“Latgaļu sātā” rekonstruēts tērps, kādu Viļānos valkāja sievietes 12.gadsimta beigās 4
Viļānu novada Dekšārēs “Latgaļu sātā” rekonstruēts unikāls tērps, kādu šajā apkaimē valkāja sievietes 12.gadsimta beigās, informē producentu grupas “Lietišķā Latgale” pārstāve Renāte Lazdiņa.
“Tērps tapa gada laikā, bet ideja radās pirms apmēram 20 gadiem. Rekonstruētu arheoloģisko tērpu Latgalē ir ļoti maz, tā ir daļa no mūsu vēstures, kam diemžēl mēs nepievēršam tik lielu uzmanību,” radio raidījumā “Pi myusim Latgolā” stāsta biedrības “”Latgales tradicionālās kultūras centra “Latgaļu sāta”” pārstāvji Dainis Mjartāns un Marika Zeimule.
Vēsturiskā tērpa rekonstrukcijai finansējums meklēts vairākus gadus, līdz šo projektu atbalstīja Valsts kultūrkapitāla fonda Latgales programma.
“Mēs nolēmām rekonstruēt to tērpu, kas būtu atrasts Varakļānu apkaimē. Tuvākie arheoloģiskie izrakumi ir veikti netālu no Varakļāniem, Cakulu senkapos un šis tērps ir 7. kapulauka izrakumu rekonstrukcija. Tas nebija klasisks apbedījums. Visas rotas bija noliktas sievietei blakus,” stāsta Mjartāns.
“Kādi senos laikos ir bijuši audumi, grūti spriest, jo no auduma ir saglabājušās tikai tās detaļas, kur klāt ir bijušas bronzas rotas, spirālītes. Tāpēc brunči mums ir darināti brūnganā krāsā, kas ir tipisks 12.gadsimta audums. Tie senos laikos netika sašūti kopā, bet pārlikti un apsieti ar jostiņu,” radio raidījumā tērpa rekonstrukcijas procesu ieskicē “Latgaļu sātas” saimniece Zeimule.
Viņa arī atklāj, kas vislielākās grūtības esot sagādājusi vainadziņa rekonstrukcija, tā kā, pētot pieejamos vēsturiskos materiālus un konsultējoties ar speciālistiem, ir secināts, ka tas varētu būt auduma vainags ar iestrādātiem bronzas gredzentiņiem, taču ir ļoti slikti saglabājies. Pašlaik tērpam izvēlēts bronzas spirāļu vainags.
Tas, cik precīzi mūsdienās varam noteikt mūsu senču tērpu valkāšanas tradīcijas, lielā mērā atkarīgs no modes tendencēm – par to liecina aizjūras gliemežu kaklarota un villaine.
“Villaines, kas Latgalē līdz 13. gadsimtā bija izrotātas ar bronzas gredzentiņiem un bieži vien ar ugunskrustu motīviem, vēlākos gadsimtos tika izšūtas ar pērlītēm. Tas pats notika ar vainagiem – bronzas vainagu vietā nāca auduma vainagi ar pērlītēm. Savukārt par 15., 16. gadsimta tērpiem mums ir ļoti maz informācijas, jo audums, ja viņam nav klāt bronzas, līdz mūsdienām reti saglabājies,” stāsta Mjartāns.
Mjartāns un Zeimule sevi dēvē par entuziastiem, kuri paši vairāk specializējas etnogrāfisko tērpu izgatavošanā, tāpēc arheoloģiskā tērpa rekonstrukcijas procesā piesaistījuši speciālistus no malas. Rotas no apbedījumā atrastajiem paraugiem tapušas sadarbībā ar rotkaļiem Daumantu Kalniņu un Māri Braži, ādas zābaciņus darināja “Kristāla kurpīte” Rēzeknē, tāpat iesaistīti arī “Ludzas amatnieku centra” pārstāvji.
Mjartāns uzsver, ka arheoloģiskā tērpa rekonstrukcija ir ļoti sarežģīts process, kura laikā nedrīkst eksperimentēt. Pretēji esot ar etnogrāfisko tērpu, kura attīstībai var izsekot līdz mūsdienām.
“Etnogrāfiskais tērps saglabājies no paaudzes paaudzē un nonācis līdz mūsdienām. Mēs no jauna viņu noaužam, izšujam, un tas turpina savu iesākto, apmēram no 17.gadsimta, ceļu. Savukārt arheoloģiskais tērps saglabājies nevis no paaudzes paaudzē, bet gan apbedījumos, kurus atsedz veicot arheoloģiskos izrakumus,” atšķirību starp etnogrāfiskajiem un arheoloģiskajiem tērpiem skaidro Mjartāns.
Pirms četriem gadiem “Latgaļu sātā” rekonstruēts arī 19.gadsimta Varakļānu etnogrāfiskais sievas goda tērps. Tas ir pirmais rekonstruētais šī novada tērps, kas tapis pēc Valsts vēstures muzeja liecībām un “Latgaļu sātas” ekspedīciju materiāliem. “Bet kopumā esmu izgatavojusi vismaz tuvu pie 300 tērpiem – koristiem, dejotājiem, dziedātājiem,” raidījumā atklāj Zeimule, kura savu audējas amatu, stelles un tautas tērpu darināšanas prasmi mantojusi no savas mātes un vecāsmātes.
Rekonstruētais Cakulu kapulauka sievietes tērps un arheoloģiskais latgaļu vīrieša tērps līdz jūnija beigām apskatāms Varakļānu novada muzejā.
