Mobilā versija
-1.6°C
Renāte, Modrīte, Mudrīte
Otrdiena, 24. oktobris, 2017
11. decembris, 2016
Drukāt

Latgaļu karalis Visvaldis – izcils senlaiku valdnieks, no kurā bijās krustneši un kaimiņu ciltis (17)

1. Karalis Visvaldis un Jersikas valsts

1no4
Ilustrācija - "Planētas Noslēpumi"Ilustrācija - "Planētas Noslēpumi"

Autors – Agris Dzenis

Latgaļu valdnieks Visvaldis lielā mērā bija izcilākais no senās Latvijas teritoriju apdzīvojušo cilšu līderiem. Viņš vienīgais Indriķa hronikā dēvēts par karali, vienīgais no latgaļu valdniekiem, par kuru ir drošas ziņas, ka viņš apprecējis lietuviešu kunigaiša meitu, un vienīgais no senās Latvijas valdniekiem, kurš kopīgi ar lietuviešiem jau 13. gadsimta sākumā izrādīja mērķtiecīgu pretestību rietumu krustnešiem. Jersikas patstāvības zaudēšanas vēsture ļauj ielūkoties arī tās valdnieka personības traģiskumā.

Visvalža rezidences – iespējams, visvarenākās latgaļu pils un pilsētas – vieta atrodas tagadējā Līvānu novada Jersikas pagastā. Pilskalns apdzīvots no 1. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras līdz 14. gadsimtam, taču visintensīvāk dzīve tajā ritējusi no 10. gadsimta līdz 13. gadsimta sākumam. Pilskalna pakājē bijusi vairākus hektārus plaša, amatnieku un tirgotāju apdzīvota senpilsēta, bet netālu no tās – kapulauks, kura arheoloģiskais materiāls liecina par seno jersikiešu tirdzniecības un kultūras sakariem gan ar senkrieviem, gan lietuviešiem. Tajā atrasts arī sievietes ugunskaps ar lietuviešiem raksturīgajām rotām un zirga līdzapbedījumu, bet tam blakus – latgaļu vīrieša skelets.

Jersikas (Gerceke) vārds 13. gadsimta vēstures avotos nonācis tā skandinavizētā vai slāviskotā formā, jo krustneši to pirmoreiz izdzirdēja no tirgotājiem. Gerz-kr dažās senskandināvu valodās nozīmēja “vikings, kas bijis Krievijā”. Domājams, senie jersikieši savu apdzīvoto vietu dēvējuši citādi. 1209. gadā tā dēvēta par Berziku (Berzika). Jersikas pilskalna tuvumā ir vieta, ko apkārtnes iedzīvotāji dēvējuši par Birzāku, kas rosina domāt, ka senais nosaukums atvasināts no latgaļu vārdiem “bārzs (bērzs)” vai “bērze (birzs)”. Kopš 16. gadsimta Jersika krievu avotos dēvēta par Cargradu (Valdnieka pilsētu). Tas liecina par noturīgām atmiņām par kādreiz valdījušā valdnieka varenību arī tad, kad viņa vārds jau bija piemirsts.

16. gadsimta dokumentu norakstos sastopams arī Visvalža krieviskots vārds – Vsevolod. Pamatojoties uz to, vairāki poļu un krievu vēsturnieki uzskatīja Visvaldi par krievu kņazu. Citi autori izteikuši arī minējumus, ka Visvaldis bijis latgaļiem uzkundzējies vikings un kopā ar viņu Jersikā uzturējusies skandināvu vai krievu karadraudze. Tomēr arheoloģiskais materiāls liecina, ka Jersikas iedzīvotāju vairākums bijuši latgaļi, kuri, neraugoties uz jūtamo pareizticības ietekmi, saglabājuši savas pagāniskās tradīcijas un materiālo kultūru.

Valdnieka vara nevarēja pastāvēt bez bruņota spēka. Daugava senatnē bija ūdensceļš, pa kuru tirgotāji un karotāji varēja nokļūt no Skandināvijas līdz Konstantinopolei. Droši vien jau krietnu laiku pirms Visvalža dzimšanas kāds uzņēmīgs Jersikas pils vecākais bija krietni nocietinājis pili un sācis ievākt nodevas no garāmbraucošajiem tirgotājiem. Šādā veidā iegūtās bagātības deva iespēju algot profesionālus karotājus. Ar karadraudzes, kā arī dāvanu un cienastu palīdzību Jersikas valdnieki paplašināja savu pilsnovadu, panākot daudzu piļu un ciemu iedzīvotāju pakļaušanos Jersikas virsvaldībai un nodevu maksāšanu tās valdniekiem. Nav izslēdzams, ka daudzi apkārtnē dzīvojošie latgaļi labprātīgi devās Jersikas valdnieku aizgādnībā, lai iegūtu aizsardzību pret sirotājiem, kuri klejoja augšup un lejup pa Daugavu un tās pietekām.

Visvalža valdīšanas laikā Jersikas valsts pletās gar Daugavu aptuveni no Daugavpils līdz Pļaviņām, ziemeļos aizsniedzot Gaujas baseinu Cēsu apvidū. Vēstures avotos ir ziņas, ka Visvaldis Jersikas valdnieka varu saņēmis mantojumā no saviem priekštečiem. Tātad Jersika līdz ar valdnieka varas mantošanas atzīšanu bija spērusi nozīmīgu soli uz varas koncentrēšanos vienas personas rokās. To veicināja arī pareizticības pieņemšana, jo tās mācībā bija uzsvērts valdnieka personas svētums un varas dievišķums.

Fakti liecina, ka Visvaldis labi apzinājās draudzīgu attiecību ar kaimiņiem nozīmi. Lai šīs attiecības vēl vairāk nostiprinātu ar radniecisku saišu palīdzību, viņš bija apņēmis par sievu Jersikas rietumu kaimiņu lietuviešu kunigaiša Daugerūta meitu. Indriķa hronika vairākkārt apliecina, ka Piedaugavas latgaļi, sēļi un jo īpaši lībieši vēl 13. gadsimta sākumā maksāja meslus kņaziem Polockā, taču hronikā nav atrodamas norādes, ka maksātājs bijis arī Visvaldis. Nav izslēgts, ka Jersikas un Polockas starpā notikuši militāri konflikti, tomēr jāšaubās, vai Polockas spēki bijuši pietiekami lieli, lai pakļautu Jersikas valsti.

Iespējams, Visvalža diplomātija būtu nodrošinājusi Jersikai mieru un uzplaukumu vēl ilgus gadus, ja pie Daugavas grīvas savus nozīmīgākos atbalsta punktus – Rīgu un Daugavgrīvu – neierīkotu rietumu iekarotāji krustneši. Visdrīzāk, jau neilgi pēc Rīgas dibināšanas un lielākajām krustnešu sadursmēm ar Daugavas lībiešiem Visvaldis apzinājās draudus tirdzniecības neatkarībai. Tāpēc viņš kopīgi ar saviem kaimiņiem lietuviešiem un polockiešiem 1203. gada vasarā uzbruka krustnešu bāzēm Daugavas lejtecē. Polockas kņazs uzsāka Ikšķiles pils aplenkšanu, bet “Jersikas valdnieks ar lietuvjiem virzījās pret Rīgu, ganībās nolaupīja pilsoņu lopus un sagūstīja divus priesterus, Johanesu no Fehtas un Folkhardu no Harpštetes, kurš ar krustnešiem pie Senā kalna cirta mežu, un nogalināja Teoderihu Brudegamu, kurš metās viņam ar pilsoņiem pakaļ”.

1206. gada rudens notikumi apliecina, ka Vladimirs un Visvaldis vismaz līdz šim laikam bija sabiedrotie cīņā par kontroli pār Daugavas ūdensceļu un pret Rīgas bīskapu Albertu un rietumu iekarotājiem. Vladimirs kopā ar “citiem karaļiem, saviem kaimiņiem un draugiem (et aliorum Regum vicinorum et amicorum suorum)”, tostarp Visvaldi un Kokneses valdnieku, ar lielu karaspēku kuģos devās pa Daugavu uz leju un nesekmīgi mēģināja ieņemt Ikšķiles un Salaspils cietokšņus.

  1. Karalis Visvaldis un Jersikas valsts
  2. Bīskaps Alberts uzbrūk “lielajam velnam”
  3. Visvaldis kļūst par bīskapa vasali
  4. Visvalža valsts agonija

Pievienot komentāru

Komentāri (17)

  1. Savdabīgs rakstiņš. Visvaldis bija viens no vietējiem līderiem, kas, atnākot mūsu sakšu senčiem, pēc neilga satraukumu laika tīri organiski iekļāvās jaunajā, modernajā mūsu pirmās valsts Livonijas pārvaldē. Tāpat pārējie, neviens bez varas savā teritorijā nepalika. Žēlabu un apspiešanas rauduļu stāsti ir vēlāka politiski motivēta fabrikācija (komenti rādīs, cik daudzi tiem sirsnīgi tic:). Visvaldis tika piespiests atteikties no savas teritorijas par labu mūsu armijai – ordenim – vai-vai-vai, tad tās pārvaldes tiesības izsolīja, un vinnēja fon Borhi (uzvārds bija garāks, pašlaik neatceros un pameklēt slinkums) – vai-vai-vai, tad šo Borhu meita apprecējās un jaunajam vīram tika nodotas tiesības uz iegūto īpašumu, un jaunais vīrs bija – uzmini nu – Visvalža dēls, kas pieņems sievas titulu un pārvaldīs zemi jau kā Tālivaldis – Theobald von Borck. Vienkārši nedroši īpašuma tiesību dokumenti tādā veidā tika aizstāti ar drošiem. Tagad sanāk vai-vai-vai?

  2. Nez kas tie “rietumu krustneši” tādi?

  3. No Visvalža baidījās tādēļ, ka viņam bija atombumba!

  4. Nez citos avotos ko biju lasījis, Visvaldim bija arī dēli, kuri pēc tēva nāves cēla kara pulku, bet neizdevās viņu sadedzināja uz sārta par ķecerību.
    Krustneši nebija nemaz tik labi karotāji ka labi diplomati, ta ir arī visa viņu priekšrocība. Visu karošanu viņi atstāja pašu vietējo virsaišu rokās, ka zināms krusnešu nebija tik daudz lai vispar dotos kādos kara gajienos nožēlojams karapulks ieņems nocietinātu pilsētu nekad.

  5. Ja nemaldos ap to laiku Konstantinopole vēl noteica daudzus titulus, kā Rex, kurus Romas pakļautībā esošajiem vajadzēja sūtīt pēc apstiprinājuma grāmatas uz Konstantinopoli, kas var būt Rex un pilnīgi noteikti Visvaldis tāds nebija. Nu kaut vai tāpēc, ka visas pārējās tā laika vienības Baltijā un arī Krievijā bija hercogistes un pati stiprākā tā laika hercogiste bija Lietuva. Ja skatās pēc Impērijas(senās Romas) klasifikācijas, kas tika mantota Eiropas monarhijās, tad Rex bija augstāks par hercogu.

    Brīvā tulkojumā Rex, kas nebija Romas sistēmā atzīts un pagāns bija virsaitis. Tāds pats apzīmējums tika lietots attiecībā uz ģermāņu cilšu virsaišiem. Tāpēc šos tekstus tulkojot vajag saprast, ka Visvaldis bija virsaitis, kas nebija pakļauts citiem. Problēma ir tā, ka Baltijā vienus titulus deva Romas(senās) klasifikācijā un citi jau pastāvēja atsevišķi – tāpēc ir jāskatās kādu īsti titulu piešķīra Visvaldim Alberts un tas neizskatās, ka bija kaut kas vairāk par baronu. Jo augstākais tituls kuru saņēma visi pārējie tajos laikos nebija augstāki par hercogiem. Lietuva kļuva par karalisti tikai 1251. gadā – un arī tad tikai tad kad Mindaugs sāka draudzēties ar Livonijas ordeni ar kura atbalstu tad viņam šo titulu Romas pāvests piešķīra. Par to tad leiši draudzīgi kopā ar Livonijas ordeni kopīgi slaktēja žemaišus un nekristītos kuršus un zemgaļus, kas bija paglābušies Žemaitijā. Nekāda diženuma ne latviešu ne lietuviešu vēsturē šajā laika posmā nebija un nevajag velti to meklēt.

    Tā ka nē – Visvaldis bija tikai neatkarīgs valdnieks, kas nemaksāja meslus. Par to vai bijās – nu stipri šaubos. Tajos laikos tāpat kā tagad no normālām valstīm nebijās, bet bijās no sirotājiem un iebrucējiem, un ja Jersika ar laupīšanu citās zemēs nenodarbojās, tad arī bīties nebija nekādas jēgas. Manuprāt, daudz nozīmīgāka letu valsts bija Tālava un tā ap to laiku jau bija vācu kontrolē.

  6. Nav uzticams avtors.

  7. Pārāk skaļi teikts, ka Visvaža pretošanās bija lielākā no visiem vietējiem. No latgaļu valdniekiem varbūt, bet ar zemgaļiem vai kuršiem nesalīdzināt. Pat līvi vairāk pretojās.
    Un vai tad Viestards Indriķa hronikā arī netika nosaukts par rex – karali?

    • Drīzāk lielākā pretošanās diplomātiskajā ziņā, jo Visvaldis sapulcēja savus kaimiņus kara gājieniem. Līdz ar to bija bīstamāks kā Lībieši, vel ja ņem vēra faktoru Lībieši paši atriebības dēļ uzbruka Jersikai, palasot hronikas, Latgaļi bija diezgan brutāli pret Lībiešiem un Igauņiem.
      Krustneši jau pašā sākumā centās apspiest Latgaļus, jo ta bija tomēr lielākā karasti tā sauksim to. Vēlāk jau Zemgaļi zināja ar, ko ir jārēķinās. Pats jau interesantākais ir vel fakts, zemgaļi nenaca kara gājienā kopa ar Latgaļiem pret Rīgas bīskapu, un nav nekur nekas tāds par pieminēts.

  8. Autors min, ka no 16.gs. līdz 20.gs. sākumam lietoto vietvārdu Cargrade var skaidrot ar atmiņām par senās Jersikas valdnieku pili. Gribētos jau, ka šis uzskats, ko savulaik pārstāvēja, piem., A.Bīlenšteins, atbilstu patiesībai, it īpaši tādēļ, ka ar šo vietvārdu ir saistīta šajā apkārtnē dzīvojušo Caru dzimtu uzvārda izcelsme,ar kurām ir zināma saistība. Tomēr, šķiet, vairums vēsturnieku Cargrades nosaukumu tomēr saista ar 16.gadsimtā notikušo Ivana Bargā iebrukumu Latvijas teritorijā, kura laikā vairākas vietas tika pārdēvētas par godu iebrucējiem. Arī Visvaldis ne gluži atbilstu Ivana Bargā pieņemtajam titulam cars (Cēzars > ķeizars, cars), bet drīzāk kņazam.

    • Par Cargradu slāvu rakstībā sauca arī Konstantinopoli. Un joprojām tā sauc pareizticīgo un grieķu-katoļu liturģijā Krievijā un Ukrainā.

      • Cēzars bija viens no Romas impērijas imperatora(basileus) tituliem(citi tituli, bija piemēram despots vai sebastokrāts). Grieķu rakstībā tas būtu kαῖσαρ, kas izrunātos kā ķeizars. Un izskatās, ka slāvu baznīcas rakstībā basileus vietā tika lietots šis termins, tad nu tāds arī iegājās slāvu rakstībā un ar to saprot impēriju un imperatoru. Kāpēc Maskavieši to piesavinājās ir interesants pastāsts – ja leiši būtu tikpat nekaunīgi, tad viņi ar varēja to piesavināties, bet tā izskatās, ka 16. gadsimtā tika pamatīgi pārrakstīta un piedomāta Maskavijas vēsture un Maskavai gan nav nekādu tiesību uz šo terminu – labākajā gadījumā tā var pretendēt uz Zelta ordas mantojumu.

  9. airbaltic tiek izzagta ! Atbildēt

    spēku līdzsvars tolaik bija tik neskaidrs, ka lietot apzīmējumu “bijās” ir nepareizi.., drīžāk piesargājās un gaidīja momentu kad varēs pārspēt, bet mūsu bēdīgākais vēstures posms ir tas, ka daži simti kõgās atvesti ģermāneļu deģenerāti -laupītaji spēja tik atri iegūt lielu svaru”, un ne jau tāpēc ka bija uzvilkusi metāla plāksnīti priekšpusē,atveda šādas tādas mazpieprasītas parpalas, bet tāpēc ka izmantoja kā gļēvas žurkas “bauru” nesaskaņas.Un šodien šitie flik-veidīgie smerdeļi jau tas gan ir pavisam dabiski, jo nekautrēsimies atzīt, ka sencis katram latvim ir ar millzīgam asiņu piemaisām no pārdesmit tautiņām, kas varbūt nemaz nav slikti, bet ruine jebkādu iespēju vienoties patiesā kopībā.

    • tātad jāatcerās, ka nodzirdīšana, naida kurināšana un bābiskas intrigas bija ģermāneļu utaiņu panākumu pamatā..labi gan , ka mēs šos 45. gadā apciemojām Berlīne un mazliet uzlabojam rasi.

    • Vispār jau krustneši nebija kaut kādi anonīmi bruņās tērpti vīri, bet teitoņu ordenis – viens no nopietnākajiem spēkiem Eiropā.

      • Es teiktu ka tā laika ISIS – fanātiski reliģiozi kristietības izplatītāji, kas to pašu ko darīja Baltijā bija praktizējuši un iemācījušies no vietējiem galvu griezējiem Tuvajos Austrumos. Pŗet tādām brutālajām un nodevīgām metodēm vietējie diez vai varēja pretoties. Nav tak viena epizode, kurā tika izmantota durvju aizbultēšana un dzīvu miera pārrunu veicēju sadedzināšana…

Draugiem Facebook Twitter Google+