Latvijā
Sabiedrība

Ir jāmācās sadzīvot ģimenes ietvaros. Latgalīšu saknes Kurzemes “Silmačos” 16


Jaunpils pagalmā pie akas – Mārīte Alksne ar dēlu Emīlu, vectēvs Leons Učelnieks, Kristīne Liepiņa.
Jaunpils pagalmā pie akas – Mārīte Alksne ar dēlu Emīlu, vectēvs Leons Učelnieks, Kristīne Liepiņa.
Foto – Arturs Nīmanis

Kas vieno latgaļus, Jaunpili, sešdesmit stārķus un Blaumani? Kā vadīt ģimenes galvu? Kur vislabāk slēpt kārumus? Kā izgatavot grozāmu apaļgaldu diviem dučiem ēdāju? Kā izaudzināt trīs meitas un divus dēlus? Kā apvienot dzimtu? Un kā dzīvot, nenodarot citiem pāri? “Viegli un gaiši!” skan jaunpiliešu Učelnieku-Arbidānu padoms. Tas nav stāsts par sendienām, bet nesena pagātne un šodiena. Vieda.

“Jaunpili okupējuši Učelnieki – i pili, i skolu paņēmuši zem spārna!” savulaik mēļoja jaunpilieši. Kā nu ne – viena māsa pilī par direktrisi, otra par dižpavāri, trešā – par skolmeistarieni, dzimta plešas pa visu Tukuma un Jaunpils apkaimi. Laiks visu noliek savā vietā, un darbi cilvēka vērtību parāda labāk nekā garas runas vai šerps raksturs. Učelnieku-Arbidānu piecu bērnu ģimenē netrūkst ne viena, ne otra.

Divi latgalīši zem viena jumta

“Mēs, māsas, esam atšķirīgas, katrai savs raksturs un skatījums uz dzīvi – viena šerpāka, cita asāka, jestrāka – kā garšvielas. Katram savs. Viss labi, tikai brīžam liekas – ir situācijas, kad varēja citadi, vieglāk. Brāļi pret citiem ir atvērtāki,” Jaunpils krogā tiekoties sarunai, saka Kristīne Liepiņa, Učelnieku pastarīte. Vecākā, Sandra, ieņēmusi pozīciju nerunāt, brāļi darbos Rīgā, tā nu atmiņu kamols jāritina divām māsām – Mārītei un Kristīnei – un viņu tēvam Leonam Učelniekam. Māmulīte Skaidrīte savējos uzmana no mākonīša.

Visticamāk, Učelnieku-Arbidānu netaustāmās vibrācijas aizsākušās ar Skaidrītes un Leona kāzām tālajā 1966. gadā. Arbidānu saimes galva Vikentijs, pats latgalis būdams, nekā nav spējis pieņemt topošo znotu, arī latgalīti: kas tas par vīru, 33 gados pēc sievas lūkojas, astoņus gadus vecāks, samaitās meitai dzīvi… Taču jaunie dzīvojuši saticīgi, stārķis atlidojis pēc diviem gadiem. Leons izrādījies sava ceļa gājējs – lai arī dzīvojuši visi (vecie, dēli ar ģimenēm, meita ar znotu) vienā mājā, “Mazkraučās”, viņam vajadzējis visu savu – pagrabu, kūti, šķūni. Vecajam Arbidānam dusma – nekas, ko darījis znots, nav bijis labi un pareizi, Leonam ik sīkumā nācies sevi pierādīt.

Vaicāts, vai sievastēvs bijis nešpetns, viņš tikai pasmaida – nē, stingrs. Bērnus mīlējis, uzpasējis – ucājamos ratiņus pārtaisījis divreiz zemākus, lai neizkrīt un nesasitas. Mēdzis stundām sēdēt mežmalā pie dīķa un kurināt melno pirtiņu, visa apkaime smaržojusi pēc dūmiem un žāvējumiem.

Skaidrītes māte Jūlija nākusi no Skrundas puses. Klusa, maziņa, neuzkrītoša, taču, neraugoties uz viesulīgi šerpo vīru un četriem dēliem, tieši viņa vadījusi mājas dzīvi, rāmi pieņemot lēmumus un panākot to izpildi. Tādu pašu māsas atceras arī savu mammu Skaidrīti – klusu, viedu un omulīgu.

“Vecmammu saucu par Mazo mammu,” atceras Mārīte. “Viņa bija traki forša, mācīja adīt zeķes, visu ko stāstīja, bērnībā ar viņu pavadīju daudz laika. Viņai ar vectēvu “Mazkraučās” bija divas istabiņas, mūsu lielā ģimene arī dzīvoja divās. Joprojām nespēju saprast, kā mēs tur sarūmējāmies – visas ģimenes. Bija šauri, taču jautri, mēs četri (Kristīne vēl nebija piedzimusi) joņojām apkārt un šļūkājām uz dibeniem pa otrā stāva kāpnēm, darījām blēņas, bet vecmāmiņa un vectēvs mūs pieskatīja. Kad vectēvs nomira, omei bija bail, es ievācos pie viņas. Nu man bija savs kaktiņš, jutos nopietnāka par citiem bērniem.”

Vienu brīdi pie vecmāmiņas dzīvojis arī mammas brālis Roberts – savu bērnu viņam nav bijis, dikti mīlējis radu bērnus – mācījis dabu, vedis sēņot, ogot, ekskursijās, izlicies neredzam pa kluso uzvilktu dūmu… Taču bērnības idille mainījusies, kad Učelnieki pieņēmuši lēmumu no “Mazkraučām” aiziet. Tēvs Vikentijs mājas norakstījis vecākajam dēlam, tas uzsācis pārbūvi, un divi saimnieki zem viena jumta sadzīvot vairs nevarēja.

“Silmaču” stāsti

1982. gadā Leons, Skaidrīte un četri mazie Učelnieki iejurģoja “Silmačos” – divām vecām kundzēm, Mirdzai Zaķei un Gotlībai Bērtaitei, piederošās mājās. Kundzēm nav bijis tuvinieku, kas gribētu šī mājas un zemi, tā nu par mūža maizi un kopšanu mājas pārrakstītas Učelniekiem. Nākamajā gadā piedzimusi Kristīne, un Gutīte, tante Gotlība, priecājusies – re, īstā mantiniece!

Kurzemes “Silmaču” stāsts aizsācies baronu laikos, kad dalītas zemes. Mājas uzcēlis Mirdzas tantes tēvs. Tā savijās trīs it kā svešu dzimtu gaitas. Abas viedās tantes jaunajiem saimniekiem palīdzējušas ar savām zināšanām, bet Gutīte četrgadīgajam, vēl nerunājošajam Imantam pacietīgi “atvērusi valodiņu”.

Leons ar Skaidrīti savos četrdesmit sākuši vareni saimniekot. Līdz tam strādājis dažādus darbus (meliorators, mehanizators, traktorists, pienmašīnas šoferis), Leons beidzot varējis iekopt ko savu. Būvējis, cēlis, pārbūvējis, iekārtojis. Kūti, šķūni, pagrabu. Audzējuši lopus, apstrādājuši 26 hektārus, zemnieku saimniecības ikdiena izkosta līdz kaulam. Ne viss veicies gludi, savādas lietas notikušas ar govīm, jo sevišķi pēc atnešanās – kā piedzimst teliņš, tā lops slims un pagalam, jāsauc veterinārārsts, vai nu sērga, vai nobrīnīts un noskausts. Visādi jau runājuši…

“Kad iedzīvojāmies, bij’ labi,” atminas Leons. “Līdz tam – kā klaidonis pa pasauli. Brālis atnāca uz laukiem, es viņam pakaļ. Apprecējos, labi dzīvojām. Saku dēliem – vajag precēties, bet šie – nē, priekš kam oficiāli, var tāpat, moderni. Tā nevar – jādzīvo un jāstrādā kārtīgi!”

Leons savām rokām spēj visu – būvlietas un galdniekdarbus (meistarstiķis – grozāms apaļgalds diviem dučiem ēdāju!), no nekā saskrūvēt četrriteņu traktoru, uzcelt milzu šķūni, kur ar “Siguldām” brauc iekšā. Nosmīn vien: “Kam galva strādā, tas visu var. Darītu vēl, tik nu rokas vairs neklausa, artrīts kaulos iemeties, 83 gadus diendienā strādājot. Pret vecumu zāļu nav. Labi, ka uzliekamie magnēti palīdz. Eh, būtu man 30 gadi un šodienas pieredze!”

Par dzīves līkločiem – interesanti, ka vecāmāte Jūlija mūža beigās nolēmusi nevis palikt pie vecākā dēla, bet pārcelties pie meitas uz “Silmačiem”. Mīļāk nekā pie vedeklas. “Taču nekad mūžā viņa neteica sliktu vārdu par vedeklām, arī par to, kurš varēja būt vainojams pie skaušanas… Cik nu mēs, bērni, manījām un dzirdējām, tolaik jau par tādām lietām skaļi nerunāja.” Mārīte teic – tieši tikpat mierīgi dēlu un meitu dzīvesbiedru izvēli pieņēmusi viņas mamma Skaidrīte: kas man ko teikt, ka tik jums labi un paši veseli. “Viņa arvien mums mācīja sliktu nerunāt un nedarīt, jo ļaunais apskrien ap zemeslodi un atgriežas pie paša teicēja vai darītāja.”

Daudz bērnu, stipri vārdi

Leonam un Skaidrītei ir pieci bērni – Sandra (1968), Mārīte (1969), Guntis (1972), Imants (1979) un Kristīne (1983) – un 14 mazbērni. Tā ir tradīcija – Učelniekiem Saveram un Veronikai bija seši bērni (Leona māte mirusi, viņam mazam esot), Arbidāniem – astoņi. Arī citiem bērniem prāvi atvašu bariņi. Šajā sakarā rūgti skan Kristīnes vārdi – kā mammai pārmetuši ceturto un piekto bērnu: atkal, laikam naudas dēļ? Mamma smagi strādājusi kolhozā un mājās, un abi jaunākie Imants un Kristīne nākuši kā dāvanas. Godam nopelnījusi Mātes Varones vārdu.

Amizanta nianse – visu meitu vīriem “kokaini” uzvārdi: Zariņš, Alksnis, Liepiņš, un visiem bērniem stipri vārdi: Ilze, Lāsma, Kaspars, Emīls, Linda, Elza, Māra, Lote, Nora, Olivers, Lauma, Sandis, Diāna, Teiksma. Mārīte savulaik vārdu dabūjusi, pateicoties tumsnējai vecmātei, kas viņu “noķērusi”, bet Kristīnei vārdu izvēlējusies vecākā māsa – kompensācijai par sīkaliņas dzimšanas izjaukto izlaidumu. Un vēl kāda odziņa: “Mana vīra Ingara Liepiņa vecvecvectēvs nāk no Skrīveriem – viņš ir Upīša “Zaļās zemes” “Suntūžu” saimnieka prototips; īstās mājas sauca “Puntūži”,” stāsta Kristīne.

Sadzīvošana un nešpetnības

Učelniekiem raksturīgas dullības, Arbidāni esot stīvāki. Varbūt tāpēc vectēvs Vikentijs bērnībā sīčus dzenājis kā traks, sūdzējis mammai un licis sodīt? Mamma un tētis turpretī bērniem ļāvuši lielu vaļu – ja uzdotais padarīts, lai dauzās. “Ko tik mēs nedarījām: šaudījāmies ar govju sēklojamām caurulītēm, līdām tēta meliorācijas traktorā, rāpāmies pa garāžas plauktiem, končas meklējot,” smej Mārīte. “Trakākais, ar māsu 6 –7 gadu vecumā vecāku prombūtnes laikā barojām fermas šķirnes buļļus – es ar stibiņu skrēju pa silēm, tīrīju un bēru miltus, māsa lēja ūdeni. Darbs jāpadara. Bet mammai aukstas kājas.” Kristīnes nedarbu listē ir arī skaidu birdināšana no bēniņiem uz māsas kāzām uzklātā galda un gandrīz nosvilināta pirtiņa, telpā uz grīdas sakurot ugunskuru. Taču tētis viņu pārspējis – sildījis piķa kannu, tā pārgājusi pāri, piķis aizdedzies un pirtiņa uz gadu desmitiem kļuvusi melna. Citā reizē ar autogēnu griezis benzīna mucu – blīkš! – muca pa labi, pats pa kreisi. Piedzīvojumu netrūka: šķūni ceļot, mammai par šausmām tēvs dēliem ļāvis kāpt uz spārēm un palīdzēt; toties pats, jaucot nost vecu jumtu, izbraucis tam cauri, traumējis kāju un zaudējis pirkstu. Toties Kristīne, ar vellapēdu braucot uz biešu lauku, nav manījusi, kā tēva uzasinātais “žileškaplītis” pārgriezis stilbu…

Gluži kā Blaumaņa “Silmačos” mājās arvien gājis lustīgi – bērni ar draugiem piedalījušies siena talkās un ražas vākšanā, svinējuši Jāņus, gājuši uz ballēm, pāri labības laukiem un grāvjiem nākuši mājās. Mājinieki svētkos rīkojuši koncertus un izrādes. Mammai Skaidrītei ļoti patikusi kņada un jautrība, kad māja pilna ļaužu, – visus aprūpējusi un paēdinājusi, puišiem bijusi savējā, mīlējusi novusu un “cūku” mačus. Arī pensijā aizgājusi, bijusi tikpat aktīva un kustīga – apgabala pensionāru koordinatore. Apadījusi mājiniekus ar cimdiem un zeķēm, cepusi bada pankūkas siržu vafeļpannā. Un dziedājusi “Vālodzīti”.

Nekad nesaki nekad

Mārīte teic – nedrīkst liktenim acīs lēkt, kaut ko apgalvojot. Kopš bērnības gribējusi kļūt par skolotāju, taču nozvērējusies nestrādāt Jaunpils skolā kopā ar bijušajām učenēm. Taču ne tikai strādājusi, bet pat kļuvusi par direktora vietnieci audzināšanas darbā. “Iemācījos neieciklēties uz cipariem. Astoņus gadus mēģinājām tikt pie bērna, trīs aizgāja… Ar vīru bijām tikai sarakstījušies. Salaulājāmies. Ceturto reizi, kad biju pilnīgi paļāvusies un ticēju – būs labi, tā arī notika. Tagad mums ir Emīls, no Dieva izlūgts un sagaidīts. Divpadsmitgadīgs puisis, kuram tīk lauku darbi, un mēs ar vīru labprāt ļaujam tos mācīties.”

Arī Kristīnei ir savs likumsakarību stāsts – par to, kā viņa, teicamniece, gribēdama kļūt par juristi, studējusi grāmatvedību un strādājusi brāļa kompānijā; par treknajiem gadiem nekustamajos īpašumos; kā apprecējusies un liktenis piespēlējis nepilnas slodzes darbu Jaunpils grāmatvedībā un kā “pagaidām” piekritusi aizvietot Jaunpils direktori. Jau piekto gadu Kristīne saimnieko pilī un dzīvo Smārdē.

“Cilvēks daudz ko spēj ar savu iekšējo spēku un gaišo domu – nav jābūt ticīgam baznīcā gājējam. Kā saka Skalbe: Dievs ir visur, nav svarīgi, kur ar viņu runā,” domīgi teic Kristīne. “Omei virs gultas bija bildīte ar Jēzu, kam rokās jēriņš. Atceros, sēdēju uz gultas malas un ar to sarunājos,” atceras Mārīte. “Smalki sakot, meditēju. Ielikām viņai līdzi zārkā. Ja toreiz būtu šodienas tehnika, noteikti pārbildētu.”

Īpašs stāsts ir par stārķiem – pēc divu gadu pauzes “Silmačos” ieligzdojis stārķu pāris, kuru kāzu rituālā sveikuši sešdesmit citi stārķi, nu jau pārim trīs mazuļi. Savukārt Jaunpils pils stārķim piemīt pareģotāja spējas – kurā pils galā rosās, tur gaidāms ģimenes pieaugums. Līdz šim ne reizi neesot kļūdījies. Arī Kristīnei atnesis “paciņu”…

Neņemt galvā, krist un celties

“Krist un celties – mūsu raksturīgākā īpašība. Esam darījuši dažādus darbus, bez īdēšanas. Mamma bija brigadiere, agronome, fermas strādniece, pavāre ēdnīcā. Mēs, bērni, kopām lopus, vācām sienu (12 govis, katrai 14 gubiņas siena!), ravējām un kaplējām, gājām palīgā ēdnīcā un svētkos par galda meitām,” Mārīte atceras skolas gadus. “Ja toreiz kāds čīkstēja, mamma arvien teica – darbs jāpadara kārtīgi vai nemaz.” Tagad pašiem gribas pie zemes – pačubināties, kaut ko iestādīt. Kristīnei un Ingaram kopā ar māju ticis lolojams dzejnieku narcišu lauks – ik gadu karsts darbs divām maija nedēļām…

Mamma likusi pie sirds: mācīties, lai dzīvē būtu izvēle, un vienam otru atbalstīt! No grūtiem brīžiem neviens nav pasargāts. Pat lielais brālis, kurš, kopā ar sievu iedibinājis veiksmīgo ISIC karšu un tūrisma biznesu, to atstājis ģimenei un sācis visu no nulles. Otrs brālis, fanātisks IT specs, trīs gadus nodzīvojis uz koferiem, strādājot par “Western Digital” Austrumeiropas nodaļas vadītāju, beidzot atgriezies mājās.

Ko darīt ar melno kaķi…

Vecmāmiņa bērnībā teikusi – lai plūcas, kamēr maziņi, bet pieauguši lai dzīvo saticīgi!

Aizrunājamies par attiecībām ar citiem dzimtas zariem. Labas attiecības ar tēva puses māsīcām un brālēniem Smārdē un Slampē, turpretī mātes puses radinieki daudz vēsāki, katrs par sevi. Mamma jubilejās lūgusi savējos, taču ceļu atradis tikai vecākais brālis ar sievu un bērniem. Māsas ciemojušās retāk. Attiecības uzlabojušās vien mūža nogalē, kad Skaidrīte jau slimojusi un meitas nolēmušas uzaicināt māsas izrunāties. Diemžēl jaunākais brālis ar sievu neatbrauca. “Laikam tiešām laba nevēlēja,” Mārīte nopūšas. “Varbūt kaitināja, kādi mēs skabargas – patstāvīgi, spējīgi tikt ar visu galā, ieguvuši labu izglītību un darbus, kamēr citiem tā varbūt nepaveicās… Mjā, kas nenogalina, padara stiprāku.”

Kristīne par to daudz domājusi: “Mamma mācīja – nevēli otram ļauna, neskaud; esi laimīga ar to, kas ir; ja kā trūkst, to vari panākt ar godu, darbu un ticību. Tas pārmantojas. Ja kādu jautājumu neatrisināsi, tas divreiz grūtāk būs jādara taviem bērniem. Ir jāiemācās sadzīvot ģimenes ietvaros – ja nespēj pieņemt un mīlēt otru tādu, kāds viņš ir, negaidi, ka viņš mainīsies. Mainīties vari tikai tu.”

Bet ja nu otra kodiens bijis par stipru, lai ietu pretī; ja nu otrs negrib atgriezties, jo aizgājis par tālu un tevi vairs neredz; ja nu viņš pats nesaprot, no kurienes senais naids un aizvainojums velkas līdzi?

“Tad atliek vien cerēt, ka to, ko nespēja šī paaudze, reiz izdarīs otrās, trešās pakāpes brālēni un māsīcas. Varbūt viņi atjaunos zudušo kontaktu?”

Galerijas nosaukums
LA.lv