Mobilā versija
+3.5°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
8. aprīlis, 2014
Drukāt

Latgales Laimesciemā

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Viens no šogad Rīgā skatāmo Daugavpils teātra dienu programmas intriģējošākajiem notikumiem ir nupat – februāra vidū – pirmizrādi piedzīvojušais režisora Jura Joneļa iestudējums “Dabaseibys pūddarbneica” pēc Laura Gundara lugas “Viņa debešķības Laimesciema podniekdarbnīca”. Kā jau noprotams pēc nosaukuma, izrādē varoņi runā latgaliski, turklāt šī transformācija Laura Gundara lugu, ko pats autors pirms pāris gadiem iestudējis Liepājas teātrī, ļauj ieraudzīt negaidīti aktuālā gaismā – ne tikai tādēļ, ka tās tematika – māls un podniecība – pieder pie Latgales kultūras zelta fonda, bet arī tā iemesla dēļ, ka lugas žanram – dzīves komēdijai – gluži labi atbilst latgaliskais temperaments.

Salīdzinājumā ar lugu izrādē ne tikai mainīta valoda, kādā varoņi runā, bet arī darbības laiks (no 1932. gada uz mūsdienām), varoņu vecums (Kristīnes Veinšteinas atveidotā galvenā varone, kurai lugā norādīti 38 gadi, ir enerģijas pārpilna divdesmitgadniece) un personvārdi – Epa kļuvusi par Domci, Miķelis – par Broņislavu, bet Jasis – par Jāzepu jeb Juziku. Šīs pārmaiņas šķiet absolūti organiskas un iestudējumam piešķir ne tikai izteiktu nacionālo kolorītu, bet arī papildu komismu – skaniskajai latgaliešu valodai, kas savā ziņā pati kļūst par dzīves vitalitātes simbolu, izrādē var sekot līdzi ar neatslābstošu interesi.

Lienes Pavlovskas veidotais izrādes vizuālais noformējums ir lakoniski mūsdienīgs – abās skatuves pusēs šaurā stiklotā būrī atrodas abu podnieku darba vietas, bet skatuves vidus, kur notiek lielākā daļa darbības, ir brīvs, tādējādi jau telpiski iezīmējot izrādes pamatā esošo mīlestības trīsstūra tēmu. Attiecības starp podniekdarbnīcas saimnieci un diviem strādniekiem (jau pieredzējušu meistaru un mācekli) attēlotas­ divos līmeņos – no vienas puses, psiholoģiski izspēlējot varoņu savstarpējās attiecības, kurās mijas tādas cilvēciski uzrunājošas tēmas kā savstarpēja sāncensība, vēlme izpatikt vai, gluži pretēji, ieriebt u. tml. No otras puses, izrādes pamatdarbība papildināta ar horeogrāfes Irinas Saveļjevas gaumīgi veidotajām stilizētajām deju kustībām, kas gluži neuzkrītoši ievītas aktieru skatuviskajās darbībās un precīzāk palīdz atklāt varoņu iekšējo pasauli (sevišķi plastiska ir Kristīnes Veinšteinas Domce). Iestudējumā ieviesta arī perifērās darbības līnija, kas kā ēnu teātris norisinās skatuves dziļumā aiz balta priekškara. Aizskatuvē izspēlētās ainiņas var uztvert ne tikai kā darbību paskaidrojošas vai papildinošas starpspēles, bet arī kā miniatūras “dzīves gleznas”, jo tajās atveidoti arhetipiski (brīžiem gan pat pārlieku atpazīstami) sižeti, piemēram, dejojošs vai glāzes saskandinošs pāris u. tml.

Tematiski atbilstošas melodijas, variējot jau pašas izrādes pamatā esošos liriskos un komiskos motīvus, veiksmīgi aranžējis Einārs Lipskis, kaut arī mūzikas izmantojums izrādē brīžiem šķiet pārlieku shematizēts, piemēram, tikai ar mūzikas starpspēlēm mēģinot aizpildīt laiku starp atsevišķām ainām. Arī dažām simboliskajām darbībām, kuras režisors pamatoti izcēlis kā sižetiski nozīmīgas (kā, piemēram, nelaiķa saimnieka bildes piekāršana pie sienas un noņemšana), veltīts pārāk ilgs skatuves laiks, kas nevajadzīgi sadala un palēnina komēdijā tik būtisko izrādes tempu.

Neskatoties uz nelielo nedrošību, kas jūtama aktieru spēlē, izrādes aktieransambļa trio varoņu attiecību peripetijas izspēlē ar simpatizējošu pašironijas pieskaņu un dzīvīgumu – cilvēciski aizkustinošs Juzika lomā ir Egils Viļumovs, mūsdienīgi pašpārliecinātu tēlu izdevies radīt Mārim Korsietim Broņislava lomā, bet Kristīne Veinšteina Domces lomā demonstrē gan vitālu sievišķību, liekot manīt, ka viņai vienlīdz patīk kā māceklis Juziks, tā meistars Broņislavs, gan arī pārliecinoši atklāj joprojām klātesošās jūtas pret nelaiķi vīru. Varoņu attiecību zīmējumā iestudējumā izmantoti arī izteiksmīgi skatuviskie simboli – māls, uguns un ūdens –, tādējādi apspēlējot izrādes programmiņā pieteikto tēmu par podniekdarbnīcu kā vietu, kur “tiek radīts viss, sākot ar švilpaunieku, beidzot ar dvēseli un cilvēcību”.

Šī Daugavpils teātra izrāde saista ne tikai kā radošs skatuvisks eksperiments, iestudējot latviešu mūsdienu dramaturģiju latgaliešu valodā, bet arī kā darbs, kas skatītājus uzrunā ar dzīves ikdienā tik nepieciešamo cilvēciski silto intonāciju un labestīgo pašironiju.

Uzziņa


Daugavpils teātra iestudējums “Dabaseibys pūddarbneica” jeb “Viņa debešķības Laimesciema podniekdarbnīca”

Sieviete un divi vīrieši katrs savā veidā “mīca mālus un virpo podus”, ļaujoties kaislei, iegūstot, bet varbūt zaudējot mīlestību. Un vai viņi iegūs to, pēc kā visvairāk ilgojas?

Režisors: Juris Jonelis, scenogrāfija un kostīmi: Liene Pavlovska, horeogrāfija: Irina Saveļjeva, mūzikas aranžējums: Einārs Lipskis

Nākamās izrādes: 16. un 22. aprīlī (Daugavpilī).

Vārds skatītājam 


Armands Kalniņš, Alberta koledžas studiju pro­grammas direktors, lektors: “Igauņu sižets, kas pārtapis latviešu lugā, Liepājas teātrī savulaik tika iestudēts skarbāk, bet nu Daugavpilī – maigāk, saprotošāk pret cilvēku vājībām. Par spīti sarežģītajām attiecībām, viņiem izdodas rast sapratni, kaut ne vienmēr viegli to pieņemt. Režisors radījis apstākļus, kuros aktieriem izdodas parādīt daudzveidīgus, īstus un saprotamus cilvēkus. Atzinīgi novērtēju to, ka Daugavpils teātris meklē savu ceļu, nekopējot citus.”

Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+