēli izglābti un glabājušies kādā pagrabā.
Par nelaimi nākamajām paaudzēm, tos saēduši ķirmji, tādēļ priesteri nolēmuši šīs koka skulptūras sadedzināt. Viņu rīcību attaisno tas, ka bija komunistu laiks, kad nebija nekādu iespēju sakrālās skulptūras restaurēt.
Tikpat traģiskā veidā bojā aizgāja viena no senākajām un vērtīgākajām koka baznīcām – 1769. gadā celtais Stoļerovas dievnams, kuru cēlis vietējais muižnieks Sokolovskis. Tas bijis uzbūvēts, meistarīgi izmantojot dažādus koka savienojumus un nelietojot dzelzs naglas.
Tāpat baznīcas altāri bijuši darināti no koka un bagātīgi rotāti ar grezniem kokgriezumiem, savukārt griesti un sienas izdaiļotas ar gleznojumiem ar Vecās Derības sižetiem. Galvenā altāra centrā bijusikokā griezta Kristus brīnumdarītāja figūra,tā atradusies izgaismotā nišā virs visiem rotājumiem tā, lai būtu labi saskatāma visiem baznīcēniem.
Tikai komunistu ideoloģijas apmātajiem vietējiem ateistiem tas nav bijis pa prātam. Tādēļviņi 1968. gadā gandrīz 200 gadu ticīgajiem kalpojušo dievnamu izlaupīja un nodedzināja, Kristus brīnumdarītāja metru augsto figūru izmetot mēslainē. Spriežot pēc katoļu baznīcas kūrijas arhīvā apskatāmajām fotogrāfijām, ir aizgājusi bojā unikāla 18. gadsimta baroka stilā būvēta koka baznīca ar vērtīgiem kokgriezumiem un neatkārtojamiemgan sienu, gan velvēto griestu gleznojumiem.
Par laimi, Latgalē nākamo paaudžu aplūkošanai tiek saglabātas un apkoptas vēl daudzas vēsturiski un mākslinieciski nozīmīgas koka baznīcas, starp kurām var minēt gan lielākās – tādas kā Kārsavā, Feimaņos vai Eversmuižā, gan pavisam nelielas, tomēr unikālas, kā Vecokrā vai Kalnajašos.
Sadarbībā ar žurnālu “Baltijas koks”
