Mobilā versija
+1.2°C
Aldonis, Agija
Otrdiena, 28. marts, 2017
20. marts, 2017
Drukāt

Ilga Šuplinska: Latgaliskais tuvojas “sarkanajai grāmatai” (10)

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Pēdējās nedēļās Latgales sabiedrībā notika plašas diskusijas par uzrakstiem, ko plānots izveidot uz Latgales kongresa simtgades piemiņai veltītā pieminekļa, kā arī par to, kādā latviešu valodas rakstu formā tas būtu darāms. Šīs nedēļas sākumā Rēzeknes pilsētas domes deputāti nolēma apstiprināt uzrakstu latgaliešu rakstu valodā – Franča Trasuna rindas “Varai pīdar laiceiba, taisneibai – myužeiba”. Pret to jau iepriekš iebildumi radušies Valsts valodas centram, kas prasījis latgaliskos uzrakstus uz pieminekļa norādīt arī latviešu literārajā valodā. Latgales kongresa atceres norišu sagatavošanā aktīvi ir iesaistījusies arī Gada cilvēks latgaliešu kultūrā, literatūrzinātniece un Latgales kultūrvides aktīviste Ilga Šuplinska. Sarunā ar viņu – par to, kāpēc uz pieminekļa būt nevis Raiņa, bet Trasuna rindām, par latgaliskās kultūrvides situāciju, kā arī par to, ar kādām domām Latgales kongresa simtgades un visas valsts lielās jubilejas atzīmēšanu sagaida šā reģiona kultūras kopēji.

Jūsu darba vietā – Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā – var studēt arī latgalistiku, tomēr – kāda šobrīd ir tās situācija?

Esam unikāli, jo Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var studēt šo zinātņu nozari, ko kopā ar Lidiju Leikumu un Aleksandru Andronovu stiprinām kopš 2008. gada. Notiek regulāras konferences, tiek izdots humanitārais žurnāls “Via Latgalica”, ir citi izdevumi. Tomēr šobrīd gan ir grūti teikt, vai latgalistikas aktivitātes turpināsies, jo diemžēl filoloģijas studentu skaits pakāpeniski samazinās. Pirms dažiem gadiem grupā vēl bija 10 līdz 15, bet šobrīd filoloģiju studē vairs tikai trīs studenti kursā. Pamatproblēma ir darbs – ne tikai reģionā, bet visas Latvijas līmenī –, kā arī apstāklis, ka latgaliešu valodas kā tādas nekur tā īsti realitātē nav. Sitamies kā pret mūri! Ja tā parādītos vismaz skolu novadmācības ietvaros, situācija būtu cita. Šis būtu process, kas jāvirza izglītības regulu līmenī.

Jūsu un vēl apjomīga autoru kolektīva pirms trim gadiem izdotajam enciklopēdiskajam izdevumam “Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca” latviešu, krievu, angļu un latgaliešu valodā ir ne tikai valodnieciska, bet vispārīgi kulturoloģiska nozīme, fiksējot un aprakstot Latgales kultūras fenomenus valodā. Tomēr vai grāmata ir raisījusi interesi par latgalisko?

Pēc vārdnīcas iznākšanas ir jūtams zināms pacēlums. Veidojas jaunas folk­loriskas aktivitātes, ikgadējā latgaliešu valodas un literatūras konkursā piebiedrojas jauni dalībnieki. Nesaku, ka tas ir tikai vārdnīcas ietekmē, tomēr cilvēki ir sajutuši, ka latgaliskajam ir svars un spēks. Vārdnīca ir pieejama arī latgalistikas un baltistikas centros visā pasaulē. Tomēr gribētos, lai tā būtu guvusi lielāku rezonansi visā Latvijā. Pārsteigums, ka Latgalē pat ierodas atzīti latviešu folkloras pētnieki un nav dzirdējuši par šo izdevumu.

Kāpēc, jūsuprāt, izveidojusies situācija, ka plaša sabiedrība joprojām īsti nezina, kas Latgalē norisinās kultūras jomā?

Vispārējā tendence pievērst uzmanību tikai galvaspilsētā notiekošajam ir spēcīga joprojām. Un te nav runa tikai par Latgali. Tā vienmēr bijis, ka centram tiek vairāk. Nepiekrītu uzskatam, ka tikai postmodernismā citādais vai perifērais var iegūt redzamu vietu, domāju, ka notiek tieši pretējais. Vēl viens apstāklis ir tā dēvētās augstās un zemās kultūras nodalīšanās. Tas ir stereotipisks uzskats – ja notiek kaut kas profesionāls, tad – tikai Pierīgā vai arī tam jābūt kaut kam tādam, ko uzreiz novērtē ārzemēs. Pie mums, uz Latgali, brauc pēc autentiskā.

Vai jūtat, ka, veidojot izdevumus, datorspēles, izdodas mazināt stereotipus, mainīt attieksmi par Latgali kā perifēriju?

Personību līmenī – jā. Tomēr joprojām esmu skeptiska pret valdības, valdošās koalīcijas un ministriju ierēdņu attieksmes maiņu pret Latgali, latgaliešu valodu. Latgale ir pirmsvēlēšanu “zirdziņš”. Sevišķi pensionāri, babiņas, nobalsos, ja pareizi viņas no kanceles uzrunās. Ļoti priecājos, ka Latgales simtgades kongresa rīkošanā iesaistījies arī Viesturs Kairišs – ja nesadzird mūsu balsis, varbūt ieklausīsies viņā. Būtu tikai normāli, ja latgaliešu valoda būtu šejienes skolās, būtu uzraksti uz ielām latgaliešu valodā, lai nav jācīnās par katru uzraksta centimetru, naudas sodu draudiem.

Vai sadzīvē latgaliešu valodai šobrīd ir vieta? Tai jākonkurē arī ar slāviskās valodas un kultūras īpatsvaru, un jūs te esat mazākie spēlētāji.

Latgalē ir trilingvāla situācija. Mūsu pašu veikts apjomīgs sociolingvistisks pētījums pirms desmit gadiem uzrādīja, ka 67 procenti Latgalē lieto un zina latgaliešu valodu, 99 procenti – krievu un 96 procenti – latviešu valodu. Veselu gadu cīnījāmies, lai tautskaitē vispār ieviestu jautājumu: vai tu mājās lieto latgaliešu valodu? Pārrāvums latgaliešu valodas mācībā skolās ir jau kopš Kārļa Ulmaņa apvērsuma, kad 1934. gadā lielākajā daļā Latgales skolu latgaliešu valoda pazuda no aprites. Rēzeknes Valsts skolotāju institūtā tā vēl parādās programmās līdz 1937. gadam. Protams, nevienā oficiālā dokumentā nav pateikts, ka latgaliešu valoda ir aizliegta. Te arī sākās valodas prestiža mazināšanās, kaunēšanās no lokālās identitātes. Kopš tā laika ir pagājis ilgāks nekā triju paaudžu periods, proti, tāds ir tas laiks, kurā valoda vēl dzīvo, pat ja oficiāli to lieto minimāli. Līdz ar to šobrīd ieviest latgaliešu valodu skolā, kā to vēlas daudzi vecākās paaudzes iedzīvotāji, nav iespējams. Bērni šajā valodā nerunā, skolotāji tajā nejūtas droši, jo paši nav to mācījušies. Arī nule atvērtajā Latvijas Radio Latgales multimediju studijā pamata valoda man par pārsteigumu pēkšņi ir… latviešu literārā, nevis latgaliešu!

Vai novadmācība nevarētu daudz ko vērst par labu?

Esam mēģinājuši iegūt dotāciju novadmācības pilotēšanai katrā skolas vecuma posmā vienu mācību stundu nedēļā, diemžēl tas neizdevās. Novadmācība būtu vajadzīga, lai praktizētu latgaliešu valodu kā vienu no vērtībām. Turklāt latgaliešu valoda būtu tikai viena no valodām, kurā tā notiktu. Rogovkā vai Kārsavā tā varētu notikt latgaliski, bet Rēzeknē varbūt būtu vieglāk runāt latviski vai poliski. Kultūras ministrijas virzītā “Latvijas skolas somas” ideja 80 procentos gadījumu ir tas pats, kas novadmācība. Vienīgi novadmācība atsperas no tā, ka bērnam primāri jāpārzina tuvākā apkārtne, un tad viņš var iet pasaulē, bet “skolas soma” piedāvā pretēju procesu – bērnam pamatā jāzina pasaules vērtības, un tad kaut ko piemetam no Latvijas. Manuprāt, tikai tad, kad esi sapratis, cik spēcīga ir tava teritoriālā identitāte, tu vari iet pasaulē.

Pievienot komentāru

Komentāri (10)

  1. Tāmnieks/luterānis Atbildēt

    Noņemu cepuri latgaliešu priekšā par stāju un sava dialekta aizstāvību, bet….
    Man žēl to mazo zēnu un meitenīšu, kas izaugs, atstās tēva mājas un tad sapratīs, ka ir aplaupīti, jo viņi nemācēs ne īsti latgaliski, ne pratīs latviešu valodu! Un viņiem, bez zināmas neveiklības sabiedrībā, būs liegtas vairākas profesijas- aktieru, diktoru, preses sekretāru nopietnās firmās un valsts institūcijās, arī skolotāju valsts ģimnāzijās Vidzemē un Kurzemē. Vai vecāki ir par to padomājuši, jebšu spītībā (to es tā maigi) nevar pārkāpt pāri savam ego?
    Tikko Monopola vadītāja lišķīgi uzslavēja Kreipānu par to, ka viņš ir pratis atbrīvoties no akcenta. Jā, tas nav vairs tāds kā pirms 20 gadiem, taču ir, un, nenosodot žurnālistu, tomēr gribu sacīt, ka valsts televīzijā un radio būtu jārunā skaidrā, kā ivdeņs avūtā, latviešu valodā!
    Vēlreiz noņemu cepuri latgaliešu priekšā, bet padomājiet vismaz 3 gājienus uz priekšu!

  2. Apraksteita skorbõ realitāte…

  3. Poši latgalīši i iznycynuos sovu volūdu – ar streidim, ar kašķim par ō voi uo.Ir vīna cik agresiva daļa, kas gotova Leikumu & Co ar vysu ortografeju sādynuot iz mīta. Ilgai Šuplinskai i juos dūmubīdrim – gūds i slave, koč taidu byutu vysmoz desmitreižu vairuok! Ciervu i nažu vycynuotuoji – padūmojit, ka par myusim jau puorejuo Latveja smejās, ka pliešomēs kai tarakani! Pazaverit iz leituvīšim – jīm var byut dūmstarpeibys, bet na jau taidys konfrontacejys leimenī. Par tū jī nasaprūt, kai mes varom buyt tik nanūveideigi, ka gryužom tik vīns ūtru gruovī tuo vītā, lai k;upā rypuotu pa lelceļu iz prīšku!

  4. AIJA (bijusī studente) Atbildēt

    Paldies cienījamajai profesorei par darbu, neatlaidību, mērķtiecību un cilvēcību! Ļoti gudrs un darbīgs cilvēks. Lai veicas!

  5. Tā norādītā mājas lapa gan ir pilnīgs sviests, gan sākot ar domēnu, gan dizainu, gan nemaz nerunājot par saturu. Neprofesionāli. Tāpēc jau nevajag vaimanāt.

  6. Pateicoties Šuplinskas un Leidumas izkropļotajai latgaliešu valodas gramatikai, daudzi īstenie latgalieši vairs neiegādājas latgaliešu grāmatas. Žēlums un kauns par tādām latgalietēm!!!

    • A man pīmāram kauns par Jyusim! Pyrmkuort kas ir Leiduma???? Ūtrkuort – volūda nav izkrūpļuota!!! Bet itaidi cylvaki, kai Jyus i Jyusu komentari tīši krūpļoj!!! I ja runa ir par Latgalīšu rokstu volūdu, tod lyugtum pīmāru, kas Jyusus tai apgryutynoj laseit, ka pat napierkat gruomotas? Ilgu Šuplinsku apbreinoju par vysu kū jei ir izdarejuse i dora!!!! Kab vairuok taidu cylvaku!!!#

    • lapnums ir lels grāks.... Atbildēt

      “īstenie latgalieši” kas komentara najādz latgaliski izraksteit…

      • Lyugtum paskaidruot, kas napateik munā rakstātejā. Rokstu kai dūmoju, rokstu kai runoju! I apsazynu, ka nav varbyut pareizi piec Latgalīšu rokstu volūdas pareizraksteibas nūteikumim. Bet ja školuos tyktu vuicāta volūda i tyktu ari pareizi raksteita. Man cīš napatyka kū uzraksteja laseitoja Aloīda, i izsaceju sovas dūmas.

Apbalvotas skaistākās pērnā gada grāmatasJau 24. reizi izvērtēts grāmatu vizuālais ietērps un sumināti laureāti, un šovakar Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē pasniegtas grāmatu mākslas konkursa "Zelta ābele 2016" balvas.
Draugiem Facebook Twitter Google+